Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

NĀKOTNES KALĒJS

Grāmata pievienota: 14.07.21
 
Apakšvirsraksts:
Romāns par Vili Lāci
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Māris Bērziņš
Lapaspušu skaits:
416
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.11 Eur
Izdošanas gads:
2021

Romānu sērija Es esmu...

Māra Bērziņa romāns NĀKOTNES KALĒJS — par latviešu rakstnieku, daudzu romānu, stāstu un lugu autoru, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes, PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju Vili Lāci (1904–1966).

“”Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju,” padomju literatūras izkārtne un politikas marionete Vilis Lācis raksta dienasgrāmatā. Un viņš tiecas pēc rakstīšanas terapijas, kurai pats īsti netic, cerot, ka sirds un sirdsapziņa taps vieglāka, ja arī fiziskās kaites un neapturamo alkohola degradāciju atvairīt neizdosies. Šķiet, ka Māris Bērziņš šo terapiju pāradresējis latviešu tautai. Ar to brašo literatūru, kurā Lācis veikli tiek galā ar raitiem sižetiem, efektīgiem varoņiem, vienkāršu valodu un piemērotiem, viegli maināmiem politiskiem akcentiem, ne Lācim pašam, ne mums nav pieticis, lai kaut ko par sevi saprastu. Šis ir cits žanrs, tas pedantiskās detaļās zīmē aprobežotību un nomāktību. Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks nekad.”
Inese Zandere

Māris Bērziņš (1962) divdesmit aktīvas rakstniecības gados lasītāju vērtējumam nodevis piecus romānus, vairākus stāstu un lugu krājumus. Rakstnieka veikums novērtēts ar Latvijas literatūras gada balvu dramaturģijā (2009) un prozā (2015), Baltijas Asamblejas balvu literatūrā un Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Sērija Es esmu...

Svētdiena. Jāsarauj ar to “dzimtu”. Ceturtdien jābūt Maskavā — man kopā ar PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāju Volkovu jāuzņem Anglijas parlamenta delegācija. Pagodinoši, bet arī apgrūtinoši. Ieskaitot ceļu, tas atkal paņems piecas dienas. No vienas puses, vistīrākā laika izšķiešana. No otras — vajag izkustēties, citādi visu laiku viens un tas pats: darbs — mājas, darbs — mājas… un mājās atkal darbs. Es zinu, kāpēc viņi bez manis nevar iztikt — Kremlī esmu gandrīz vienīgais ar eiropieša seju, gaumi un manierēm. Reprezentabls izskats un stāja, reti kuram krievam tāds piemīt. Jā…
 Turp lidošu, bet atpakaļ braukšu pa dzelzceļu. Pēc Maskavas mielastiem lidmašīnā var samesties slikta dūša. Vilcienā ir daudz mājīgāk — guli kā kungs savā kupejā, neviens netraucē, iemalko tēju, konjaku vai šņabi, lēnām pārskaņojies atpakaļ uz Rīgas dzīvi, vari mierīgi padomāt. Tagad, kad tieši pārtaisu Zītaru atgriešanos Latvijā, nenāks par ļaunu arī pašam izjust sliežu dunu.
 Tā… Kārli Zītaru mājupceļā apcietina čekisti. Tas vairs nekur neder, svītrojam laukā. Sižetu šis gadījums laikam neko neietekmē… Tad kāpēc es to vispār rakstīju? Tāpēc, ka reizēm čeka patiešām aizturēja ļaudis bez liela pamata. Un bija jānomelno padomju valsts. Tāda bija politiskā mode, bet mode mainās…
 Paga! Viņa pazušana tomēr ietekmē sižetu — Zītari nonāk savās dzimtajās mājās, dzīvojas tur, bet Kārlis parādās tikai pēc mēneša. Tātad viņam uz to laiku tomēr kaut kur jāpazūd. Eh… Kārlis varētu atpalikt no vilciena un tad vairs nespētu panākt savējos. Tad vēl dažādi aizkavējumi Krievijā, kas stipri pagarina ceļu uz mājām. Teiksim, tajā pašā Vjatkas stacijā viņš saķeras ar kādiem ļaundariem, zagļiem vai pat kontrrevolucionāriem un viņu arestē, un paiet nedēļas, kamēr noskaidro, ka viņš nav vainīgs… Kāpēc ne, šādi pārpratumi rada papildu intrigu, saasina lasītāju uzmanību. Hm… bet vai būs labi, ka tieši viņu arestē, bijušo strēlnieku, milici, partizānu? Būtu Ernests, nekādu šaubu, bet Kārlis… Kaut kas tur nešķiet lāgā. Ja viņu nevainīgu notur aiz restēm tik ilgi, kā man te paredzēts, tas uzreiz norāda, ka miliči vai čekisti, maigi sakot, nav uzdevumu augstumos. Ja viņš ir nevainīgs, kāds viņš arī ir, tad padomju vara ļoti atvainosies un uz ātrāko nogādās Kārli Latvijā. Taču te ātri nevajag.
 Karantīna Rēzeknē! Pareizi, viņu paņems ciet nevis čeka, bet Latvijas politpārvalde, kas pārbaudīja visus no Krievijas atbraukušos… Nē, politapsardze, tā viņi toreiz saucās. Un vai tik tos, kuri likās politiski neuzticami, nesūtīja atpakaļ uz Krieviju? Jā, jā, sūtīja vai arī turēja karantīnā apcietinājumā, kamēr atradās droši, politiski uzticami galvotāji. Dažs tā notupēja pat vairākas nedēļas. Un Kārlis bija gan milicis pie sarkanajiem, gan cīnījās pret Kolčaku, tātad bija, par ko aizturēt. Brīnišķīgi. Buržuāziskā iekārta jārāda, cik vien kritiski var. Pie mums daudzi to vien dara, kā kavējas atmiņās, stāsta cits citam leģendas par vecajiem labajiem laikiem un lamā padomju varu. Tas nav pieļaujams, man jāliek viņiem pretī patiesība. Pirmdiena. Atbraucu no Maskavas. Velta prasa, kā gāja, bet man nemaz negribas muti vērt vaļā. Jūtos diezgan nomocījies.
 PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs Volkovs izlikās dikti priecīgs un apmierināts par tikšanos ar britu delegāciju, sita man pa plecu un smējās, ka es arī māku turēties tikpat stīvi kā angļu lordi. Bet kā gan citādi — formāla vizīte, formāla uzvedība. Ar tiem izlutinātajiem, augstprātīgajiem kungiem nekādas sirsnīgās sarunas nemaz nevar sanākt. Nevaru ciest, ka viņi visu laiku smīn. Uzdod jautājumu, bet par atbildi smaida, nē, smīkņā tā, it kā es būtu pateicis kādu muļķību. Briti, arī citi no kapitālisma valstīm, vienmēr ir tik uzspēlēti laipni un draudzīgi, ka no viņu liekulības nelabi paliek. Nezinu kā, bet viņi prot radīt tādu gaisotni, ka pamazām sāc justies zemāks par viņiem, gandrīz vai ka es būtu no apkalpojošā personāla, nevis līdzvērtīgs sarunu biedrs. Riebīgi. Bet Volkovam ne silts, ne auksts. Jā, pašpārliecinātības krieviem netrūkst, to no viņiem der pamācīties. Pēc tam ar Volkovu un citiem krietni iedzērām, tomēr mieles aizskalot tā pa īstam neizdevās. Labi, ka biju izvēlējies braukt vilcienā, varēju vismaz pagulēt. Bet ne tikai — kad pamodos, dūša bija sāja, taču prāts darbojās un es pat izdomāju jocīgu epizodi par baznīcas tēmu. Nosaukums “Tā kunga avis”. Iespējams, vēlāk no tā izveidošu satīrisku stāstu. Paģiras ir dīvaina lieta — liekas, mirsti vai nost, bet prāts strādā radoši, uzrodas tīri interesantas idejas. Ne vienmēr, bet gadās.
 Pēkšņi uznāca tāda grūtsirdība, ka neko negribas darīt. It kā viss labi, bet pārņem milzīga tukšuma sajūta un nekam vairs dzīvē neredzi jēgu. Taču nevar ļauties šādiem vājuma brīžiem, darbs pats no sevis nedarīsies. Jāsāk strādāt, un tad jau arī sliktums pagaisīs.
 Tā… piektā nodaļa, Janka Zītars armijā.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude
Karena Bliksena
Svens Kuzmins
 
Dace Rukšāne
Osvalds Zebris
Lauris Gundars
 
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Ilze Jansone
Andris Zeibots