Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Devītā dzīves gada pavasarī aizvedu Elzi uz neilgu laiku Zaļās muižas pamatskolā, vēlāk rudenī jau uz Dārtiņas meiteņu skolu Jelgavā. Mājās viņai vairs nebija, ko darīt. Visas grāmateles, kādas vēl šur tur no kaimiņiem varēja sadabūt, jau bija izlasītas, gan jauki, gan nejauki stāsti, visas iespējamības, kādas lauku dzīve varēja sniegt, arī bija izdzīvotas cauri, vajadzēja nākt kam jaunam, lai dzīvi piepildītu ar jaunu saturu… Jelgavas skola — tas priekš mums ar Elzi bija kā pārcelties uz citu pasaules daļu, it kā no Eiropas uz Ameriku. Bez tam man bija atskrējis mazs puišelis mājās — Kristapiņš, tāpēc nevarēju Elzei tik daudz uzmanības piegriezt, cik ierasts. Atstāju viņu pansijā pie Jansoniem, savas māsas meitas, pāra gadus par Elzi vecākās Dorotejas, uzraudzībā. Citās Jelgavas skolās, par piemēru, Trinitates meiteņu skolā vai Otto privātskolā — mācījās pārsvarā sīkpilsoņu un augstmaņu meitas, kas uz pārējām šķirām skatījās no augšas. Dārtas skola bija elementārskola mazturīgo pilsoņu un lauksaimnieku meitu apmācībai klasē ar trim nodaļām, kur vienas nodaļas kurss ilga vienu gadu. Skolu apmeklēja gan vācietes, gan dažādu vecumu latviešu, krievu, ebreju un poļu meitas, lai iemācītos vācu valodu, tāpēc tajā valdīja internacionāls gars. Skola bija tā pārpildīta, ka tajā nemaz netika, kas laikā nepieteicās.
 Tā nu kādā jaukā augusta mēneša dienā ieripoja divi tamborrati Jelgavā. Abēju braucējiem bija norunāts vienā laikā un vienā iebrauktuvē satikties, lai uzmeklētu skolu, kur Rozenbergu Elzīti ar Ginteru Doriņu nodot. Skolā meitenes pieņēma pati direktrise, vācu preilene fon Osten-Zakena. Viņa lauzīdamās runāja latviski un vairāk vāciski. Dzīvā valodā Elze vāciski nekā nesaprata, jo nekad nebija dzirdējusi, tāpēc turējās nedroši pie māsīcas sāniem. Vēlāk teica — valodas skaņas viegli ieglaudušās ausīs, jo direktrise tik dzīvi runājusi, kā dzirksteles šķiežot. Pēc gadiem viņa varēja būt veca jaunava, ģērbusēs melnā muarē zīda kleitē un slaida auguma. Gluži melni, spoži bija viņas mati, kā kraukļa spārni, kas spīd pret sauli. Bet galvenās bija viņas lielās, zilās acis, mirdzošas kā divi debess avoti, no kuriem cilvēku dvēselēm dzert, kad tās taisās pagurt. Šinīs acīs dega uguns, kas nekad neapdziest, un jaunība, kas nekad netop veca. “Laimīgi tie, kas tādus retus cilvēkus sastop, jo šī prometejiskā uguns uz tiem pārsviežas pāri,” vēlāk Elze man rakstīja. Direktrise gan bažīgi skatījās uz viņu, ka vēl tik jauna, bet apglaudīja beidzot, ka varot arī palikt un vismaz iepazīties ar skolu.
 Elzi pierakstīja sagatavošanās klasē. Mēs gājām iepirkties apzīmētās grāmatas un burtnīcas. Visas bija dabūjamas pie vecā Lēvenšteina Lielajā ielā, iepretim Pasta ielai. Tādi Lēvenšteini Jelgavā bij divi: par veco Lielajā ielā viens vēl vecāks Skrīveru ielā. Kad nu iepirkumi bija izdarīti, vedām meitenes uz pansiju pie ģimenes, uzvārdā “Janson”. Pats famīlijas galva Kristaps Jansons bija pēc dzimuma prūsis, ieceļojis sen atpakaļ Latvijā un apprecējis latvieti, bet ģimenē runāja tikai vāciski. Viņš pēc amata bija virssulainis vai pārzinis muižnieku kazino, kas atradās Upes ielā un kur muižnieki nereti sarīkoja greznas dzīres.
 Jansons dziļi izprata dzeju un jūsmoja par Šilleru un šo ceļu ierādīja arī Elzei. Viņa paša vidējā meita Albertīne gulēja uz gultas slimības dēļ, un Albertīnei bija pabieza klade, kurā meitene norakstīja dzejas, kas viņai patika. Kad šī klade reiz nokļuva Elzes rokās, viņa esot jutusies kā “tanī teiku mežā nokļuvuse, kur brīnumputniņš dzied un, kurā klausoties, paiet tūkstots gadu, un tos nemaz nemana”.
 Elze mīlēja skaistas drēbes jau no bērnības un bija pateicīga, ka radīta par sievieti: “Ja sieviete apvelk skaistu kleiti, tad viņa patīk, bet vīrietis jau nekad nevar tā apģērbties, ka viņš varētu patikt.” Kad šuvu viņai jaku, meita lika gar malu iešūt bordi “lai smukāk”, bet Zaļeniekos gan teica: kojums, savilkums, volāns. Mantu klēts Daukšās bija pilna ar skapjiem un lādēm, kur glabājās izejamās drēbes. Kad tās vēdināja, tad skapji atvērās arī Elziņai. Ar lielu patiku viņa apskatīja katru kleiti. “Meitas, kas apģērbušas skaistas drēbes, man izliekas kā dzīvas puķes, māmiņ,” viņa tā izgudrēm teica. “Tādas puķes, kas, no kātiņa atraisījušās, apkārt staigā…” Es tik krāmēju visu atpakaļ, man nebija vaļas klausīties. Bet viņa, pieķērusies kādai lillā kleitei ar pagaru šlepi, neparko negribēja to no rokām izlaist. “Man izliekas,” Elze teica, “ka šī kleite man labāk noderētu nekā jums, memmīt.” Es valdīju smieklus, tomēr noprasīju, kāpēc. “Jo jums ir melni mati, bet man — zeltaini!” skaidroja Elzīte. “Apģērbusi lillā kleiti, es būtu kā garlapotā Īriss ar zelta bārkstu kronīti vidū.” Tomēr es neļāvu meitai pārvērsties par puķi. Durvis uz Elzes sapņiem atkal čīkstēdamas aizvērās ciet.
 Vēlāk, kad gājām pa Jelgavas Lielo ielu, viņa vēroja meitenes, kam bija skaistas kleites mugurā un cepures galvā, no kurām viļņoja plīvuri un krāsainas lentes. “Ak, cik viņas laimīgas!” mazā izsaucās. Apstākļi toreiz izvērsās viņai par labu. Mana māsa Anna jeb Spuru tante, kā viņu godājām pēc mājvārda, savai Dorotejai bija nolēmusi cepuri pirkt un jautāja man: “Vai tad tu savai mazajai arī nepirksi? Kā tad viņa nu ies kā zemniece ar lakatiņu galvā, tas tādā smalkā vācu skolā nemaz nepasē!” To izdzirdēja Elze. Kā nu iedegās zilās acis! Novedām tad savas meitenes pie cepurnieces Lēvenberģienes Lielajā ielā un — ak tu laimīte! — nopirkām abām ar Doroteju vienādas cepures platām malām, ar plīvojošos bāli zilu plīvuru. Kā mazs cilvēka pumpurs iztinās mana Elzīte no savām pelēkām lakatu lupatām un uzplauka cepures ziedā. Es gan pūtu, karsu un stenēju, savu pērļoto zuteni izpurinādama cepurnieces priekšā — Elzes cepure maksāja veselus sešus rubļus! “Ko lai dara,” smaidīja Anna, “kad maks vaļā, nauda birst laukā!” Viņai bija viegli runāt, viņas Pēteris pa krogiem nedzīvoja. To sāpi var saprast tikai tāda, kam vīrs dzērājs. Toties nu mūsu meitas, pa Lielo ielu ejot, zemē neskatījās. Deguni bija mākoņos, un kāds laucinieks, garām iedams, uzsauca: “Reku div govis bizo, astes sacēlušas!”
 Ziemas cepuri tomēr Elze no manis izlūgties nevarēja, stingri noteicu, ka pietiks ar vasaras vien. Liku skroderim pašūt melnu, biezi oderētu kapšonu, lai ausis neapsaldē. Viņa, to ieraudzījusi, iespītējās: “Man ausu nepavisam ar nav žēl, lai tās salā vai nokrīt pavisam! Bet kapšona valkāt kā mazam bērnam, to es sajūtu par kaunu!” Vēlāk tikai uzzināju, ka Jansonu Albertīne viņai atļāvusi nēsāt savu ziemas cepuri. Tā bija melna samta, rotāta ar melnām gaiļa spalvām un Elzei daudz par lielu, bet ar to galvā viņa jutusies pacilātā garastāvoklī. Lai arī zēni uz Lielās ielas viņu apsaukājuši par sēni, no cepures valkāšanas viņa nav atteikusies.
 Dienas gāja klaudzēdamas kā vēvera atspoles. Elzīti pilsētas dzīve uzņēma savā virpulī. Viņa ar draudzeni Jansonu Elliņu tur ievijās kā divas ūdenszāles: kāpa kokos, sēdēja uz sētām, kaitināja cilvēkus pa labi, pa kreisi. Apkārtējie ļaudis viņu bija ievērojuši un daži pat saukāja par trako Rozenbergu. Mani laukos paturēja bērns un slikti ceļi — tā mēs to ziemu nesatikāmies vairs. Tēvs reizi divās nedēļās brauca ar pajūgu uz Jelgavu un veda Elzei lauku labumus. Viņa vienmēr sagaidīja pajūgu, atjūdza zirgu un padeva tam sienu. Zirgi bija viņas labākie draugi, un viņa par tiem varēja karā iet, ja redzēja kādu zirgu slikti uzturam. “Kad sitīs zirgu atpestīšanas stunda no verdzības?” Elze bēdājās. “Kad atnāks dzelžainais pestītājs — mašīna?” Līdz tam rudeņos lauku ceļi, kas nebija grantēti un no gara lietus samirkuši, zirgiem bija šausmīga katorga, sevišķi, kad tiem bija jāstiepj uz pilsētu smagi piekrautie labības vezumi un rati stiga dubļos līdz rumbām. Kad zirgs vairs lauku darbus nevarēja strādāt, tas tika pārdots par smiekla naudu žīdam, kurš to lika sava preču vezuma priekšā un, kad lopiņš aiz nespēka un vecuma vairs nevarēja ne paiet, sita ar pātagas resno galu, ka kauli skanēja, līdz ar reizi tāds nabaga lopiņš pārkrita pār ilksi un bija beigts. Tāda bij lauku dzīves nakts puse ar dažām vēl drūmākām ainām, ja negrib to apskatīt vienīgi no poētiskā viedokļa ar viņas viļņojošām druvām, pilnām zelta kviešu, vai ābeļu dārziem, pilniem augļu...
 Kad ar asarām bijām šķīrušās, es devos atceļā uz Daukšām, bet viņa palika tajā namā uz Pētera un Zaļās ielas stūra, kurš mūsu ģimenei bija liktenīgs, jo tur nācās vairākus posmus savā dzīvē pārlaist. Ella, Jansonu jaunākā meita, paņēma Elzi aiz rokas un aizveda dārzā, kur varēja iet rotaļās, ķert viena otru un jokoties. Pirmo reizi dzīvē manai meitai bija īsta rotaļu biedrene. Pēc Nībelungu parauga viņas iegrieza sev plaukstās un ar asinīm parakstīja mūžīgu draudzību. Jansonu kuplo mammu Elze drīz sāka saukt par mammu un drīz jau par mīļo mammu. Jansonietes ideāls un visi sapņi tiecās uz lauku dzīvi, ar milzīgu sajūsmu viņa cēla no groziem laukā šķiņķus un pīles, un saldā krējuma buteles, ko biju Elzei līdzi iedevusi priekš pansijas uztura, kurš gandrīz pastāvēja produktos vien, nevis naudā. Daukšās Elze pārāk bieži bija redzējusi manas asaras, dzirdējusi nelabus vārdus un man līdzi bēdājusies un raudājusi dēļ tētiņa apātiskās un savādās dabas. Pie Jansoniem viņa iemācījās smieties gaišos, sudrabainos smieklus, bez kuriem bērns top vecs, pirms kā tas bijis jauns. Jelgavā Elze mācījās gan skolā, gan mājās. Es domāju, tāpēc ir tik svarīgi, pie kādiem cilvēkiem bērns dzīves iesākumā nonāk. Varbūt Dievam nemaz nav citu, labāku instrumentu? Cilvēks ir viņa taure un mute, viņa ota un roka, viņa acis, ausis un likteņa zobens.
 Elzītei viss bija jauns. Vārdu “teātris” viņa nemaz nepazina. Ar milzīgu sajūsmu viņa stāstīja, ka Jansonu papa abas ar Ellu reiz paņēmis līdzi uz Bruņinieku namu Upes ielā, kur viņas redzējušas teātri muižnieku dzīrēs. Viņas kāpušas pa trepju trepēm milzīgā augstumā, kur spēlējis muzikantu koris. Pa priekškara šķirbiņu meitenes varējušas nolūkoties, kas apakšā zālē notiek. Ak, kādos vizošos un mirdzošos apģērbos tur staigājušas muižnieces, un kungi melnās frakās viņām pretī locījušies! Kurzemes muižniecība jau bija tolaik savas varas un spožuma augstumos. Muzikanti rāva vaļā, cik jaudāja, līdz abām aizkrita ausis. Dejas bijušas pēc franču parauga, vai nu menueti, vai fransēzes, vai kotiljoni, Elze nekā no tās locīšanās nav sapratusi un šis raibais, greznais mudžeklis pie sirds viņai nav gājis. Jansonu papa kādā pauzē vedinājis aši kāpt zemē un caur deju zāli izskriet cauri, jo nu jau būšot tajā jaukumā atskatījušās. Un to viņas ar prieku arī kā divas pelītes izdarījušas, aši mukdamas ar zemnieču kājām pa glauno deju grīdu uz savu sauli un zaļo zemi.