Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

Hohma

Grāmata pievienota: 20.02.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Svens Kuzmins
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
7.18 Eur
Izdošanas gads:
2019

Šī romāna darbība risinās Hohmā – mazā, klusā piejūras kūrortpilsētiņā Latvijas rietumos. Hohmas šķietami rāmā ikdiena, vēsture un mitoloģija vijas kopā ar tās iemītnieku dzīvesstāstiem, atklājot to iekšējās pretrunas, attiecību labirintus un gadiem ilgi glabātus noslēpumus. Hohmas stāsti ir komiski, traģiski, brīžiem sirreāli, brīžiem absurdi, taču tos vieno gandrīz katram provinces bērnam pazīstams konflikts: skumjas pēc dzimtās pilsētas un vienlaikus vēlme uz visiem laikiem ar to pārraut saiknes – neatkarīgi no tā, vai tas patiešām ir izdarāms, vai nav.
Svens Kuzmins ir pazīstams kā NERTEN teātra režisors un aktieris, radio raidījuma "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" veidotājs. Viņa stāstu krājums "Pilsētas šamaņi" izpelnījies atzinību gan Latvijā, gan ārzemēs. Kuzmina stāsti tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu un spāņu valodā. "Hohma" ir autora pirmais romāns.

“Es bieži esmu domājis, vai ir iespējams uzrakstīt grāmatu, kas pilnībā sastāv no spilgtiem pirmajiem teikumiem – tādiem, kas paver bezgalīgas iespējas un liek izlasīt nākamo teikumu, un tas, savukārt, ir tik aizraujošs, ka liek izlasīt vēl vienu... un tā tālāk. "Hohma" manā skatījumā ļoti pietuvojas šim ideālam. Darbs, kas uzrakstīts ar tik bagātīgu iztēli, ka ik teikums šķiet tikpat svaigs un rotaļīgs kā pirmais.”
Miks Koljers

“Tā gadās – varoņa vecāki pārvācas uz nomaļo mazpilsētu Hohmu, lai “atrastos pēc iespējas tālāk no vētras epicentra”, un visa ģimene iekrīt pašā eksistences virpulī. Šeit žēlastības nav, šeit absurds ir nopietns un pat zilonis nevar būt tikai zilonis.
Daži mēģina bēgt, bet, kurš gan to nezina, no Hohmas neaizbēgsi.

Tāda ir mūsu pasaules vēsture – tā griežas ap mietu, tad tā griežas ap tukšu vietu, un beigās mēs esam atpakaļ Hohmā.”

Jānis Joņevs
 

Grāmatas mākslinieks Svens Kuzmins

Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

LIELIE HONORĀRI

Un šie ir Hohmas luterāņu kapi. Šeit mēs ar Māri starpbrīžos nācām pa kluso dzert vīnu, bet te, ja kāds vēl nav pamanījis, guļ leģendārā Paulas tante. Esmu pārliecināts, ka šo atdusas vietu viņa izvēlējās tikai tāpēc, ka tā atrodas pašā pilsētas centrā. Skaidrs taču, ka šito ārprātīgo pieminekli, kas pompozitātes ziņā sit pušu pat Hercbergu dzimtas kapliču, viņa nepasūtīja tāpat vien. Nešaubos, ka, ja būtu iespēja, viņa liktu sev uzcelt trīsstāvu mauzoleju Akāciju laukumā.
    Mūsu dzīvē Paulastante uzradās pēkšņi, skaļi un ar piegādi. Bija klusa, lietaina rudens pievakare, vecāki aizkavējušies kādā jubilejā, Betānija — mana vecākā māsa — aizbraukusi studēt uz Rīgu, bet es viens pats sēdēju savā istabā un baudīju pubertāti. Pēkšņi uz ielas kāds sāka ļoti uzstājīgi spaidīt mašīnas signāltauri. Pa roku galam apģērbies, es noskrēju lejā. Pie dārza vārtiņiem, patvēries zem lietussarga, jau gaidīja vecais pasta priekšnieks Voinovičs — lai viņam, tāpat kā Paulastantei, vieglas smiltis.
    — Jums sīkpaka, — viņš norūca un lika man parakstīt kaut kādu veidlapu. Lietus lāses bungoja pa pasta furgona jumtu. Mēs aizgājām līdz mašīnai, un Voinovičs piesardzīgi atvēra kravas nodalījumu. Tur starp kastēm, vēstulēm un avīžu ķīpām sēdēja sirma un apaļīga, lai neteiktu korpulenta, kundze. Mugurā viņai bija vecmodīga satīna kleita, kaklā vesels krāvums dažādu izmēru kreļļu un rotājumu, kas kombinācijā ar viņas sirmajām ilgviļņu lokām veidoja gandrīz perfektu ansambli. Trūka varbūt vienīgi adīklīša.
    — Apsveicu, šī tagad ir jūsu problēma, — Voinovičs paslepšus nomurmināja, taču vecā kundze to sadzirdēja un kā lielgabala lode izšāvās no mašīnas. Laikam visu mūžu atcerēšos šo pirmo, operdziedātājas cienīgā soprānā izkliegto frāzi:
    — Ak tu tizlais einuh, es tev uztaisīšu tādas problēmas, kādas tev pat delīrija murgos nav rādījušās!
    Viņa atvēzējās un no visa spēka iezvēla pasta priekšniekam ar somiņu pa seju. Voinovičs satvēra degunu, taču valdījās, droši vien jau iepriekš sapratis, ka pretoties ir bezjēdzīgi un ka jau pēc minūtes viņa dzīvē, atšķirībā no manējās, valdīs miers un harmonija. Smagās lāses plīkšķināja pa asfaltu skaļāk un skaļāk. Viņš aizvēra lietussargu, iesēdās mašīnā un iebrauca lietū un miglā, bet es paliku divvientulībā ar Paulastanti.

Gandrīz katrā lielā ģimenē ir tādi cilvēki, kurus pieminēt skaitās slikts tonis. Es, protams, zināju, ka mammai ir ekscentriska un ļoti temperamentīga tante, vārdā Paula, bet, ja kāds par viņu arī runāja, tad tikai pamācošos nolūkos: esiet jauki cits pret citu, uzvedieties godīgi, neesiet kā Paulastante. Tagad šī mistiskā persona sēdēja uz mūsu viesistabas dīvāna, izslējusi samirkušās kājas uz žurnālgaldiņa, un man nebija ne jausmas, ko ar viņu iesākt.
    — Pastāsti man, ko tik simpātisks jauns cilvēks dara viens pats mājās, kamēr vecāki ballējas apkārt? — viņa jautāja.
    — Neko, — es atbildēju, un Paulastante gardi iesmējās.
    — Ja tev ar to “neko” vajag palīdzēt, tu tikai saki.
    Es šausmīgi apmulsu. Viss, ko līdz šim biju zinājis par pieaugušo cilvēku pasauli un tās etiķeti, pēkšņi bija apmeties kājām gaisā. Toties Paulastante jutās ērti.
    — Vai tad šai mājā ko iedzert nemaz nav? — viņa jautāja.
    Ko iedzert mājā bija, taču es zināju, ka būs nepatikšanas, ja aiztikšu trofejdzērienus no tēta kabineta. Bet Paulastante galvoja, ka nekas ļauns nenotiks, ja vien es uzticēšos viņai. Tā nu es ielavījos tēta privātajā svētvietā, ko savos 14 dzīves gados vēl ne reizi nebiju darījis, un atgriezos ar pudeli franču brendija un vienu no tām glāzēm, kuras netika izmantotas pat ģimenes svētkos.
    — Kā? Es dzeršu viena? — Paulastante pietēloja vilšanos.
    Teicu, ka neesmu nekāds lielais alkohola cienītājs, ar to domādams, ka neko stiprāku par alu nebiju pat nogaršojis. Paulastante manu nemākulīgo blefu uzreiz atmaskoja un sacīja:
    — Neuztraucies, mazais. Es tev parādīšu, kā tās lietas dara profesionāļi!
    Gan pieaugušo, gan skolasbiedru kompānijā biju novērojis, ka cilvēki grādīgos dzer viebjoties un rīstoties un ar katru glāzi kļūst arvien gausāki un tizlāki. Dzert ar Paulastanti izrādījās tīrā bauda. Viņa reiba eleganti un stāstīja visādus nešpetnus atgadījumus no savas dzīves, lieliski atdarinot gan sieviešu, gan vīriešu balsis, un dārgais brendijs nemaz nekoda kaklā, kā biju iztēlojies. Taisni otrādi, tas patīkami sildīja un nomierināja. Paulastante bija ļoti atklāta un daudz runāja par sevi. Pudele vēl nebija pusē, bet man jau likās, ka par viņas dzīvi un uzskatiem zinu pilnīgi visu. Tikai tagad, atceroties šo vakaru, saprotu, cik meistarīgi viņa izlocījās no jebkādiem jautājumiem, kas skāra viņas vizītes patiesos iemeslus.
    Pēc profesijas Paulastante bija “drāmas aktrise”. Neko plašāk viņa nepaskaidroja, un es, taisnību sakot, arī neiedomājos jautāt — mana izpratne par teātri tolaik robežojās ar festivālu “Hohma kāpj uz skatuves” vietējā kultūras namā. Arī to, kā un kāpēc nokļuvusi mūsu pilsētā, Paulastante neatklāja. Un, lai cik neticami tas izklausītos, es līdz šai dienai nezinu, kāpēc Voinovičs viņu piegādāja pasta furgonā, turklāt vēl likdams parakstīt kaut kādus papīrus.
    Viņas vienīgā bagāža bija tā pati mazā rokassomiņa, ar kuru viņa iešķēla Voinovičam pa degunu. Toties ar somiņas saturu Paulastante mani iepazīstināja, izgāzdama to uz žurnālgaldiņa. Viņa iestiprināja cigareti iemutī, līdzīgi kā to darīja mans vēstures skolotājs Horācijs, un aizsmēķēja.
    — Vispār jau mājā pīpēt nav atļauts, — es iebildu, bet Paulastante atmeta ar roku.
    — Es dzīvoju pēc principa viss ir atļauts!
    Vēl viņas somiņā bija ar diegu apsieta melnbaltu fotogrāfiju čupa.
    — Gribi redzēt kaut ko seksīgu? — viņa jautāja un, nesagaidījusi atbildi, atraisīja mezglu.
    Fotogrāfijas bija no piecdesmitajiem gadiem, dekoratīvi izrobotām malām, un tajās figurēja jauna, dzīvespriecīga sieviete ar starojošām acīm un baltiem zobiem. Viņa pozēja dažādās lomās — Kleopatra, Marlēna Dītriha, Marija Antuanete, pionieru pulka vadītāja, telefoncentrāles operatore, draiskā kolhozniece, izpildkomitejas sekretāre utt., un ar katru nākamo bildi viņas kostīmi kļuva arvien atkailinošāki, līdz pazuda pavisam. Bija grūti iztēlē savienot šo slaido, kārdinošo pagātnes tēlu ar iereibušo vecenīti, kas tagad zvilnēja man blakus. Un tomēr viņas sejā bija saglabājies tas pats nerātnais skatiens un pavedinošais smaids, kas rotāja katru fotogrāfiju.
    — Kura tev pašam vislabāk patīk? — Paulastante jautāja.
    Es ļoti sakautrējos. Visvairāk mani nez kāpēc uzrunāja (vārds “patika” nebūtu gluži vietā) bilde, kurā viņa bija piespraudusi sev pie krūšu galiem veļas knaģus, taču es pieklājības pēc norādīju uz kādu inscenētu sadzīvisku ainu caurspīdīgā naktskreklā pie plīts. Paulastante iesmējās un teica, lai paturu to par piemiņu. Fotogrāfijas otrā pusē viņa skaistā rokrakstā uzrakstīja:

     Mīļajam Markam F. jaunās dzīves pirmajā dienā

    Tā mēs to brendiju arī piebeidzām. Paulastante paziņoja, ka gribot “kārtīgi izkratīt miesu”, un painteresējās, kur tuvumā ir kāda diskotēka. Vienīgais deju klubs Hohmā tolaik bija bēdīgi slavenais “Oreols”. Protams, tas vairs ne tuvu nebija tik bīstams, kā deviņdesmito gadu sākumā un vidū, taču kārtīgam cilvēkam, par kādu biju pieradis sevi uzskatīt, tur joprojām nebija, ko darīt. Tomēr Paulastantei izdevās mani iedrošināt. Gods kam gods, vecajai skatuves dīvai piemita apbrīnojamas pārliecināšanas spējas, un, kad atklājās, ka viņai pašai līdzi nav ne santīma, es bez ierunām biju gatavs aizdot visus savus brīvlaikā iekrātos astoņdesmit latus līdz brīdim, kad, kā teica Paulastante, “ienāks lielie honorāri”.
    Vēl meistarīgāk viņa apstrādāja “Oreola” sargu, kurš negribēja mūs laist iekšā un dzina jokus par omi, kas atvedusi mazdēlu uz naktsklubu un droši vien iesaiņojusi līdzi arī pašceptus pīrādziņus. Tikai pāris precīzu vārdu Paulastantes skaistajā balsī, un divmetrīgais čalis, pats to nenojauzdams, jau koķetēja pilnos apgriezienos. Paulastante iespieda viņam rokā dāsnu dzeramnaudu un uzdāvināja jaunības fotogrāfiju, kurā, kaila un apgleznota, tēloja leopardu mātīti. Aplaimotais sargs to ielika azotē, un mēs bijām iekšā.
    Kā lai raksturo jauna cilvēka pirmo pieredzi naktsklubā? Tā ir baisa un mulsinoša. Visapkārt zibeņo gaismas, taču vienlaikus ir arī ļoti tumšs. Mūzika dārd tik skaļi, ka tu nedzirdi pats savas domas, kur nu vēl dzērušo līdzpilsoņu svepstus brīžos, kad viņi grūžas tev virsū un apšļaksta ar alu. Gaisā virmo slimīgi un vardarbīgi nodomi, un pēdas līp pie grīdas. Un tomēr šim trakumam ir arī kaut kāda jēga, kāds augstāks nolūks. Deju zālē kustas cilvēki, bet tās nav tādas kustības kā skolas diskotēkās. Tās ir svešas un nedabiskas. Seksuālas un groteskas. Visi šie godīgie mazpilsētas ļaudis, kurus esi pieradis redzēt skolā, baznīcā, veikalā, pastā, — viņi visi ir apsēsti, un spēks, kas viņus apsēdis, tagad lēni rāpjas augšup arī pa tavu mugurkaulu. Tu esi pašā zvēra midzenī, un no tā nav izejas. Tad nu tu paņem aliņu, nostājies malā un vēro, kā daļa no tevis — tā laimīgā un nevainīgā daļa, kas šādu vājprātu nav ne iztēlojusies, — pamazām izšķīst troksnī. Nekā jautra tajā visā nav.
    Paulastante gan jutās lieliski. Kamēr es centos atgūt kaut nedaudz paškontroles, viņa jau atradās deju zāles vidū un, turēdama rokā šampanieša pudeli, šūpoja gurnus un kratīja ķermeņa daļas, kuras es labprāt nekad nebūtu redzējis kratāmies. Pūlis gavilēja. Viņa bija pamatīgi iekarsusi un uzkurināja arī pārējos. Un, kad uz deju grīdas vairs nebija iespējams gūt vairāk uzmanības, viņa pārcēlās pie dīdžeja pults un uzsauca:
    — Kādu sūdu tu te spēlē? Uzliec mums normālu reivu!
    Ko tas nelaimīgais puišelis tur vispār spēlēja? Westbamu? Ace of Base? Lai kas tas būtu, Paulastante pārņēma vadību un nomainīja to uz mežonīgu bungu un zvērīgu rēcienu salikumu, un pūlis bļāva līdzi brīžos, kad Paulastante iepauzēja mūziku un savā spēcīgajā soprānā iekaucās:
    — Smack my bitch up!
    Viņa bija vecākā persona klubā un, pateicoties savam vecumam, izstaroja perversu, maģisku gudrību. Beidzot zvērs bija ārā no krātiņa. Bet varbūt tas bija izlauzies jau brīdī, kad Paulastante izkāpa no pasta mašīnas. Tā vai citādi, es vēroju viņu neprātīgajās gaismās un troksnī, un man likās, ka tajā vietā un laikā viņas balss piederēja katrai joprojām dzīvajai paaudzei. Tuvojās jauna tūkstošgade, un šī, manuprāt, bija Lielā Kulminācija, pēdējais atvadu sveiciens divdesmitajam gadsimtam mūsu klusajā, tumšajā pasaules nostūrī. Arī citi to sajuta. Tai naktī pēc gadiem ilga pārtraukuma pie kluba izcēlās vairāki kautiņi ar nažiem. Festiņā tika kārtoti veci rēķini. Mūsu apsargu pamatīgi ievainoja, un, lai gan es to visu jau vēroju kā caur miglu, atmiņā joprojām aizķērusies aina, kurā viņš guļ uz ātrās palīdzības nestuvēm, rokā sažņaudzis Paulastantes leoparda fotogrāfiju, un klusu izmoka vārdus:
    — Labais! Totāli kā vecajos laikos.

Līdzīgās grāmatas:
Māris Bērziņš
Gundega Repše
Nora Ikstena
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
 
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Komentāri (1):
Līva Alksne 22.03.19 plkst. 09:54
Labi izklaidējoša, ievelkoša, raitu un interesantu valodu, īpatnējiem tēliem (un kuram gan nav savi putni galvā?). "Hohma" noteikti ir labs veids, lai iepazītos ar Svenu Kuzminu Plašāk par grāmatu blogā: https://lalksne.blogspot.com/2019/03/svens-kuzmins-hohma.html
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties