Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

KRAUKLIS

Grāmata pievienota: 25.05.20
 
Apakšvirsraksts:
Jānis Ziemeļnieks
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andris Zeibots
Lapaspušu skaits:
624
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.98 Eur
Izdošanas gads:
2020

Sērija “Es esmu…”

Andra Zeibota romāns Krauklis — par vienu no populārākajiem latviešu dzejniekiem 20. gs. 20.—30. gados, “konsekventāko romantiķi” Jāni Ziemeļnieku.

Romānam Krauklis autora dotais žanra precizējums “Fantāzija vēsturiskā iesaistē” ievirza lasītāju tajā gaisotnē, kas valda ļoti būtiskā Jāņa Ziemeļnieka mūža nogrieznī. Pēc ārstēšanās Šēnfelda nervu klīnikā dzejnieks cenšas apjēgt, kā dzīvot tālāk. Ziemeļnieks ļoti gribētu turēt solījumu nekad vairs nepieskarties opija pudelītei, tomēr skaudrais vīziju un īstenības savijums liek meklēt dēmoniskās Haijalijas apskāvienus.

“Nodzīvojis tikai 32 gadus, cietis no opija atkarības, rakstījis populāru romantisku dzeju, ko kritiķi nav vērtējuši sevišķi augstu. “Tavs laiks ir pagājis, tevi aizmirsīs,” — šie vārdi kā refrēns pavada Andra Zeibota romāna varoni. Kā pastāvīgs Nevermore! no Kraukļa, dēmonu plosītā Edgara Po dzejoļa. Un Krauklis ir viņam klāt kopš dzimšanas, tas ir Jāņa Ziemeļnieka īstais uzvārds. Lielākā viņa mūža uzdotā mīkla ir tā, ka viņu neaizmirst. Andris Zeibots ieved mūs dzejnieka dvēseles dzīlēs, kur var rasties apjauta, kāpēc.”
Vents Zvaigzne

Andris Zeibots (1950) rakstniecībā ir daudzskaldnis. Viņa talants izpaudies dramaturģijā un dzejā, parodijās un dziesmu tekstos, šausmu un fantāzijas stāstos. Psiholoģiskās fantastikas stilā rakstītais romāns Okeāniskais Es 2014. gadā saņēma Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā. 

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Sērija es esmu...
Inga Gaile Rakstītāja. Ivande Kaija
Andris Zeibots
Krauklis. Jānis Ziemeļnieks

3

Trešā vagona vidū uz sola sēdēja Jānis Krauklis, paliela auguma, taču novājējis, bāls cilvēks, ap trīsdesmit gadu vecs, apaļās, tādās kā Veidenbauma laika studentu brillēs un pelēkbrūnā platmalē, kas vēl pirms brīža rāmi gulēja viņam klēpī, bet tad viņš satraukti bija atskatījies, kā baidoties ieraudzīt aiz muguras agrāk nepazītu rēgu, kaut ko nomurminājis pie sevis un atkal iegrimis pārpasaulīgi klīstošā skatiena straumējumā. Kas varētu zināt, kāds impulss, kāda atmiņu plaiksna, kāda nervoza trīsa bija izskrējusi cauri nerviem pa visu ķermeni, kas apziņā pēkšņi strauji aizcirtās kā slazda valgs, pieprasīja darīt ko neapjaustu, un, lūk, roka uzlika cepuri galvā gluži bez nojautas — pieklājas, nepieklājas, vajag, nevajag…
  Viņš tobrīd nevēroja sevi no malas.
  Pareizāk sakot, vēroja gan, tikai redzēja sevi pavisam citā, varbūt varoņa lomā. Vismaz ne vairs nejauša pasažiera tēlā.
  Viņš bija pazīstams dzejnieks, savas ideālistu sabiedrības jausmu pārraugs un zīmju licējs, simbolu darinātājs, mīlas dievību kokgriezējs kādā mūžamežā ieslēptā ciltī, kuras varoņi, cieši saspiedušies ar mugurām un šķēpus izstiepuši, trauksmaini gaidīja nedraudzīgu būtņu uzbrukumu.
  Viņa lūpas bija sakniebtas, kā atvairot sāpes. Mugura smeldza vienmēr, ik brīdi.
  Viņš pacieta sevis fizisko dzīvi stoiski kā ceļotājs ledājos.
  Kādreiz pirmais izdevējs viņu bija iedēvējis par Ziemeļnieku, kā dziesmotāju, kas dzimis Latvijas kartes territorijas augšpusē, un tā tas bija palicis vēl šo baltu dienu.
  Jā, tāds nu viņš sēdēja, no skata sapņains, savos iztēles rēgos klaiņojošs, vienmēr domās nez kur traukdamies, kādā citiem neredzamā paralēlās, varbūt pat no lejas augšup vedošās sliedēs, aumaļaini plūstošā mākoņu vilcienā, kas varbūt gāja vēstures plašumos, ideju laukiem paralēli un šķeļošos virzienos, tiklab uz augšu, kā lejup, tai laikā, kamēr tuvāk sēdošie vilciena pasažieri uzlūkoja viņu neizpratnē, tad itin drīz novērsās, jo bija pašiem savas darīšanas. Savas runas, savas bara territorijas, ko sargāt un apkopt. Cits vien paraustīja plecus un nelikās ne zinis, tai vietā labāk izbīdīja no sienas pelnutrauku un aizpīpēja papirausu.
  Vieni sarunājās ar paziņām un radiem, citi — vērās tieši sev priekšā, kā ķermeņa brīvībai piederošās territorijas sargājot.
  Viņu domas zibsnīja ap praktiskās realitātes jautājumiem.
  Daudz, daudz sevī strāvojošu prātu, katrs nošķirts no cita attālinātā pasaulē, katras apziņas lauciņā. Nosacīti parasti tiek mēģināts apvienot minētās daudzdaudzības visu cilvēku iekšējo pasauļu realitātes kopumā, kur mītošais ikviens pats savā iekšējā pasaulē atzīst cita iespējamās pasaules, kuras, iespējams, tiklab pārklājas, kā šķiras.
  Sliedes dun, pasaule slīd garām.
  Vilciens jau kopš pašas Rīgas nebija gluži tukšs, un visu ceļu tā vien likās — pasažieru pa ceļam vairāk nāca klāt nekā izkāpa.
  Jānis vēl Rīgas stacijā bija palīdzējis uzcelt bagāžas tīkliņā dažas ceļasomas un palaidis pie loga puisēnu jūrnieciņa blūzē un blakus tam viņa mammu tumši brūnā, ai, cik korektā — vēl pagājušā, proti, 19. gadsimta nogales modes parauga kleitā — garā, piepaceltiem pleciem un melnām, spāniskā stilā savītām mežģīnēm pie apkaklītes. Īsta mazpilsētas matrona, kur nu cita vēl raksturīgāka ieraugāma.
  Viņai, šķiet, sāpēja galva, roku tā turēja piespiestu deniņiem. Vai arī tā bija tikai tāda pilsoniskās manierēs un teatrālismā iespēlēta izturēšanās lomas līnija. Vai varbūt tā bija reakcija pēc nesena skandāla tepat vilcienā, tur, gluži kā paši sevi parodēdami, iereibuši studentiņi korporācijas krāsām rotātās cepurēs, jautri bez gala, tak skaļi arī savās izdarībās, pārējo pasažieru kopējā korī uzvirdušos sašutuma mutuļos tika izraidīti no vagona. Vēl labu laiku pēc jauno cilvēku pārcelšanās uz citu vagonu nelielā sabiedrība plūsmoja nosodījuma viļņiem.
  Tā nu esot tā nākotnes sabiedrība!
  Tie ir tie sauktie intellektuālisti! Kāds pat šo no preses izdevumiem patapināto jaunvārdu izrunāja iņķeļektuaļisti.
  Tad atsākās jau agrāk ritmos “Viens pie viens ir vien-pa-desmit!” ieskandētais meldiņš…
  Uz sola iepretim sēdēja laucinieku pāris, tie nemitīgi runāja par slapjo vasaru, nebeidzamiem lietiem un plūdos slīkušiem laukiem, par Rīgas ielās no veikala veikalā visu dienu klaiņošanu, meklējot noderīgu instrumentu, kas nekur nav atrodams, turklāt tā, ka uz tiem akmeņiem kājas var izlauzt, par nevajadzīgām modes precēm un vajadzīgām, tak nedabūnamām vai nu aiz cenām, vai vienkārši tāpēc, ka nav atrodamas, par nebeidzamajiem darāmiem darbiem un atkal un atkal par gaidāmiem, varbūt vēl nelabvēlīgākiem laika apstākļiem, arvien atkārtojoties tēmās, it kā iepriekš bilsto tūlīt pat uz vietas būtu aizmirsuši.
  Un tā viņi vārījās jau izrunātā atkārtojumos un atkārtojumu atkārtojumos, jau pārspriestos nupat pirms pusstundas, un klāt esošie varēja būt droši, ka tas nebeigsies visu ceļu stundu pēc stundas, vilcienam lēni “linkata-klinkata, viens pie viens ir vienpa- desmit…” ducinot Valmieras virzienā.
  Lauku sievai blakus, trešajā sēdēšanai paredzētajā vietā iebīdīts, stāvēja ar rūtainu lakatu pārklāts grozs. Ko gan viņa varētu vest mājās no Rīgas? Varbūt neko vairs, varbūt lakats slēpa tukšo, kad viss līdzi vestais labums Daugavmalas tirgū jau veiksmīgi pircējam aizlaists?
  Līdzīgas viegli trauksmainas noskaņas valdīja visapkārt, katram savas rūpes. Citam vieglāk, citam…
  Pats Kraukļa jaunskungs, pēc pārlaistas slimības vēl lāga neatspirdzis, nemitīgu iekšēju sāpju un to gaidās muskuļus velkošas smaguma sajūtas mākts, ārēji izklaidīgi ļāva skatienam plūst, nekur neatduroties, atbilstoši arī šī brīža haotiskajām domām — tām uzplūstot, turpat arī izzūdot… “viss gaišais miers, ko liktens man bij devis”…
  Nav labi… vēl nav labi… un sazin kad vēl nāks gaidītā atveseļošanās… Varbūt nekad.
  Viņš tagad sēdēja ejas malā. Tā bija neizdevīgākā vieta vagonā, kamēr iekāpušie pasažieri vēl meklēja vietu, kur piemesties sēdus. Labi, ka pēdējās pusstundas laikā neviens vairs necentās spraukties garām, viņš iesākumā tā nervozēja, redzot, ka atkal kāds ar visiem koferiem virzās šurpu.
  Katrs sīkums šajā bezveida vienmuļībā šķita cērtam kā naža plaiksna pa nerviem.
  …viens pie viens ir vien-pa-desmit…
  Jā, arī atkārtotā vilciena murdoņa bija grūti paciešama. Tā pasažieru runas neizšķiramā kopkorī paklusu dunēja eļļas dvakas vieglītēm piesmakušais vagona gaiss.
  Neciešami, bet jāiztur! Neciešami, bet jāiztur — klindzēja vagona riteņi pa sliedēm…
  Un jo tālāk, jo šķita pieaugam spēkā, strinkšķot kā novilkta stīga, trauksmes intensitātē kāda neciešama, dzīvotspēju apdraudoša — varbūt tikai šķietama, bet tāpēc ne mazāk traucējoša — gaidāmas eksplozijas sajūta, tieši tāpat, rau — tur aiz loga — bālā, purvītiski latviskā izpludināto krāsu aina šķita arvien kāpināmies košumā, smārdiem vilnījot, līnijām ekspresīvi saasinoties un to kodinātās plūsmas pārrāvumos jau, itin kā asinīm uzverdot, murdēja dabas krāsu pārmērs šajā augu un zemes haosā, kā tas varētu atklāties klātbūtnes acīm.
  Pulsējot atmiņās, līdzīgi pazemes enerģijai uzblīstot un arvien jauniem burbuļiem plīstot avotā, no savas bērnības lauku dzīves aizbēgušā, tagad jau padsmit gadus lielās pilsētas iemītnieka acīm, kurš, lietavu pelēkumu līdz mielēm atēdies, kādu laiku tiecās iemācīties vizināties un pat izjust savu prieciņu krāsu ņirbošas dzīves karuselī.
  Kādu laiku atpakaļ tā likās — draugiem piepalīdzot, jau izdodas gana labi!
  Elizabetes ielas “brodveja”, Esplanādes un Vecrīgas kafejnīcu džeza ugunīm zibsnoties līdzīgi rūsas plaiksnīšanai naksnīgās debesīs pirms negaisa.
  Un tagad arī to Jānis jutās jau atēdies.
  Pārāk daudz bija pasaulē jūkļa, neizprotamu pagriezienu, cilvēku modīgās izlikšanās, savtīgu interešu kopšanai sagudrotu atklātu melu un morālisku veikalu haosa — un šis labirints klāja citu labirintu un āķējās neatšķetināmos mudžekļos. Ko līdz, ja visu esošo mēģina attēlot tādu, kāds tas ir visās tā piņķerētajās ērmībās, turklāt pašam maldoties kā pa krūmu pinekļiem? Pat ja kādā literārā darbā valdītu dziļš saturs, valodas formas būtu sapītas virtuozi un pats autors liktos savā prātā rotējošo jautājumu nomocīts… Var jau taisīt mākslinieciski mežģīņoti — tak neapgaroti!
  Bet tikai skaidrībā ir labums! Ir tīrība un skaistums!
  Tas piņķeris nav cilvēka dabā! Dabas dienišķajam haosam pretī jāliek dzejas plašums, vienkāršība un mirdzoši ideāli.
  Jā, kritiķi jau gan apgalvo, ka Ziemeļnieka dzejā skanot tikai viena pati stīga, ka variē viņš vienas un tās pašas nedaudzās tēmas.
  Bet tā ir pasaule, kurā var domāt un galu galā dzīvot!
  Tajā var saprast. Pat ja ilgas un izmisums kādreiz šķistu vairoajam eksistences izjūtas tumsību un bezcerību…

Līdzīgās grāmatas:
Inga Gaile
Tamāra Horiha Zerņa
Inga Ābele
 
Ēriks Vilsons
Ilze Jansone
Maikls Ondatje
 
Pauls Bankovskis
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Kristīne Ulberga