Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MEKLĒJOT EZERIŅU

Grāmata pievienota: 27.01.21
 
Apakšvirsraksts:
Romāns par Jāni Ezeriņu
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Andris Akmentiņš
Lapaspušu skaits:
344
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.15 Eur
Izdošanas gads:
2021

Romānu sērija Es esmu…

Andra Akmentiņa romāns MEKLĒJOT EZERIŅU — par latviešu rakstnieku Jāni Ezeriņu.

“Kāds ir radošas personības spēju noslēpums? Vai tam var piekļūt caur talanta un darba proporciju mērīšanu, mākslinieka biogrāfiju, dzīvesveidu, attiecību stāstiem, personisko pievilcību, varbūt pat slimībām? Vai arī tas turpina palikt netverams, neuzmeklējams dzīvesstāstā, kas ir tikpat tipisks un neparasts, cik lielai daļai laikabiedru? Andris Akmentiņš romānā MEKLĒJOT EZERIŅU no dažādiem laika atskaites punktiem izspēlē Jāņa Ezeriņa mūža noveles, padarot mums tuvāku viņa personību — un vienlaikus saglabājot noslēpumu.”
Vents Zvaigzne

“Meklējot Ezeriņu, esmu centies iecelt autoru mūsdienu situācijā un rakstīt Ezeriņa stila noveles par mūsdienām. Romāna gaitā arī īstais Ezeriņš, izcils latviešu novelists un DORIANA GREJA ĢĪMETNES tulkotājs, izmisīgi meklē sevi, pamazām zaudējot iespējas ietekmēt savu portretu. Ezeriņa portrets jau sen pieder mums visiem, tomēr joprojām ir kustībā.”
Andris Akmentiņš

Latviešu dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš (1969) publicējas kopš 1988. gada. Iznākuši četri dzejoļu krājumi un stāstu kopojums. Par dzejas publikācijām saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, bet par romānu SKOLOTĀJI, kas iznāca Dienas Grāmatas izdotajā grāmatu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, 2019. gadā ieguvis AKKA/LAA Autora balvu un Dzintara Soduma balvu.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Sērija Es esmu...

Jūlijas Dibovskas recenzija Dauzoņas apjēgšana (Kultūrzīmes)

Zandas Gūtmanes recenzija Kopdarbs portreta radīšanā (Punctum)

Bārbalas Simsones recenzija Kungs, nepiedod man! (Kultūras Diena) 

Kas notiek teikumā?
 Kaut kas teicams tur raisās vaļā no kaut kā nenosakāma un vienlaikus cenšas saplūst ar to. Divus nejaušus vārdus var sastutēt kopā, domas tur dzīvos un vārīsies. Citreiz nekā, vari pat nedzesēt muti. Sacīsim, pajūgā sēžot, spoža ideja piesitas, laimīgs pasmaidu kā avens pirmajās ganībās. Sapriecājies par daudz, grozu prātā, kā teikums plūdīs uz papīra, iedomājos, Austriņš teiktu “vucans”, varbūt pat “vuška”, kāda pa gabalu starpība, bet tā tak neviens nerunā, varbūt kaut kur prom Saikavā, es vēl saprastu “ucans” bez “v”, bet, kamēr tā putrojos, prātā strīdos ar draugu, teikuma skaņu audums sametas, nu jāmīdās uz vienu pusi, uz otru, līdz elle vaļā, padziest mirdzums, spožais teikums zūd ēnā, pajūgu apdzen mākonis, gaišā mala skrien pa ceļu projām. Tupi rātni, tupeņu grozu neizber, gaismā iebrauksi vēl kādreiz?
 Gan jau. Mans laiciņš ir klāt, kad varu izstiept kājas, sildīties saulē un apmainīties stāstiem. Nez kādu izdomās par mani?
 Lielās dzīves ratos tuvojos pirmajai darbavietai. Sākumā mundrs, taču, skolai tuvāk tiekot, sāku šaubīties. Iet uz leju ar mums, bērīt. Apnīkst jau zirga dibenu pētīt, kā tas tricina asti, it kā sparīgs meitietis darbos ietu, skats līdzīgs, stundām varētu blenzt. Re, atkal liekas putas lien teikumā. Nē, teicamam teikumam jānostājas kā alum zem putām. Vidzemes augstiene tikmēr nošļūc rāmā, mežainā līdzenumā kā sapnis, kurš pamostas un atjēdzas lēzenā ikdienā. Pēc Silnieku kalna ceļš kļūst gluds un garlaicīgs kā ezera ledus galds, kārtīgam piebaldzēnam uz tāda jāaizmieg kā nopļautam. Par laimi, skola ir dažus pakalnus ātrāk. Te varbūt paies visa mana dzīve, nē, cik neticami, vēl nesen mēs skaļā draugu pulkā klīdām pa lielpilsētu, vismaz tā es iesākumā domāju par Valmieru, pirms izbraukāju Rīgu. Visi pasaules labumi plūda mums pretī, zināšanas, jaunas idejas, alus, jautri skuķi un speķis ar kāpostiem. Saraksts likās nebeidzams, bet nu sajūsma sāk plēnēt, kratos pa lauku ceļu līdz ar visu pasauli no romantisma uz reālismu.
 Pretī ceļmalas slīpumā izlien garais skolas nams, pelēks kā stundu saraksts, snauž kopš zviedru laikiem. Šo grūtsirdību es atceros, reizēm gar logiem nobrauc rets pajūgs uz Biržiem vai pretējā virzienā uz Barkavu, tad visi var noraudzīties ar ilgām. Pēkšņi brīnums, viens no pajūgiem iegriežas pagalmā, var pētīt, aprunāt un izdomāt stāstus, ko liktenis šoreiz atsūtījis.
 Es tas esmu! Švītīgs jauneklis ar vējrādītāja garastāvokli piestāj pie skolas. Nu katrs logs šķiet kā šaujamlūka, nu viņu dursta un vērtē.
 — Un pieraugi, lai krekli vienmēr ir rūpīgi pletēti, jo visi uz tevi raudzīsies un rādīs ar pirkstiem, ja skolotājs būs pavirši ģērbies.
 Kas tas par garlaicīgu pamācību strautiņu? Ak jā, arī māte ir tepat, lai aizgādātu pajūgu mājās, atceļā iepirktos Biržu miestā un iegrieztos Trulēs, lai radiem skauž. Jauns lakats, varbūt pat zīda, un dēls skolotājs, Lienai Ezeriņai lielā diena, piesarkusi, laimīga. Cik daudz vērtīgu padomu aiztraukušies garām, bail pat iedomāties. Ko nu teiks slepenās balsis aiz logiem? Tiešām, kopā ar mammu uz skolu atbraucis kā sīkais? Spēju novērtēt, ka mūsu mājās nekāda mīlināšanās nav cieņā. Tā tik vēl trūka, ja māte gribētu mani uz atvadām bučot, bet es muktu visiem par apsmieklu. Saiņos ar aukliņām sažņaugti semināra pieraksti, dzejoļu klades, prāts kā pielādēts lielgabals, bet kur šausi? Lielā puse papīru nav paredzēta mācībām, nav jausmas, kur grūst šo Bābeles torni.
 Patiesībā es jūtos kā izkritis atklātā jūrā no varenā Valmieras semināra kuģa. Vēl nesen tas likās nebeidzams, gatavs aizvest līdz jebkurai pasaules ostai, bet ar katru mirkli rāvās aizvien mazāks. Neglaimo sev. “Un bija vāji konspektēts tam garo stundu saturs svēts,” — to rakstīju par sevi.
 Ticis vaļā no mātes, kļūstu par Cilvēku Vezumnieku. Tas izturīgs maita, grožu turētājs, nastu nesējs. Cenšos spēcīgi ieelpot Lazdonas gaisu, noglabāt atmiņā skolas pagalma attēlu, bet ainavai trūkst dziļāka satura, nav pieredzes, ar ko salīdzināt. Pirmā darbavieta, balta lapa. Lai Vezumnieks tiek galā, šovakar sākšu jaunu piezīmju grāmatu, tur teikumi švirkst.
 Pagalma pusē speros iekšā skolā, šīs durvis man tuvākas, ar glītu nojumīti pāri. Parādes durvis vecajā spārnā, kur skolas pārzinis dzīvo, no tām vienmēr esmu kautrējies, bet ķēķa durvis saprotamākas, tur savējie staigā, ne augsti viesi.
 Labdien? Pustumsā pretī brāžas silts putras smārds un spalgs sivēna vēkšķiens. Lopiņš, nagiem skrapstot, jož gaiteņa pustumsā, kur ieejas virsloga slīpajā starā virmo putekļu spiets. Pakaļ cilpo pavāriene, ūjinot ne mazāk spilgti un pletē suķim pa muguru ar svītrainu, pašaustu priekšautu. Jandāliņš nebeigtos nekad, taču sivēns mirkli apmulst strupceļā pie manām putekļainajām kamašām.
 — Kuilis nešpetnais! — saimniece nerimstas, un mazliet jādomā, kam viņas rājiens veltīts. — Vai… Kungs tūdaļ nosmērēsies!
 — Kas es par kungu. Jaunais skolotājs Ezeriņš, — nomurminu, sen jau nosmērējies — no ratiem, saiņiem un murgainām pārdomām.
 Arī pavāriene apmulst un cenšas atpazīt mani, raugoties pret gaismu. — Pag, pag, kas te runā ar mani? Varat vēl noturēt? Ka tik nepamūk. Nāciet, liksim bēgli pie vietas!
 Slepus pasmaidu un cenšos ielūkoties cūcim acīs, bet tas kā norāts skolēns izvairās. Te taču tikai citas, lielākas lauku mājas, visi savējie. Un es biju uztraucies par sagaidīšanu skolā! Lūk, kā izskatās sabiedēti iesācēji, kad tos noķer aiz čupra.
 Pavāriene tikmēr čalo, daudz nedomādama, vai viņu kāds uzklausa un saprot.
 — Tas ir mūsu Pičiņš. Bija pats vārgākais metienā, paņēmu iekšā piebarot, nu uzdienējies par īstu sodību. No kastes izlec, ka skrapst. Saliku dēļus, tos izstumda ar šņukuru un laukā. Uzliku slogam akmeņus pāri, kādu laiku miers, tad spēriens, rībiens, akmeņi pa gaisu, un prom ir nemiera gars. Ak, Ezeriņa kungs, ko es te runāju, tik daudz mantu, pasaukšu palīgā kādu skolēnu.
 — Nē, nē, netraucējam skolēnus, dies pasarg, — es ieminos. Abi ievietojam sparīgo bēgli kastē un kraujam atpakaļ izsvaidītos dēļus, tad gurķu slogam atņemtos akmeņus, un beigās vēl pārceļu lielo ūdens katlu, lai ieslodzītais suķis lejā var nomierināties.
 — Medņa kundze šo nepieļautu, aiztrieks mazo Pičiņu pie citiem aizgaldā, tur viņu pārējie nokodīs.
 Iebilde dīvaina, Pičiņš pats nokostu jebkuru, bet pavārienes izbīlis tik īsts, būs man arī jāsargās no bargās Medņa kundzes.
 — Drebi, šņukurotais revolucionār, skola ieliek rāmjos ikvienu, — uz atvadām saku sivēnam, pats vēl no pustraka studenta kurpēm knapi iztrausies.

 

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude
Karena Bliksena
Svens Kuzmins
 
Dace Rukšāne
Osvalds Zebris
Māris Bērziņš
 
Lauris Gundars
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Ilze Jansone