Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

OKI - OKEĀNA VIDŪ

Grāmata pievienota: 01.04.14
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Māris Martinsons
Lapaspušu skaits:
176
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
2.21 Eur
Izdošanas gads:
2014

Oki ir gluži parasts japāņu sievietes vārds — vien ar to neparasto, ka tas nozīmē: okeāna vidū. Roberts Migla jeb Robs, kā viņš ieradis sevi dēvēt, kopš dzīvo okeāna malā, Losandželosā, dienu no dienas vada ierastā rutīnā, it kā darba meklējumos, bet vairāk paša apsēstības vadīts, vācot dažādus sludinājumus. Labie laiki, kad viņš tirgojies ar nekustamajiem īpašumiem, ir vairs tikai bālas, bezemociju atmiņas, bet Robs neko nenožēlo… un neko arī nevēlas — kā vien atrast kārtējo pieticīgo pagaidu ienākumu avotu, kas ļautu atkal netraucēti dzīvot paša izdomātajā, savākto sludinājumu inspirētajā pasaulē. Tomēr daži no šiem sludinājumiem, kā izrādās, slēpj sevī īpašu stāstu…

Režisors, scenārists, producents un rakstnieks Māris Martinsons (1960) pēc gandrīz divdesmit Lietuvā pavadītiem gadiem atgriešanos Latvijā atzīmēja ar filmu un grāmatu AMAYA 2010. gadā. Lietuvas periodā producējis un režisējis vairāk nekā desmit TV seriālu un raidījumu, Māris Martinsons ir arī romānu 42 (2006) un NEREIKALINGI ŽMONES (2008, NEVAJADZĪGI ĻAUDIS) līdzautors, kā arī autors pasaku grāmatai TORTAS IR CIRKAS (2009, TORTE UN CIRKS) un 2012. gadā iznākušajam romānam TYLI NAKTIS (KLUSA NAKTS).
Pasaule viņu iepazina pēc uzvaras 11. Šanhajas starptautiskajā kinofestivālā, kur par spēlfilmu Nereikalingi žmonės (2008, Nevajadzīgie ļaudis jeb Loss) saņēma Labākā režisora titulu un 2009. gadā arī Latvijas augstāko kino nozares apbalvojumu Lielais Kristaps.

Romāns OKI – OKEĀNA VIDŪ tapis izdevniecības Dienas Grāmata latviešu literatūras projekta Prāta piedzīvojums ietvaros, ko atbalsta AS LATVIJAS GĀZE

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

 

SASTRĒGUMS

Robs bija izrēķinājis, ja vidēji cilvēks pavada sastrēgumos trīs stundas dienā, tad gada laikā tas izaug līdz 45 dienām. Pusotru mēnesi cilvēki atrodas automašīnās, ātrāk vai lēnāk virzoties kopā ar citiem nebeidzamā plūsmā, kas atņem dzīvei tik svarīgas stundas, laiku, ko varētu izmantot savādāk. Ja ne lietderīgāk, tad citādāk. Robs baidījās rēķināt tālāk.
 Neskatoties uz šiem bēdīgajiem aprēķiniem, ļoti bieži Robs saviem izbraukumiem izvēlējās tieši to laiku, kad sastrēgumi bija vislielākie, — iestrēdzis mašīnu plūsmā, viņš, neko nedomādams, virzījās kopā ar visiem pa platajām civilizācijas upēm, nejūtot sāpīgo atšķirību starp veiksminiekiem un tādiem kā viņš. Visi bija vienādi, vismaz tajā brīdī. Un kaut kādā ziņā vienoti — bieži saskatoties, pieklājīgi sasmaidoties.
 Tajā brīdī, kad iekāp automašīnā, visu prātu pārņem domas, kā braukt, kur braukt, citādi milzīgā plūsma aiznesīs sazin kur. Jāskatās, lai nepabrauktu garām savam krustojumam, lai pagūtu nogriezties, jo, aizbraucis garām, varēsi ilgi bezjēgā riņķot, kamēr tiksi plūsmā atpakaļ.
 Nepieredzējušam braucējam droši vien liekas, ka it mierīgi var iztikt bez GPS — paskaties tik kartē, kur skaidri redzams, kā iet ielas, lielākas ielas, mazākas ielas, nekas sarežģīts, īpaši, ja brauc no Holivudas uz okeāna krasta pusi. Kartē viss ir vienkārši — kvadrāts, kvadrāts, kvadrāts, pati elementārākā ģeometrijas figūra, ja neskaita taisni. Bet, kad sāc braukt, tad vai nu jāvelk visu laiku ar pirkstu līdzi pa karti, kas ļoti apgrūtina braukšanu, vai arī vajadzīgs cilvēks, kas to darītu tavā vietā. Iebraukt nepareizā šķērsielā ir ļoti vienkārši — krustojumi līdzinās cits citam kā vienas priedes viena zara čiekuri: kā gan iespējams zināt, kurš bijis tuvāk pie stumbra, kurš tālāk?
 Protams, ja ilgāku laiku nodarboties ar čiekuru lasīšanu no zariem un darīt to diendienā, tad pēc kāda laika, iespējams, kļūsti par čiekuru speciālistu un bez problēmām vari atšķirt, no kuras priedes, kura zara, kuras vietas norauts čiekurs, kas uz aklo izvilkts no čiekuru maisa pašas apakšas. Ar ielu kvadrātu atšķiršanu varētu būt līdzīgi.
 Robam bija GPS, bet ne tāpēc, ka viņš nevarētu atcerēties tās dažas vietas, uz kurām dažkārt brauca. Tad, kad bija izlēmis iegādāties savu pirmo automašīnu, viņš ilgi nevarēja izvēlēties starp melnu pirmās paaudzes 1997. gada Dodge Stratus un brūnu 1995. gada Chrlysler Concorde. Un viņš vēl mēnešiem ilgi katru dienu būtu nācis uz nelielo autotirgotavu — kura saucās Joseph Automotiv, par spīti tam, ka īpašnieku sauca Migels, — ja vien tam Migelam nebūtu apnikusi Roba neizlēmība; viņš visu atrisināja ļoti vienkārši — “ja pirksiet šito, tad došu klāt vēl GPS”. Ar “šito” pārdevējs domāja sarkanu 1997. gada Ford. Bieži, ja nevari izvēlēties starp divām lietām, labāk ņem trešo. Kopš tā brīža Robam bija GPS un arī Ford.
 GPS patiesībā bija Robam kā radīts — braucot ar to, nevajag domāt, nevajag iespringt, vari vienu no mazāk vajadzīgām funkcijām atslēgt, paļaujoties violetai līnijai un patīkamai balsij, kas visu pasaka priekšā. Vajag tikai izpildīt norādes kā rātnam sunītim vai ceturtās paaudzes robotam. Klausot GPS, cilvēks kļūst kā pašas mašīnas sastāvdaļa, kas atšķirībā no visām citām detaļām ir ar smadzenēm, kuras tajā brīdī netiek izmantotas.
 Tomēr Robs ne vienmēr lietoja GPS. Viņam lielākoties pietika ar to, ka “ viņam tas IR”.
 Lielajā mašīnu straumē Robam patika izjust vienotību ar tām visām un katru atsevišķi, neatkarīgi no tā, kāda bija mašīna un kas sēdēja pie stūres. Ja jau sastrēgums, tad tas ir visiem, nav noteikuma, ka labāka automašīna galamērķī nonāks ātrāk, bet sliktākām jāpaliek beigu daļā. Un vispār, vienmēr jau kādam būs labāka mašīna. Un starp labākajām mašīnām būs vēl labākas, jaunākas vai dārgākas. Te visi veidoja “kopējo straumi”, nebeidzamo plūsmu uz nekurieni, lai arī katrs sava mērķa vadīts.
 Robam bija patīkami reizēm kādu palaist garām un par to būt apveltītam ar smaidu vai pateicības žestu, it kā sīkums, bet patīkami. Daudz patīkamāk par situāciju, kad kāds, pēc ģīmja spriežot, spāniski runājošs indivīds pēkšņi nogriež tev ceļu, dusmīgi kaucinot signāltauri; pēc mīmikas var redzēt, kā tevi noklāj briesmīgākajiem lamu vārdiem, un to visu vēl papildina izteiksmīgi žesti. Un tas viss tikai tāpēc, ka, pārvietojoties no piektās uz otro rindu, neesi parādījis pagriezienu. Tu, protams, labi zini, ka īstais iemesls ir vai nu tas, ka viņam par darbu pēdējo desmit gadu laikā nav samaksāts ne centa, vai arī, ja maksā, tad šis darbs viņam dziļi riebjas. Tā kā tu viņu redzi, iespējams, pirmo un pēdējo reizi, būtu saprātīgi šādam incidentam vispār nepievērst uzmanību, tomēr tas kaut kur ieguļas, atmiņā vai zemapziņā, un pamatīgi sabojā tik labi un pozitīvi sākto dienu. Vien, palaidis garām kādus trīs vai četrus braucējus, kas ir manāmi steidzīgāki nekā tu pats, ar pretī saņemtajiem tukšajiem, tomēr draudzīgajiem smaidiem vari atgūt pozitīvo noskaņu. Pie stūres dažkārt ir daudz laika, lai padomātu arī par lietām, par kurām citādi varbūt vispār nekad neiedomātos. Braucot vari gan domāt pašplūsmā, gan prātot un aizprātoties līdz kaut kam interesantam.
 Robs domāja par sevi, par to, kā ar laiku mainījusies viņa uztvere; iespējams, tā notika arī ar citiem cilvēkiem. Pirmoreiz ierodoties Losandželosā, pilsēta viņam likās sveša, nepieņemama, pat nedraudzīga, šaipus okeānam viss bija kaut kā ne tā. Robs ilgi jutās kā svešais, kā ārpus šejienes dzīves nepārtrauktās straumes, tā vienkārši plūda viņam garām. Pēc tam pilnīgi negaidīti iestājās brīdis, kad viņš bija iejuties, plūsma viņu bija uzņēmusi sevī, un Robs pat kaut kādā ziņā sāka mīlēt šo pilsētu, cilvēkus un zemi. Viņš pamanīja, ka, izrunājot vārdu Losandželosa, nu viņš tajā ieliek daudz vairāk, nekā, piemēram, var izlasīt tūrisma ceļvedī vai interneta portālos.
 Tu sāc mīlēt šo pilsētu, ar katru dienu arvien vairāk, un tas tev sagādā prieku. Un, tā priecādamies, tu nepamani, ka vienā jaukā dienā esi jau tiktāl pieradis pie šīs pilsētas, ka tev tā kļuvusi... vienaldzīga. Tu pēkšņi atklāj, ka ir pilnīgi vienalga, vai kāds smaida vai lamājas, tu vairs neesi viens no viņiem, tu esi kļuvis par viņiem.
 Uzbraucot uz Santa Monica Parkway, pārņem sajūta kā metoties upē. Līdz tam līkumojis pa mazām ieliņām, tagad, nokļūstot pie lielās transporta artērijas, tu izlauzies no mazo pilsētas asinsvadu gūsta un iegūsti brīvību.
 Parasti, atgriežoties no piekrastes un atstājot aiz sevis Clowerfield bulvāra viaduktu, Robs paskatījās pa kreisi uz lielo, milzīgo Amerikas karogu, kas lēni un svinīgi plīvoja garā mastā. Mazāki karogi tā neplīvo, tie vieglāk ļaujas vējam, bet šis bija liels, pat no krietna attāluma raugoties, tas nekļuva mazāks kā citi objekti, piemēram, cilvēki vai mājas. Liels arī no attāluma ir liels — tā Robs bija noformulējis šo domu, bet viņam nebija ne jausmas, kam vēl tas varētu būt tikpat interesanti un noderīgi kā viņam. Karogs ir ļoti svarīga amerikāņu dzīves, ikdienas apziņas un pat zemapziņas sastāvdaļa. Arī Robam mājas bija karodziņš, kuru laikam dabūja pirms vairākiem gadiem 4. jūlijā. Svētku pārņemtajās ielās meitenes dalīja garāmgājējiem karogus, mazus karodziņus uz zīmuļa lieluma karogkātiņa. To Robs, atnācis mājās, ielika starp abām Bukovska grāmatām.
 Nokļuvis uz Freeway, Robs bieži mētājās starp rindām, mēģinot uzminēt, kura būs ātrākā, jo vienmēr ātrāka liekas tā, pa kuru brauc citi. Parasti viss beidzās ar to, ka viņš iestājās kādā no joslām un izvēlējās kādu mašīnu no blakus plūsmas. Vai tas būtu vienkāršs busiņš ar paklāju tīrītāju firmas reklāmu uz sāniem vai grezns Lexus džips. Galvenais, lai tā mašīna būtu pamanāma. Tādā veidā varēja vislabāk pārliecināties, kura josla kustas visātrāk. Tā vienlaikus bija kā spēle un kā svarīga nodarbe, ja tajā brīdī prātu nenodarbināja neviena cita domāšanas cienīga tēma, piemēram, par karogiem vai saldētu zivju pārvietošanu no okeāna līdz valsts vidienei. Par karogiem domāšana nekāda ilgā nesanāca, par zivīm gan varēja ilgāku laiku domāt, īpaši, ja par savu sāncensi Robs tajā brīdī bija izvēlējies furgonu, no kura uz viņu raudzījās piecas skaisti cita pie citas pieglaudušās spīdīgas foreles. Tās varēja būt arī skumbrijas, jo uzraksts uz furgona sāna bija spāniski, valodā, kurā Robs saprata tikai telefona numurus.
 Lai arī otra mašīna nekad nezināja, ka piedalās sava veida sacīkstēs, Robam bija patīkami tie brīži, kad sāncensi varēja vērot aizmugurējā skata spogulī. Bet, ja visa brauciena laikā tā arī vajadzēja visu laiku skatīties uz tās mašīnas pakaļgalu, viņu pārņēma vilšanās un zaudējuma sajūta. Vēl nožēlojamāk bija, ja tā pamazām attālinājās, pazūdot no Roba redzesloka, pazūdot starp citām automašīnām tālumā. Bija arī trešā iespēja, kas nomāca tikpat spēcīgi kā zaudējot, — nekad Robs nevarēja būt pārliecināts, ka izvēlētā mašīna pēkšņi nesāks virzīties no piektās joslas uz pirmo un nenogriezīsies nākamajā nobrauktuvē, atstājot viņu vienu pašu ātrākas joslas meklējumos.
 Robs to izjuta kā zaudējumu kaut vai tāpēc, ka nebija spējis izvēlēties īsto mašīnu savai spēlei, kas diez vai būtu iespējama uz ceļiem ar vienu vai divām braukšanas joslām. Šajā ziņā visi Losandželosai cauri ejošie Freeway ar savām piecām sešām braukšanas joslām bija ideāla vieta tādām “sacensībām”.
 Ja Robs būtu parēķinājis tālāk, noskaidrotos, ka apmēram astoņu gadu laikā sastrēgumos tiek pavadīts gandrīz gads, četrdesmit gados — pieci gadi, astoņdesmit gados…

 

 

Līdzīgās grāmatas:
Dace Rukšāne
15 balsis
Valmīki
 
Tamāra Horiha Zerņa
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
 
Nora Ikstena
Džeina Fellona
Jichoks Baševis Zingers