Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SKAISTUMS UN NEMIERS

Grāmata pievienota: 05.06.23
 
Apakšvirsraksts:
Romāns par Kārli Skalbi
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Svens Kuzmins
Lapaspušu skaits:
416
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.84 Eur
Izdošanas gads:
2023

Romānu un monogrāfiju sērija Es esmu…

Svena Kuzmina romāns SKAISTUMS UN NEMIERS — par latviešu dzejnieku, prozaiķi, žurnālistu un politiķi Kārli Skalbi (1879–1945).

“Revolūcija ir ne tikai spējš pagrieziens, apvērsums, bet arī periodiska atkārtošanās. Vienus tā nomet no augstumiem, citus tajos uzsviež, un ne vienmēr droši zināms, kuri būs laimīgāki. No romantiskā laikmeta, kas spoguļojas pats savā skaistumā, tā atstāj gruvešus un lauskas. Un tikai retajam tā pārtop par iekšēju revolūciju, padarot par to, kas viņš ir, un ļaujot nest skaistumu tālāk. Svens Kuzmins izstāsta mums stāstu par šādu cilvēku — latviešu rakstnieku Kārli Skalbi.”
Vents Zvaigzne

Rakstnieks Svens Kuzmins (1985) ir arī etīžu teātra “Nerten” režisors un aktieris, mākslinieks, žurnāla “Rīgas Laiks” pastāvīgs autors un redaktors, raidījuma “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājs. Stāstu krājuma PILSĒTAS ŠAMAŅI (2016), kā arī romānu HOHMA (2019) un DIZAŽIO (2021) autors. 2021. gadā par romānu HOHMA nominēts Eiropas Savienības Literatūras balvai. 2022. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balva prozā par romānu DIZAŽIO. Kuzmina darbi tulkoti angļu, igauņu, lietuviešu, poļu un citās valodās.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Kāds rakstnieks man pastāstīja šādu stāstu:

Laimīgs es biju vasarās un agros rudeņos, kad nezināju datuma un nedēļas dienas. Tad es klīdu pa Vidzemi. Daudz man bija tur mīļu, pazīstamu lielceļu un meža taku. Reizēm tās veda uz veciem namiem, kuros, ja laimējās, neatteica glāzi piena vai ūdens no akas; citkārt aizlīkumoja pie strauta, kur varēju stundām sēdēt un klausīties, kā straume rūc gar akmeņiem un tālumā dzied sila balodis. Ja pusdienas svelmē uz lauka pārsteidza nogurums, atlaidos siena gubā vai pie rudzu kopas. Lietainās naktīs ierāpos kādā šķūņaugšā — jo tas bija laiks, kad saimnieki turēja lūkus vaļā priekš klejotājiem un savādniekiem, — un gulēju jaunā, smaržīgā sienā līdz rīta putniem. Bet, kad nebij ne šķūņaugšu, ne siena gubu, izraku aliņu zem koka saknēm, iekārpījos tajā, paliku cepuri zem vaiga un saritinājies gulēju kā meža zvērs starp sliekām un lauku pelītēm.
 Agrā, rudenīgā rītā ienācu Cēsīs. Pilsētā valdīja parastais troksnis. Kungi tumšos uzvalkos un dāmas gaišos mētelīšos soļoja pa Rīgas ielu. Zirgi domīgi vilka vāģus uz tirgu. Apstājos pie grāmatnīcas skatloga un ielūkojos avīzē. Tur rakstīja, ka esot 1895. gads, kaut kāds mēnesis, kaut kāds datums. Notrausu smilgas no žaketes un mēģināju vismaz daļēji atjaunot cepures formu. Tad sasparojos un gāju iekšā. Virs durvīm nošķindēja zvaniņš.
 Jāņa Ozola grāmatnīca bija atvērta nesen, bet par to jau zināja visā guberņā. Tā bija solīda, moderna iestāde ar augstiem griestiem, ozolkoka letēm, ādas krēsliem un kārdinoši pilniem plauktiem. Pie sienas karājās divi portreti: nelaiķis vecais imperators Aleksandrs Trešais un viņa dēls, tobrīd vēl nekronētais ķeizars Nikolajs. Pretējā pusē pār ierāmētu Vidzemes karti klājās putekļaina saules gaisma. Apmeklētāju nebija daudz, bet pēc manas ierašanās kļuva vēl mazāk.
 — Kā varu jums palīdzēt? — jautāja pārdevējs, tievs, sausnējs vīrs ar pliku galvvidu, šķībā pensnejā un ar pretdabiski lielām ausīm.
 — Labrīt, — teicu, — es pie Jāņa Ozola.
 — Ozola kungs vēl nav atbraukuši.
 — Tas nekas. Viņš mani šajās dienās gaida.
 — Vai tiešām? — Pārdevējs uzmeta man neuzticīgu mirkli un atšķīra kādu reģistru. — Kā jūs sauc?
 — Skalbe. Kārlis Skalbe.
 Viņš pāršķīra vairākas lappuses, vilkdams ar mezglainu pirkstu pa rindām.
 — Dzejnieks, — es piebildu, it kā cerēdams, ka tas ko līdzēs.
 Pārdevējs aizcirta vākus un sacīja:
 — Nav tāda.
 — Varbūt es varu uzgaidīt? Mums ar Ozola kungu ir sarunāts.
 — Te nav nekāds pansions. Uzgaidīsiet ārā.
 Es izgāju, apsēdos uz ietves malas un gaidīju. Pēc neilga laika tālumā atskanēja ellīgs troksnis — itin kā man tieši pie deniņiem kāds purinātu skārda kasti ar naglām. Pa Rīgas ielu, saceldams smilšu un lapu mutuļus, mežonīgā ātrumā kratījās velosipēds. Tam virsū jāteniski sēdēja kungs tumšā mētelī, garā, plandošā šallē un ādas cimdos. Nekad iepriekš Vidzemes plašumos netiku redzējis velosipēda. Bet tas vēl būtu nieks. Nekad netiku redzējis tādu ūsu! Tās bija milzonīgas, kuplas un stingras, it kā tur iekšā būtu muskuļi. Pilnā garumā viņas droši vien stieptos kungam līdz pleciem, bet nu glaudās gar vaigiem un ausīm kā atplesti vanaga spārni. Kunga sejs bija sastindzis grimasē, kurā dīvainā veidā bij apvienota maniakāla jūsma un priekšnāves bailes. Ar vienu roku iekrampējies stūrē, ar otru turēdams katliņcepuri pie galvas, viņš puslīdz valdīja pār braucamo, taču trajektorija nebij gluži taisna. Rati dārdēja pret bruģakmeņiem, zvaniņš tinkšķēja. Ar lielu interesi vēroju cilvēku reakciju uz viņa nenovēršamo tuvošanos. Vecāka gadu gājuma pilsētnieki muka malā. Pusmūža dāmas un kungi kritiski nolūkojās. Jaunie, it sevišķi laucinieki, izrādīja dzīvu interesi, bet bērni sajūsmā skrēja grabošajam braucamrīkam pakaļ.
 Pieripojis pie veikala, ūsu un velosipēda īpašnieks apstājās. Viņš pameta man ar aci un centās eleganti nokāpt no sēdekļa, taču viņam samisējās, kāja ieķērās rāmī un viņš gandrīz apgāzās ar visu velosipēdu. Es pasmaidīju un teicu:
 — Bīstams verķis. Ieskrieties viegli, bet grūti apstādināt.
 — To pašu var teikt par cilvēces progresu. Ļevs Tolstojs, starp citu, arī tādu vada.
 — Ko, spara ratu? Vai progresu?
 — Domāju, ka abus. — Braucējs pasmējās un, cepuri pacēlis, teica: — Bet jūs droši vien esat Kārlis Skalbe?
 — Jūsu rīcībā.
 — Jānis Ozols. Esiet tik laipni, atvainojiet manu kavēšanos.
 Ozola kungs paspieda man roku un ielaida veikalā pirmo.
 — Labrīt, Jēkab, — viņš uzsauca pārdevējam. — Ko tad jūs neaicināt ciemiņu iekšā? Esiet nu tik labs un ienesiet vismaz manus ratus. Un palūkojiet, vai gadījumā nevajag ieeļļot gultņus. Es viņdien lasīju, ka mūsu klimatiskajos apstākļos vissvarīgākais, lai vienmēr būtu labi ieeļļoti gultņi.
 Jēkabs tūlīt steidza pildīt Ozola kunga norādes. Viņš izklupa ārā pa durvīm, bet Ozols viltīgi smaidīja, atraisīja šalli un novilka cimdus. Kaut kas mani uztrauca šinī ainā. Varbūt es baiļojos, ka grāmatu letes viņā pusē arī pats pārvērstos par tādu Jēkabu. Bet varbūt tā bija sajūsma par Ozola jaunatvērto veikalu. Diez vai pat pieņemšana Ziemas pilī atstātu uz mani tik skurbinošu iespaidu kā šī svaigās drukas smarža, kas virmoja starp plauktiem.
 Ozolu es tobrīd jau mazliet zināju. Viņš manā dzimtajā Vecpiebalgā bij slavens. Reiz, piemēram, viņš izgudroja tā saucamo rakstāmlietu skapi. Kādu dienu tas uzradās Vecpiebalgas draudzes skolas gaitenī, un tam blakus stāvēja Jānis Ozols. Vareno ūsu viņam tad vēl nebija, toties bija tās pašas šaudīgās ačteles un kuplie mati. Skolotājs Sliede mums paskaidroja, ka šis ir Jānis Ozols, bet šis — viņa rakstāmlietu skapis un turpmāk mēs tur varēšot nopirkt tinti, spalvas, burtnīcas un citas lietas. Nezinu, cik labi viņam sekmējās ar tirgošanu skolā, toties esmu pārliecināts, ka pirmo vērā ņemamo kapitālu viņš nopelnīja, pārdodams paša rokām iespiestus un iesietus Lutera “Mazos katķismus”. Vecpiebalgā tie ātri nolietojās. Papīrs bij plāns, tinte šķidra, bet ticīgie — viegli aizkustināmi. Ozols stāstīja, ka Vidzemes saimniecībā gada laikā vismaz viens grāmatas eksemplārs izšķīda lasītāju asarās. Pēc tam Ozols pārbūvēja savas dzimtās mājas, Vecpiebalgas Kūrēnus, par veikalu. Viņš ierīkoja tur grāmatu spiestuvi un sietuvi, kā arī “lasāmu bibliotēku”. Kas zīmējās uz pēdējo, tad Vecpiebalga šai ziņā, pateicoties Ozola uzņēmībai, bija par vairākiem gadiem apsteigusi Ņujorku. Tad viņš uzbūvēja ceļmalā otru, mazāku māju un atveda no Vācijas modernas drukāšanas ierīces. Viņam vispār ļoti patika attīstīt un modernizēt. Un, tā kā salīdzinoši turīgajā, tomēr mazajā Vecpiebalgā Ozola veikalam vairs nebija, kur augt, viņš pārcēla savu darbību uz tuvāko lielo pilsētu, Cēsīm.
 Es kavējos pie grāmatnīcas plauktiem. Visas grāmatas, kas mūsmājās izsenis bij cieņā, tur stāvēja glītās rindās: “Priežu kalna Roze”, “Temzes dēls”, “Pēdējais inkasu karalis”. Tām blakus greznojās izcilnieku vārdi: Čehovs, Blaumanis... visi mani elki. Daudz praktisku izdevumu latviešu un vācu valodā. Atsevišķos plauktos žurnāli: tobrīd populārais “Austrums” un “Mājas Viesa Mēnešraksts” ar literārisko pielikumu. Es aizsapņojos, šķirstīdams izdevumus, bet Ozols steidzināja — bija redzams, ka viņam nepatīk gaidīt. Viņš atvēra durvis aiz letes, pa ceļam ar cimdu pāri norādīdams uz ķeizaru Romanovu, vecākā un jaunākā, ģīmetnēm.
 — Šitos man lika te piekārt, — viņš it kā atvainodamies paskaidroja.

Līdzīgās grāmatas:
Ivande Kaija. Gundega Grīnuma
Inguna Daukste-Silasproģe
Viesturs Vecgrāvis
 
Ieva Struka
Arno Jundze
Arnis Koroševskis
 
Osvalds Zebris
Jānis Zālītis
Inga Žolude