Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

DZEJNIEKS UN CŪKA

Grāmata pievienota: 01.06.22
 
Apakšvirsraksts:
Stāsti un noveles
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Valdis Atāls
Lapaspušu skaits:
128
Platums:
134
Augstums:
206
Cena:
7.21 Eur
Izdošanas gads:
2022

“Humors nav joka lieta!
Mani humoristiskie pastāsti ir gandrīz konspektīvi, bez tīšuma grimasēm un arī personāži nav kariķēti, jo tie ir mani laikabiedri, draugi un paziņas. Lai gan situācijas ir bijušas dažādas, gan toreiz, gan vēlāk – pēc noilguma – tās mani ir kutinoši uzjautrinājušas un vairojušas manu dzīves optimismu. Ceru, arī Tevī kāds pastāsts pamodinās dzīvinošus smieklus un liks atcerēties dzīves komiskās situācijas!
Esam!”
Valdis Atāls

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

ČEMPIONS

Nokavēju maršruta autobusu. Sākās ierastais bēdu stāsts — neviens nepietur. Balsoju visus transportus no vietas. Pat ja ceļa rullis brauktu, šķiet, balsotu arī to!
 Beidzot sagaidīju savu laimi — pieturēja smagā mašīna ar cisternu. Tikai pēc mirkļa saodu, ka ir sūdi. Jā, smirdēja — pieteicās visā buķetē! Sapratu, ka esmu nobalsojis asenizatora mašīnu.
 Paraudzījos uz šoferi, un bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nav skaidrs. Protams, lai kaut ko tādu izturētu visas dienas garumā, kaut kāds dihlofoss tomēr jālieto. Nolēmu, ka cietīšos un nebildīšu ne vārda, lai nepazemotu tik vajadzīgās profesijas pārstāvi.
 Šādam transportam, domāju, līdzbraucēji ir liels retums, tādēļ sareibušais šoferis uzreiz sāka aktīvu sarunu, pauzdams prieku, ka ir ieguvis ceļabiedru un arī uzmanīgu klausītāju. Jo tālāk viņš ietiecās savā biogrāfijā, jo kāpinājās mašīnas ātrums.
 Savilcies mezglā un iekrampējies abām rokām sēdeklī, es ar bailēm pārdzīvoju katru līkumu un mēģināju kantēt katru pustukšās cisternas zvārošanos. Ceļš no Valmieras uz Cēsīm ar savu līkumotību ir īsta rallija trase, ko šis šoferis arī centās man pierādīt.
 Redzot manu klusējošo saspringumu, viņš mani mierināja, sakot, lai nešaubos viņa profesionalitātē, jo viņš esot izbijis rallists, iespējams, ka pat čempions. Tālākais piedzīvojums man ir izdzēsis no atmiņas viņa vārdu. Varbūt pat labi, ka neatceros, kā viņu sauca.
 Šoferis bija iededzies priekā, ka beidzot viņam būs dzīvs liecinieks kādam viņa meistarstiķim. Nodemonstrēšot man, kā paņems līkumu pie Jāņmuižas ceļgala, kas aiz pārbrauktuves, ar ātrumu simt kilometri stundā! Es labi zināju to gandrīz deviņdesmit grādu aso pagriezienu. Mani pārņēma šausmas! Lai arī centos iebilst, ka varbūt šoreiz to nevajadzētu darīt, viņš palika pie sava:
 — Kad tad? Man vajadzīgs liecinieks, ka es varu to izdarīt! Citādi neviens man netic!
 Mēs tuvojamies līkumam. Viņš piedeva gāzi un norādīja uz spidometru — SIMTS! Bija par vēlu kaut ko atcerēties no savas pagājušās dzīves, vien ienāca prātā doma, ka visādos “sūdos” esmu bijis, bet šie patiešām, ja nositīsimies, būs pēdējie sūdi un īsti!
 Iekrampējos sēdeklī vēl ciešāk. Uz pārbrauktuves mašīnu pasvieda gaisā. Paspēju nofiksēt, ka pie autobusu pieturas, paldies Dievam, nav ne manis nokavētā autobusa, ne arī cilvēku. Piezemējāmies jau aiz pārbrauktuves un, sasvērušies uz diviem ratiem, gandrīz notriekdami autobusu pieturas zīmi, klunkšķot un streipuļojot pa visu ceļu, līkumu tomēr izņēmām, bet, iztaisnojot manevru, gandrīz iebraucām pretējā grāvī. Labi, ka pretī nenāca neviens transports. Šoferis, starodams uzvaras priekā, sauca:
 — Nu, tu tagad redzēji, kā es?!...
 Es neatbildēju uz viņa gavilēm, bet palūdzu, lai aptur mašīnu. Viņš apturēja, un es izkāpu.
 — NU TU REDZĒJI?! — viņš vēl sauca man nopakaļ.
 — Neko es neredzēju, man bija aizvērtas acis! — To es skaļi, lai viņš dzird, nokliedzu.
 Savi četri kilometri vēl bija jāiet līdz Cēsīm, bet tie bija mani laimīgākie kilometri, kurus esmu nogājis kājām.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
Nora Ikstena
 
Džeina Fellona
Jichoks Baševis Zingers
13 autori
 
Arno Jundze
Andris Zeibots
Ilze Jansone