Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MĪLESTĪBA

Grāmata pievienota: 01.10.19
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki ar apvāku
Autors:
Nora Ikstena
Lapaspušu skaits:
216
Platums:
156
Augstums:
206
Cena:
10.00 Eur
Izdošanas gads:
2019

Rakstniece Nora Ikstena savā apaļas jubilejas gadā nāk pie lasītājiem ar īpaši atlasītu stāstu un eseju izlasi. Mīlestība ir ceļš, ko autore rauga kā cilvēkam iespējamo tapšanu par personību — rimti atzīstot un pieņemot visu, kas šķietami lieks dvēseles mieram: gan sāpes, pazemojumu, noraidījumu un izmisumu, gan pārvarīgas alkas un plosošas vēlmes.

Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska

Š Ū B E R T S

No balkona pustumsas labi var redzēt izgaismoto skatuvi. Tur stāv flīģelis un paaugstinājums, uz kura nolikts krēsls un nošu turētājs. Zāle čaukst piedzīvojuma gaidās. Gaisā vēdī smaržu, pūderu un šampanieša aroms. Viņi — smalkās opermūzikas mākslas cienītāji — zina, par ko ir izdevuši savu naudu privātajās  ložās, parteros un krēslos, kurus grezno labdaru vārdi un uzvārdi. Pavisam drīz satumsīs, zālē iestāsies klusums, tad izgaismosies paaugstinājums, uz kura stāvēs pundurītis, melnā frakā tērpies, ar aizmetnīšiem roku vietā, kas atgādinās tikko izšķīlušamies putna neveiklos spārnus. Un viņš, punduris, ar satricinoši spēcīgo un vienlaikus maigo baritonu būs jau pieradis, ka daļa publikas sēdēs aizvērtām acīm, lai ieslīgtu viņa balss dievišķajā pasaulē, kuru radītājs izvēlējies iemiesot kļūdainā veidolā.
  Mariju ar viņas pensionāres karti, īsi pirms zālē satumst, pucēts vietu ierādītājs ielaiž otrajā balkonā. Kāpēc gan viņas dzīvē visam jānotiek ar kavēšanos? Lai cik laicīgi viņa gatavotos, vienmēr iznāk nokavēt. Viņa nokavēja savas laulības ar krievu kapteini un turpmāk vienmēr kavēja pasaules ostās, kuras viņi krustu šķērsu kopā izceļoja. Viņa nokavēja lidmašīnu no Āfrikas uz Zviedriju, ar kuru kapteini cinka zārkā pārveda uz viņu patvēruma zemi. Viņa nokavēja un nolēma vēl pabūt Āfrikā, lai tiktu galā ar tukšumu un zaudējuma sāpēm. Noīrēja sagrabējušu safari džipu un brauca, brauca, brauca.
  Tā tas vienmēr notiek šajā klusajā pustumsā pirms mūzikas. Galvā klīst noietās dzīves vējš, nekad nevar zināt, uz kuru pusi aizpūtīs. Citreiz iziet caur galvu kā klusa rīta pūsma citreiz pluina un plosās kā viesulis, citreiz ir caurvējš — plandās pa atvērtiem atmiņu logiem bez jēgas un satvara.
  Podests izgaismojas. Tur viņš stāv. Mazais punduris, kurš pēc īsa klavieru prologa sāk dziedāt stāstu par leijerkastnieku. Ak Šūberts, kurš Marijas dvēseli vienmēr uznes debesu mirdzošajās pļavās, no kurām pēc tam tik grūti atgriezties zemes pelēkajos laukos. Tik smeldzīgi viņš dzied par veco vīru, kura stīvie pirksti lēni griež leijerkasti, un nevienam, itin nevienam viņš nav vajadzīgs. Ļaudis vienaldzīgi iet viņam garām, klaiņojoši suņi viņam uzrūc. Un tā tam būs būt — no veca viņš kļūs vēl vecāks, līdz leijerkaste viņu iegriezīs mūžībā.
  Atspiedusi zodu pret samtaino balkona malu, Marija domā par brīdi, kad dzīves alkas pārmāc atvadu tuvums. Viss taču reiz beigsies, un viņa nav nemaz tik tālu no šī sliekšņa. Vai var būt tā, ka viņa atkal nokavēs? Kaut ko viņa nokavēja ar s dēlu, līdz viņš atzinās, ka viņam ir draugs, nevis draudzene. Krievu kapteinis bija tuvu sirdstriekai, bet Marija mācījās pieņemt dēla mīlestību. Rīkoja svētdienas pusdienas, uz Ziemassvētkiem adīja šalles un zeķes dēlam un viņa draugam. Uzklausīja draudzeņu nebeidzamos stāstus par mazbērniem, klusu paraudādama, kad neviens to neredzēja. Vai punduris, dziedot par leijerkastnieku, dzied par Marijas dzīvi? Bet viņa ir krietni pārdzīvojusi Šūbertu, un neviens uz viņas kapa nerakstīs: “Nāve apbedījusi te brīnišķīgu dārgumu. Bet vēl krāšņākas cerības.”
  Pēc bravo saucieniem un aplausiem, kas Mariju no Šūberta kapa atnes atpakaļ otrajā balkonā, seko trīs aklā arfas spēlmaņa dziesmas. Tās dod vēl mazāk cerību nekā leijerkastnieks. Vientulība un nošķirtība ir šīs pasaules smiltis, uz kurām turas mūsu dzīvju zūdošās ēkas. Un aklais arfas spēlmanis, lai cik gaiša ir viņa iekšējā redze un tīra dvēsele, ir un paliek akls.
  Aust gaismas, skatuves palīgi noceļ dievišķo punduri no podesta un pieteicēja balss izziņo pauzi, noslēdzošajā daļā solot vēl pērles no Šūberta dziesmu cikla “Ziemas ceļš”, kuru viņš sarakstīja gadu pirms nāves, savos trīsdesmit.
  Mazliet apžilbusi no gaismas, Marija aplaiž skatu otrajam balkonam. Viņa netic savām acīm — tas ir pilnīgi tukšs, tikai kādas četras rindas augstāk pašā vidū sēž sirms kungs. Vispirms Marija aizgriežas, itin kā sakautrēdamās no sava ziņkārīgā skata. Pēc tam vēlreiz paraugās atpakaļ, un viņi sasmaidās.
  Marija nekad pauzēs neiet staigāt gaiteņos vai uz kafejnīcu. Viņa paliek vietā, negribēdama sevi izdzīt no mūzikas debesu pļavām. Kamēr viņa tajās kavējas, sirmais vīrs ir nokāpis lejā un sasveicinās ar Mariju.
  Vai viņiem nebūtu jāatzīmē šī jaukā epizode — divatā Šūberta koncertā otrajā balkonā?
  Marija samulst, bet ļaujas notiekošajam. Vai tad te ir ko nokavēt?
  Pirmā balkona gaitenī pie stāvgaldiņa dzerot šampanieti, viņa to novēro. Jozefs, kā laikam viņš teica sasveicinoties, iespējams ir vecāks par viņu. Bet laipnu seju, stalts, elegantais spieķis — tikai drošībai. Marija ievēro Jozefa rokas — ļoti slaidiem pirkstiem, izteiktiem vēnu celiņiem un brūniem pleķīšiem klātas. Un nagi ir kārtīgi apgriezti līdz pašai pirkstgalu ādai. Viņi neko daudz nerunā, saskandina, iedzer, līdz atskan trešais zvans un jādodas atpakaļ uz otro balkonu.
  Tur Marija un Jozefs saminstinās. Tad sasmaidās un apsēžas blakus, jo vietu izvēle ir neierobežota. Neviens pēc pauzes viņiem te nepievienojas.
  Pundura maigā balss vedina Mariju ziemas ceļā. Tas ir kluss un vientulības pilns. Zūdības sniegs, kas izkusīs mūžības pilienos. Bet vēl ne, vēl tas ir — rāmi noklājis mežus un laukus, caur kuriem vijas šis ceļš. Kaut kas ir citādi, jūt Marija. Blakus kāds klusi elpo. Ak, jā, Jozefs — viņi iedzēra šampanieti un apsēdās blakus, tik smieklīga situācija — divi vien otrajā balkonā, klausoties Šūbertu.
  Ļaužu straume pēc koncerta viņus iznes ziemīgajā pilsētā. Pamazām viss noklust, un viņi divatā stāv uz slidīgā gājēju ceļa, kuram abpus sastumtas sniega kaudzes. Šogad agri piesniedzis. Vēl tikai pirmā advente.
  “Ziemas ceļš,” nosmejas Jozefs un piedāvā Marijai elkoni. Viņam taču ir spieķis, tā divatā būs drošāk.
  Uzmanīgi un lēni viņi kustas cauri sniegotajai pilsētai. Veikalu un kafejnīcu skatlogos mirdz svētku rotājumi. Brīnumu industrija, kas katru gadu no jauna saražo dvēseles plaukšķenes. Pārticības zeme, kas izsviež no sava laimes rata neiederīgos un nevajadzīgos.
  Jau desmit gadu Marija kaut kā cenšas pārdzīvot šo laiku, ar visām noslēdzošajām Ziemassvētku vakariņām pie dēla un viņa drauga. Tās ir sirsnīgas, tomēr samocītas. Visi ir laimīgi, kad tās beidzas.
  Bet šis ziemas ceļš cauri pilsētai Jozefa elkonī ir tīkams. Divi svešinieki, kurus savedis Šūberts un kuri, viens otru stutēdami, dodas cauri zudības sniegam.
  Pie mājas ar atlantiem un nārām, pie mājas, kas Marijai vienmēr šķitusi noslēpumainākā pilsētā, Jozefs aicina viņu uz tasi kafijas vai varbūt pat glāzi vīna tepat otrajā stāvā, viņa miteklī. Otrais balkons, otrais stāvs — Marija paspēj nodomāt, kad ir jau piekritusi.
  Tā ir jauka istaba, kurā Jozefs ieved Mariju. Lietu kārtība tajā ir uzsvērta. Trauks ar augļiem, maza lādīte, pāris fotogrāfiju ar smaidošiem cilvēkiem, svečturis, puslasīta grāmata. Uz kurieni Mariju aizvedis ziemas ceļš?
  No blakus istabas atskan “Ērkšķrozīte”. Marija šo dziesmu zina no galvas. Šūberts to sarakstīja ar Gētes dzeju, un viņa draugi to nosūtīja dzejniekam.
  Istabas apgaismojumā Marija vēro Jozefu, kurš no skapīša ņem divas glāzes un vīna pudeli. Viņš ir sirms, droši vien ap astoņdesmit, bet ļoti stalts. Viņa profils ir jauneklīgs un skaists, par spīti gadiem. Viņa kustības ir pārdomātas un šarmantas. Viņa rokas ir kalsnas un smalki veidotas. Mariju tās apbur. Ērkšķrozīte uz ziemas ceļa.
  Marija un Jozefs saskandina par dzīves dāvanu — divām pensionāru vietām otrajā balkonā. Tik nejauši un vienkārši ir laimīgie dvēseles momenti šajā dzīvē. Dzīvē, kas paskrējusi tik ātri. Pie vīna glāzes ziemīgā pilsētā dzīve izjoņo Marijai un Jozefam cauri. Kā viņi dzima, kā viņi mīlēja, kā viņi mirs. Viņiem nav jārunā, viņi saprotas tāpat bez vārdiem, te klusumā, skanot Šūbertam.
  Vīns viņus atraisījis. Jozefs ņem Marijas roku un to skūpsta. Siltas un maigas ir Jozefa lūpas, kas pieskaras tieši Marijas dzīslām, kurās rit sen nejutušas un nebangojušas asiņu tērcītes. Klusi, vienmuļi rit, gaidīdamas ziemas ceļa beigu salu. Marija pieliecas un skūpsta Jozefa roku. Ada ir sausa un mazliet sāļa kā bezgalīgās jūras, kuras viņa izbrauca ar kapteini. Zem savām lūpām Marija jūt Jozefa pulsu. Tas tikko manāmi pieklauvē viņas augšlūpai.
  Marijas ausij, deniņiem, vaigam un sirmajai matu šķipsnai Jozefs pieskaras kā bērns vēlā pavasara pļavā pieskartos pieneņpūkas bumbai, lai to nenotrauktu. Ak Marija, noziedējušais saules ziediņš, drīz tavas pūkas kā trausli izpletnīši aizlidos padebešos, sajauksies ar zāli un zemi. Bet vēl ne.
  Kā tēvs Jozefs glāsta Marijas galvu. Kā tēvs, kurš viņu radīja un iemeta pasaules mīlestības, kaislību un vientulības jūrā. Un viņa tur peldēja, brīžam svētlaimē slīdēdama, brīžam izmisīgi suniski pērdamās, brīžam aizrīdamās un brīžam laimes džinkstoņu ausīs saklausīdama — kā sitas dzīves ūdens pret nāves oļiem.
  Kā dēls Jozefs ieliek galvu Marijas klēpī. Kā dēls, kuru viņa, sev klāt piesējusi, kā zvēru māte nēsāja līdzi it visur, pazaudēt baidīdamās. Ar krūti barodama pasaules ostās, iebrauktuvēs, krogos un piestātnēs.
  Cik negaidīts ir šis ziemas ceļš, uz kura Jozefs un Marija satikušies. Viņi atsaucas viens otra glāstiem. Pieskaries man, pieskaries man. Viņus satikusi dzīve, ne nāve, kura tur tagad, otrā istabā, vecajā plašu atskaņotājā Šūberta vijoļu skaņās satiek meiteni, kura tai izmisīgi teic — nepieskaries man, nepieskaries man.
  Tā viņi guļ augu nakti. Rokās sadevušies. Pa brīdim klusu elpojot, pa brīdim viens otru glāstot. Pieskaries man, pieskaries man. Manai dzīvi nodzīvojušai miesai, manai vecajai dvēselei, kura zina visu par šo un vēl arī par citām dzīvēm. Pieskaries manām rētām, kas sažuvušas no dzīves sāls, manam saules pinumam pieskaries, kas noriet zem taviem pirkstiem, un pieskaries manām dzimumzīmēm, kas izplūdušas pa ķermeni nesalasāmā rokrakstā. Manām vēnām pieskaries, kuras lēnlēni ieplūst pazemē, un manai miega artērijai, kura klusi pulsē pirms garās ziemas. Pieskaries man, pieskaries man.
  Marija nezina, cik laika pagājis. Aiz loga joprojām ir tumšs. Šūberts ir apklusis. Viņa dzird tikai Jozefa vienmērīgo elpu sev blakus, viņš ir iemidzis. Marija klusi pieceļas, nopūš sveces un izdzer vīna malku. Velk mēteli, sien šalli un, klusi atverot durvis, izslīd laukā no Jozefa mitekļa.
  Uz ielas viegli puteņo. Vēl neredz sniega tīrāmās mašīnas un ļaudis ar lāpstām. Ziemas gaiss ir tīrs un svaigs. Jaunais sniegs maigi noklāj Marijas sirmos matus. Viņai jāiemācās valkāt cepures. Visu mūžu viņa to nav iemācījusies. Nav tālu līdz viņas mājai. Marija izmetīs līkumu. Tik neparasts ir šis ziemas ceļš. Viņa noies gar dēla māju. Nevienu nemodinās, sniega piku logā nemetīs, tikai tāpat klusi noies garām.
  Pie dēla mājas Marija apstājas ielas pretējā pusē. Dēla logā spīd gaisma. Nav vairs nakts, bet vēl arī nav rīts. Vai mans dēls ir jau modies, vai vēl nedus — nodomā Marija. Puteņo. Jaunais sniegs maigi pieskaras Marijas pierei.
Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Māris Bērziņš
Gundega Repše
 
Lauris Gundars
Dzintars Sodums
Māra Zālīte
 
Leons Briedis
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties