Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

TOREIZ BIRMĀ

Grāmata pievienota: 05.11.09
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Džordžs Orvels
Lapaspušu skaits:
296
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
4.77 Eur
Izdošanas gads:
2009

Florijs, koktirgotājs, kurš ar saviem uzskatiem ir kā dadzis acī vietējai britu sabiedrībai karalistes kolonijā Birmā, kādudien nonāk neapzinātas izvēles priekšā – glābt savu draugu indieti, doktoru Verasvami, no U Po Kjina zemiskajām intrigām vai beidzot kļūt par “cienījamu balto džentlemeni”, lai iekarotu no Parīzes atbēgušas angļu jaunkundzes labvēlību.
Vai izvēle, liktenis ir vai nav paša cilvēka rokās? Uz šo šķietami retorisko jautājumu autoram ir ļoti nopietna un pārdomas rosinoša atbilde. 

“Viens no visietekmīgākajiem divdesmitā gadsimta angļu rakstniekiem.”
Observer

Orvela īpašā spēja dramatisku stāstu vēstīt, lai arī iejūtīgi tomēr nepielūdzami sarkastiski, nebeidz valdzināt arī teju gadsimtu pēc viņa darbu tapšanas. Turklāt Birmas (tagadējās Mjanmas) spilgtais tēlojums un vēsturiskie notikumi, kas Orvelu ierosinājuši šim romānam, ir gluži satricinoši savā lakonismā un iespaidīgumā.”
Dace Sparāne

No angļu valodas tulkojusi Maija Andersone

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

I U PO KJINS, miertiesnesis Kjauktadā, Augšbirmā, sēdēja savas mājas verandā. Pulkstenis rādīja tikai pusdeviņus no rīta, bet bija aprīļa mēnesis, un gaisā jau juta smacīgumu, kas draudēja ar garām, svelmainām stundām dienas vidū. Paretas, vājas, salīdzinoši vēsas vēja pūsmas sakustināja nesen apsmidzinātās orhidejas, kas karājās no dzegām. Aiz orhidejām vīdēja putekļains, līks palmas stumbrs un aiz tā žilbinošas, koši zilas debesis. Zenītā, tik augstu, ka acis žilba tajās skatoties, riņķoja dažas maitu lijas, spārnus nekustinot.
 Acis nemirkšķinādams, kā liels porcelāna elks U Po Kjins blenza nežēlīgajā spozmē. Viņš bija gadus piecdesmit vecs, tik resns, ka jau gadiem nebija piecēlies no krēsla bez palīdzības, taču samērīgi veidots un pat skaists savā tuklumā; jo birmiešiem miesa nenokaras un neizblīst kā baltajiem cilvēkiem, viņi pieņemas resnumā simetriski, kā augļi piebriestot. Seja viņam bija milzīga, dzeltena un bez nevienas grumbas, acis dzeltenbrūnas. Pēdas — druknas, ar augstu izliekumu un visiem pirkstiem vienā garumā — bija kailas tāpat kā galva ar īsi apgrieztajiem matiem; mugurā viņam bija viens no spilgtajiem arakaniešu longyi ar zaļām un spilgti sarkanām rūtīm, kādus birmieši valkā mājas apstākļos. Viņš sūkāja beteles, kas atradās lakotā kārbā uz galda, un pārdomāja savu līdzšinējo dzīvi.
 Tā bija fantastiski veiksmīga dzīve. U Po Kjina agrākās atmiņas no tālajiem astoņdesmitajiem bija par to, kā viņš, kails, lielvēderains bērns, noskatās uzvarējušo britu armijas daļu iesoļošanā Mandalajā. Viņš atcerējās bailes, kādas bija jutis no lielo, ar lielopu gaļu baroto sarkansejaino un sarkanos svārkos tērpto vīru kolonnām; atcerējās garās šautenes tiem pār plecu un zābakotos smagos, ritmiskos soļus. Dažas minūtes tajos noskatījies, viņš bija devis kājām vaļu. Savā bērna prātā viņš bija sapratis, ka viņa paša tauta nespēj stāties pretī šiem milžiem. Cīnīties britu pusē, kļūt par parazītu uz to miesas jau kopš bērnības bija viņa galvenais mērķis.
 Septiņpadsmit gadu vecumā viņš bija mēģinājis dabūt darbu valsts dienestā, bet neveiksmīgi, jo bija nabadzīgs un bez draugiem, tāpēc trīs gadus nostrādāja Mandalajas tirgus smirdošajos labirintos par rakstvedi rīsa tirgoņiem un reizēm arī zaga. Divdesmit gadu vecumā veiksmīga šantāža ienesa viņam četrus simtus rūpiju, un viņš nekavējoties devās uz Rangūnu un ar naudas palīdzību tika pie kantorista vietas valsts dienestā. Darbs bija ienesīgs, kaut arī alga maza. Tajā laikā grupa ierēdņu guva regulārus ienākumus, izsaimniekojot valdības noliktavas, un Po Kjins (toreiz viņš bija vienkārši Po Kjins, pagodinošais U parādījās tikai pēc vairākiem gadiem) gluži dabiski šajos darījumos iesaistījās. Taču viņam bija pārāk daudz talanta, lai mūžu aizvadītu kā sīks rakstvedis, zogot nožēlojamas annas un paisus. Kādu dienu viņš atklāja, ka valdība, kurai trūka zemākā līmeņa amatpersonu, gatavojas šim amatam izraudzīties kādu no klerkiem. Pēc kādas nedēļas tam vajadzēja nākt zināmam atklātībā, bet viena no Po Kjina raksturīgākajām īpašībām bija tā, ka viņš visu zināja jau nedēļu ātrāk par pārējiem. Viņš nepalaida garām izdevību un apsūdzēja visus savus darījumu partnerus, pirms tie paguva izbīties. Lielākā daļa nonāca cietumā, un Po Kjinu iecēla par ciemata policista palīgu, tā atalgojot viņa godīgumu. Kopš tā laika viņš bija nepārtraukti kāpis uz augšu. Tagad, piecdesmit sešu gadu vecumā, viņš bija tiesnesis un nākotnē droši vien tiks paaugstināts vēl un kļūs par komisāra vietas izpildītāju, tā nostājoties blakus un pat pāri angļiem.
 Kā tiesnesis viņš turējās pie ļoti vienkāršām metodēm. Pat par visbagātīgāko kukuli viņš nepārdeva savu spriedumu, jo zināja, ka tiesnesi, kurš taisa negodīgus spriedumus, ātrāk vai vēlāk pieķer. Viņa taktika bija daudz drošāka — viņš ņēma kukuļus no abām pusēm un tad izlēma jautājumu uz stingri likumīgiem pamatiem. Šādi viņš bija iemantojis tik noderīgo taisnīga tiesneša slavu. Bez šīs, no prāvniekiem gūtās peļņas, U Po Kjins nepārtraukti piedzina kaut ko privātam nodoklim līdzīgu no visiem ciemiem, kas bija viņa pārziņā. Ja kāds no ciemiem kavējās ar maksājumu, U Po Kjins ķērās pie soda sankcijām — ciemam uzbruka bandīti, vadošie cieminieki tika arestēti uz safabricētu apsūdzību pamata, un tā tālāk —, un nepagāja ilgs laiks, līdz vajadzīgā summa tika samaksāta. Savu daļu viņš saņēma arī no visām lielākajām laupīšanām, kas notika viņa apgabalā. Lielāko daļu no tā, protams, zināja visi, izņemot U Po Kjina oficiālos priekšniekus (neviena britu amatpersona nekad nenoticēs apsūdzībām pret saviem padotajiem), bet mēģinājumi viņu atmaskot vienmēr izgāzās, jo pārāk daudz bija to, kas viņu atbalstīja, saņemot par uzticību savu daļu laupījuma. Pret viņu izvirzītās apsūdzības U Po Kjins diskreditēja ar veselu virteni uzpirktu liecinieku, pēc tam izvirzot pretprasību, kas viņa stāvokli nostiprināja vēl vairāk. Būtībā viņš bija neievainojams, jo pārāk labi pazina cilvēkus, lai izvēlētos nepareizo instrumentu, un bija pārāk labs intrigants, lai iekristu neuzmanības vai nezināšanas dēļ. Varēja pavisam droši teikt, ka viņš nekad netiks pieķerts, ka viņš ies no vienas veiksmes uz nākamo un beigās nomirs kā cienījams vīrs, iekrājis vairākus lakh rūpiju.
 Un arī vēl aiz kapa viņa panākumi turpināsies. Pēc budistu ticības tas, kurš savā dzīvē darījis ļaunu, nākamajā inkarnācijā kļūst par žurku, vardi vai kādu citu nicināmu dzīvnieku. U Po Kjins, būdams labs budists, bija apņēmies šādas briesmas novērst. Sava mūža pēdējos gadus viņš veltīs labiem darbiem, ar tiem sakrājot nopelnus, kas atsvērs iepriekšējā dzīvē nodarīto. Labie darbi droši vien izpaudīsies kā pagodu celtniecība. Četras pagodas, piecas, sešas, septiņas — priesteri pateiks, cik — ar akmens kalumiem, zeltītiem saulessargiem un maziem zvaniņiem, kas vējā šķind, un katra iešķindēšanās nozīmē lūgšanu. Un viņš atgriezīsies uz zemes vīrieša — jo sieviete vērtējama tāpat kā žurka vai varde — vai arī vismaz kāda cienījama zvēra, piemēram, ziloņa izskatā.
 Visas šīs domas izskrēja U Po Kjinam caur galvu strauji un galvenokārt redzamu attēlu veidā. Viņa smadzenes, lai arī viltīgas, bija diezgan barbariskas un darbojās tikai kāda noteikta mērķa sasniegšanai; meditācija tām nebija pa spēkam. Nu viņš bija sasniedzis punktu, uz kuru domas bija tiekušās. Nolicis mazās, trīsstūrainās plaukstas uz krēsla parocēm, viņš mazliet pagriezās un diezgan aizsmakušā balsī uzsauca:
 “Ba Taik! Hei, Ba Taik!”
 Ba Taiks, U Po Kjina kalps, pašķīra verandas pērlīšu aizkaru. Viņš bija maza auguma bakurētains vīrs ar bailīgu un it kā izsalkušu sejas izteiksmi. U Po Kjins viņam algu nemaksāja, jo viņš bija sodu izcietis zaglis, kuru ar vienu pašu vārdu varētu atkal iesēdināt cietumā. Ba Taiks panācās uz priekšu, tik zemu klanīdamies, ka izskatījās, it kā viņš kāptos atpakaļ.
 “Vissvētākais dievs?” viņš sacīja.
 “Vai mani kāds gaida, Ba Taik?”
 Ba Taiks uz pirkstiem saskaitīja gaidītājus: “Tur ir Titpingji ciema vecākais, godājamais, kurš atnesis dāvanas, un divi cieminieki sakarā ar uzbrukumu, kas tavai godībai jāiztiesā, un viņi arī atnesuši dāvanas. Tevi vēlas redzēt Ko Ba Seins, vecākais klerks no komisāra vietnieka kantora, un Ali Šahs, policists, un kāds bandīts, kura vārdu nezinu. Domāju, ka viņi sastrīdējušies par dažām zagtām zelta aprocēm. Un vēl tur ir jauna lauku meiča ar visu bērnu.”

 

Līdzīgās grāmatas:
Dace Rukšāne
15 balsis
Valmīki
 
Tamāra Horiha Zerņa
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
 
Nora Ikstena
Džeina Fellona
Jichoks Baševis Zingers