Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MALA

Grāmata pievienota: 26.01.10
 
Apakšvirsraksts:
Tā rakstīja Fridrihsons
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Kurts Fridrihsons, Gundega Repše
Lapaspušu skaits:
272
Platums:
168
Augstums:
247
Cena:
5.67 Eur
Izdošanas gads:
2010

VĒSTULES / PIEZĪMES / SKICES / GLEZNAS

“Mazā, sīkā gaismiņa cilvēka dzīvē — dvēsele — neizstum to! No tās ir un būs jādzīvo, kad no cita vairs negribēsies dzīvot. Māksla ir tas pats,” teicis Kurts Fridrihsons.

Padomju vara mākslinieku Kurtu Fridrihsonu 1951.gadā izsūtīja gulagā uz 25 gadiem par dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju, dalību latviešu leģionā un “franču grupas” vadīšanu. Izsūtījumā pavadītajos gados tapa ne tikai darbi, kas vien pirms dažiem gadiem tika beidzot eksponēti vērienīgā izstādē Valsts Mākslas muzejā. No gulaga Fridrihsons arī rakstīja vēstules sievai Zentai. Šīs vēstules, tāpat kā Fridrihsona piezīmes, ko viņš rakstījis visu mūžu, asi un trāpīgi raksturo laikmetu un sabiedrību.

Šo pārsteidzošo grāmatu, kas lasītājam sniedz apbrīnojami plašu, personīgu, pat intīmu un tomēr ļoti korektu un dziļu skatījumu uz vienu no izcilākajām latviešu kultūras personībām — mākslinieku un domātāju Kurtu Fridrihsonu, saturiski veido aizraujoša rakstnieces un grāmatas sastādītājas Gundegas Repšes eseja par Kurtu Fridrihsonu, Kurta un viņa sievas Zentas gulaga laika sarakste, Kurta dažādu gadu piezīmes un rūpīgi atlasīts ilustratīvais materiāls — gan gulagā tapušie Kurta Fridrihsona zīmējumi (no kopskaitā ap pusotra tūkstoša darbu!, kas glabājas Latvijas Okupācijas muzeja krājumos), gan vēlākos gados tapušo akvareļu reprodukcijas no dažādām privātkolekcijām Latvijā un citviet pasaulē.

“Kurts Fridrihsons. Atbildēt uz jautājumu, kas viņš bija latviešu mākslā un kultūrapziņā, nozīmē izdomāt kādu līdzību vai radīt krāšņu metaforu, bet nenonākt līdz atbildei. Tomēr Kurta Fridrihsona atstātās dvēseles pēdas, mākslas mantojuma vibrācijas, viņa domu tīrītie enerģētiskie kanāli, dzīvesstāsta mīklu ētiskā dinamika neļauj mākslinieku aplūkot un reizē aizmirst kā relikviju. Fridrihsons ir dzīva planēta, kas atsaucas visā izjūtu un apziņas varavīksnē, ja vien tai tuvojas.
Kurts rakstīja visu mūžu. Piezīmes, lietišķas dienasgrāmatas, rakstus, esejas, ceļojumu pierakstus, pārdomas, vēstules draugiem. Šajā grāmatā atrodama daļa no dažādu gadu piezīmēm, kas spilgti apliecina šo cilvēku kā domātāju, ne tikai mākslinieku.
Šī ir grāmata par mīlu un mākslu. Mākslinieka Kurta Fridrihsona vēstules sievai Zentai no gulaga un personīgās piezīmes okupācijas režīmā ir spožs liecinājums nežēlīgam gara rūdījumu ceļam un dvēseles triumfam pār laicīgajām pasaules likumībām un vēsturiskajiem apstākļiem.
Personisku saraksti padarīt par vēstures īpašumu nozīmē atrasties ētiskās krustcelēs, tomēr arī tas ir pašapziņas jautājums un mana, tekstu atlasītājas un šīs grāmatas sastādītājas, uzticības pakāpe latviešu lasītājam. Es izvēlējos uzticēties, jo mīlas un mākslas simbioze Kurta Fridrihsona dzīvē izsmeļoši izskaidro viņa koncepciju mākslā.”
Gundega Repše

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieki Jānis Spalviņš un Jānis Esītis

 

1954. gada 22. janvāris

Mīļā Zenta,
Saņēmu brīnišķīgu sūtījumu un sveicienu. Pateicos un skūpstu Tevi.

Tavs Kurts

1954. gada 6. februāris

 Saņēmu Tavu 3. vēstuli (latviešu valodā) un priecājos par Tavu balto, mirdzošo brīvdienu. Dīvainais ir tas, ka es šinīs dienās pats bieži esmu domājis par mūsu Asaru māju un vasaru ar Tevi.
 Mīļā Zenta, Tavas atziņas un domas ir man bezgala tuvas, un es domāju, ka mēs, kaut esam pašreiz viens no otra tālu, tomēr ejam blakus visu laiku. Šī sajūta, ko apstiprina arī sirds un zemapziņa, dod brīnišķīgu izturību un gaišumu.
 Šai vēstulei es gribētu uzburt dzimšanas dienas atmosfēru un iejusties pats jau 24. februāra dienā.
 Mazie un lielie prieki lai sakrātos un pārsteigtu Tevi — (to es Tev novēlu). Lai laiks un [lai] dienas noskaņu nebojātu Tavas dvēseles vēlēšanās, un lai cilvēku rūpes Tevi mazāk sasniegtu, nekā viņu prieki un atraisītā laime. Varbūt ka apstākļi Tavā dzimšanas dienā atļaus arī man domās un ar dāvanām būt pie Tevis.
 Atļauj man no paša rīta noskūpstīt Tavas rokas, un varbūt Tu tanī brīdī būsi laimīga.
 Mēs esam piejūras cilvēki un protam ilgi stāvēt un skatīties bezgalībā. Skaistiem kaiju lidojumiem ir mūsu ilgu ritms, un dzintaram un gaišo matu krāsai ir vienādi aizraujoša caurspīdīga līdzība.
 Klusas, lielas vēlēšanās mūsu dvēselēs prot izaugt un atveras kā puķes — jau gatavas un dzīvotspējīgas.
 Mēs dzīvojam vēja pusē pie jūras un netraucējam viens otru ar liekām sarunām par ikdienas nevarību vai neveiksmēm.
 Vējš mūsu dzimtenē un zaļās priedes saskaņo savas dziesmas, un cilvēki veido mākslas darbus, neaizejot no savas sirdsapziņas un laimes brīžiem.
 Vēl es Tavā dzimšanas dienā gribētu Tev pateikties. Faktiski par visu. Šie gadi ar Tevi bija garīga spraiguma un iekšējo pārdzīvojumu bagāti. Tu manī ierosināji un izveidoji sākumu un formu daudziem mākslas darbiem. Mīlestības saulē es izaugu par dvēseles tulku.
 Tevi nepazaudēt — es sev novēlu. Pieņem, lūdzu, šo vēstuli — viņa ir sīka un neprot runāt tā, kā es gribētu, tādēļ vien jau, ka man pašreiz tik maz laika un diena tik īsa.
 Man iet labi. Tu mani pārsteidzi ar grāmatām (Balzaks un Ķīnas pasakas), kas man ļoti patīk. Tava gaume ir pilnīgi — arī mana.
 Paldies Tev un skūpstu Tevi.
 Mīļā mana Zenta,

Tavs Kurts

1954. gada 12. februāris

 Mīļā Zenta,
Apsveicu dzimšanas dienā!
Kopā ar saviem akvareļiem nosūtu sveicienu Tev un tāpat Taviem vecākiem.
Skūpstu,

Tavs
Kurts

1954. gada 22. februāris

 Saņēmu Tavas dzimšanas dienas paku un vēstuli. Paldies Tev un arī par 2. vēstuli latviešu valodā.
 Tā bija viena no visskaistākajām vēstulēm, ko es esmu saņēmis, un arī pēdējā paka bija izsmalcināta, daudzpusīga un pat pārāk aizraujoša.
 Mēģini tomēr man nesūtīt vairāk pakas. Es nevaru domāt par to, kā Tev pašai grūti visu to savākt! Zenta, vienīgi ja Tu kādu manu darbu kādreiz pārdotu, tad atsūti kādu grāmatu vai papīru, bet arī to labāk pērc sev.
 Lūdzu, nesūti — tiešām.
 Pateicība visiem, kas piedalās pie paku sūtīšanas un atceras mani — arī Natālijas tantei — liels paldies.
 Tavā dzimšanas dienā es sevišķi skaisti dzeršu kakao un ēdīšu cepumus — visbrīnišķīgākos cepumus pasaulē.
 Ļoti man garšoja putra! Kartupeļi bija īpatnēji.
 Vispār ir grūti pateikt, kas ir labākais.
 Halva vai šokolāde, taukvielas vai cits kāds brīnumains ēdiens. Kā piemēram, kondensētais piens. Es, kas arvien vēl nesmēķē — vēl arvien esmu saldumu gūstā.
 Pateicos Tev arī par šo dzīves daļu un tās izdaiļošanu. Neaizmirsīšu es Tev šo upuri un skūpstu Tavas rokas.

K.

 Atsauksmes par Rihtera koncertu un Svempa reprodukcijām, un arī Purvīša reprodukcijas, tāpat Klimašina un Meškova izstādes katalogus un Mirdzas Ķempes skaisto dzejoli (otro un arī pirmo), es saņēmu, un tas tomēr ir kontakts ar to vidi un mākslu, ko es esmu pašreiz zaudējis.
 Svempa otas raksts ir tikpat dziļš kā agrāk, krāsās, jādomā (kā Tu teici), atturīgāks. Par Rihteru bija skaidrs, ka viņš ir ģēnijs. Meškova ainavām ir liriskā un pat episkā dabas pārdzīvojuma melodija ar mazliet stilizētu kompozīcijas šarmu un tomēr ļoti izjusts silueta raksts.
 Klimašins ir talantīgs, mazliet svaidīgs grafiķis ar virtuozitātes iezīmēm un gaismas un ēnas kontrastu meklētājs.
 Balzaks un ķīniešu pasakas — katrs savā veidā saista. Paldies par izvēli, es sapratu visu, paldies arī par zīmēšanas bloku, ceru Tev pilnībā viņu atsūtīt atpakaļ. Parfimērijas bandroli vēl neesmu saņēmis. Nelutini mani. Lūdzu, lutini sevi. Es diemžēl no šejienes to nevaru.
 12. februārī esmu aizsūtījis Tev savus darbus. Ap 130 akvareļu un 2 eļļas darbi. Tematika — cilvēku sejas un psihe, kustības un pārdzīvojumi. Nopietnas variācijas un dabas neliekuļotie brīži. Kāds kalnu skats eļļā un kāda meitenes galva tāpat. Viss, arī grāmata Tev domāta dzimšanas dienā. Katrs zīmējums — glāsts un doma Tev.
 Fantāzijai pieder pasaule un arī tas, kas regulē vēju, ūdens kustības un cilvēku saistību un ilgu izteiksmi.
 Cik ļoti var piederēt mākslai — es to esmu izjutis un tomēr neesmu saskatījis robežas. Radīšanas iespējām ir tikpat pavasara straujums, cik rudens sulīgums un vasaras reibinošā bezgalība.
 Tehnika man pašreiz paklausīga reizēm kā mīļākā bez ierunām un ar vijīgu pateicību. Tas ir gadu, daudzo gadu nerimstoša, drudžaina darba rezultāts.
 Dvēseles kontaktu vajaga prast ieslēgt mirklī un visā dziļumā. Arī tas ir ilgas draudzības un mākslinieciskās sirdsapziņas tīrības rezultāts.
 Savā dzīvē man bija iespēja mākslu mīlēt cilvēkos, kas bija mākslas saules bērni. Tava seja un Tava dvēsele ir vistuvākais ceļš uz šo līdzību. Katra Tava vēstule man palīdz gleznot un arī — dzīvot.
 Novilktās robežās man klājas labi. Ja es nevaru attīstīties kā mākslinieks tādā straujumā, kā dabas likumi to prasa, — tad es tomēr disciplinētā treniņā nepazaudēju laiku. Veselība pārvarēs arī šo dziļo, garo Sibīrijas ziemu. Garīgā struktūra atbilst mīlestības fonam.
 Man katrs nervs un viss tiecas pēc Tevis, un es mīlu Tevi ļoti, un arī vienīgi Tevi.

  Tavs Kurts

 Sveicini visus, visus.

1954. gada 16. marts

 Mīļākā,
 Tava 5. vēstule ir pie manis. Ar 3 “Parmas klostera” uzņēmumiem. Neticami skaista vēstule. Izteiksmīgi, brīnišķīgi foto.
 Kāda liela noskaņa ar pirmajiem Taviem teikumiem jau, un tad manas mākslas analīze, kurā Tava dvēsele izsakās un arī Tava mīlestība. Cik Tu skaisti domā, cik Tev ir dziļas, patiesas bagātības! Un Tavai dvēselei, tāpat kā Tavam skaistumam (1000reiz es tagad atmiņā esmu izsaucis momentus, kuros Tava seja vai Tu visa: mani gaidot pusnaktī Asaros — Tu savā zilā tumšā (matrožu!!) kleitā; vai Zaļajā ielā pirms vannas zilajā peldmētelī? Es nezinu, kā to sauc, bet es zinu, kāds viņš izskatās! — piedod, tas pusatvērtais, īsās, rozā biksītes, Tavas garās kājas — mēnesnīcā Jelgavā; pārdabīgi skaista Tu Ķemeros, bez pārtraukuma — vilcienā, braucot uz Limbažiem, mazas zīmītes rakstīdama, riču-raču brīdī pie durvīm — “tas tev pašam jānovelk”; visas reizes, kad Tavi mati mīksti, gaiši bez ēnām gulēja uz spilvena un Tavas acis — lielas, degošas, sasaucās ar pusatvērtām lūpām, vēl un citreiz es gleznoju Tavu aktu. Tagad es varbūt varētu Tevi tā uzgleznot, kāda Tu patiesi esi — neizsakāmi noskaņota savā skaistumā. (Un es gleznošu Tevi.)
 Viens mirklis bija ārkārtīgs, kad mēs Zaļajā ielā griezām reprodukcijas — Tu sēdēji man pretī — es uztveru šo mirkli. Tāds bija arī kāds — kādā gājienā 1. maijā, vai? Tu man gāji priekšā — es šodien vēl redzu vēju Tavos matos — pagriezienu, vaigu un atkal acis. Cietumā uz satikšanos — Tu biji tik skaista, tik svaiga, tik jauna, ka es lūdzu Dievu — lai Tevi nekad nepazaudētu. Es bieži varētu zaudēt samaņu, domājot par to, ka manas rokas atkal turēs šo skaistumu, un es savām acīm esmu apsolījis atkal rādīt Tavu apburto dvēseli un seju, kas tomēr ir mans liktenis. Zenta, es esmu izsalcis pēc Tevis. Es esmu, dzirdi, Tu — Zenta — es esmu tik ļoti izsalcis, ka nedzīvoju to dzīvi, kas mani šeit verdzina. Tanī lokā, ko uzvilka mana mīlestība un kaislība uz Tevi — es gleznoju, sapņoju un elpoju. Tu esi visgaišākā būtne, ko es dzīvē esmu saticis un gribējis, un atkal vēlos satikt. Nekas pie Tevis nepielīp — Tu apskaidrotā, mīļā, skaistā meitene!
 Un Tavam skaistumam un Tavai dvēselei es esmu uzgleznojis “12 mēnešus”. Katrā mēnesī brīvā attēlojumā — Tavu kontūru, Tavu pārdzīvojumu, Tavu līdzību.
 Es mēģināšu pēc kāda laika (tas viss ir bezgala komplicēti, kādreiz jau es tev pastāstīšu) Tev nosūtīt kādus 100 akvareļus — laikam labāk kā agrāk — un dažas eļļas gleznas. Es mēģināšu, bez šaubām, ātri to darīt, jo var jau atkal* būt ceļošana — (drausmīga un baiga katru reizi!) — bet nerunāsim par to, un nepiemini to!!! — tad varbūt arī nevarēs vairs gleznot vai sūtīt darbus, vai atkal 2x vēstules gadā. Viss iespējams, un tādēļ es strādāju katru brīvu mirkli.
 Man Andrē vārdi “ja es nerakstītu, es izdarītu pašnāvību” ir absolūti saprotami. Manī ir likums realizējies — tas satur divus vārdus — mīlēt Tevi un gleznot. Un es nepazīstu nevienu bagātāku cilvēku.
 Dīvaini, ka es nenolietojos. Es esmu iemācījies degt un nesadegt. Un inspirācijai barība ir — darbs.
 Dzīvojot absolūti bez spoguļa, es ciešu mazāk. Kādreiz es cietu (ļoti), kad konstatēju, ka daba man nav devusi skaistumu; un savādi, ka man vienmēr šķiet, ka arī tagad es varētu, atgriežoties mājās, Tevi zaudēt tāpēc, ka es esmu tik ļoti neglīts palicis. (Piedod!)

* Paredz to.

 

Līdzīgās grāmatas:
Viesturs Vecgrāvis
Atis Klimovičs
Ieva Struka
 
Lato Lapsa
Anita Rožkalne
Gundega Repše
 
Sanita Reinsone
Arnis Koroševskis
Autoru kolektīvs