|
DZĪVĪBAS UN NĀVES DISNEJLENDĀ
Grāmata pievienota: 08.08.12
|
|
|
Apakšvirsraksts:
Indonēzijā, Filipīnās, Laosā un Kambodžā
|
Lato Lapsas grāmata DZĪVĪBAS UN NĀVES DISNEJLENDĀ stāsta par autora pieredzēto tālās pasaules malās – Indonēzijā, Filipīnās, Kambodžā un Laosā.
Pasaules grandiozākās ballīšbēres un pasaules pēdējais īsto vaļu mednieku ciemats, pasaules slepenākā pilsēta un pasaules pēdējā burinieku flote, pasaules slavenākais vulkāns un pasaules kārīgākie sikspārņu un pitonu ēdāji, — unikālas eksotikas DZĪVĪBAS UN NĀVES DISNEJLENDĀ patiešām netrūkst.
Ieinteresēti un aizraujoši grāmata stāsta par vairākos ceļojumos pieredzēto — mīnu mednieku ikdienu un izdzīvojušajiem Kambodžas genocīdā, Indonēzijas pērļu zvejniekiem un leģendārajām Garšvielu salām, Sulavesi salas zombijiem un Laosas mūžīgajiem dumpiniekiem, dzīvi vulkānu iekšpusē un ārpusē.
Tāpat autors stāsta gan par svēto mežu, kura iemītnieki sargā visu Visumu, gan par karalīšiem, kas valda pār saviem dažiem simtiem pavalstnieku, gan par gaiļu un pat zirgu cīņām Filipīnās, piedzīvotajām dabas stihijām un to sekām, pieredzēto burvju salā Sikihorā un slavenajiem Filipīnu hīleriem, kā arī vēl slavenākajiem dinozauru pēctečiem — Komodu drakoniem.
“Pasaulē ir vietas, kur tu gandrīz vai fiziski izjūti, kā visādu krāsu un izmēru cilvēku paaudzes ir nākušas, gājušas un pagaisušas ar visiem saviem sapņiem, ilgām, iekārēm, naidu, kariņiem, mīlestību un nāvi,” grāmatas priekšvārdā raksta Lato Lapsa. “Ir arī vietas, kur Džeka Londona un Žila Verna laiki vēl nav pavisam pagājuši, un vietumis ir neskartas saglabājušās arī visas pasaules puiku — arī to, kas jau pieauguši, bet nav aizmirsuši, kas viņi kādreiz bijuši, — sapņu piepildījuma vietas.”
Tāpat grāmata stāsta arī par ātrumu, ar kādu cilvēku dzimums iznīcina visu, kam vien tiek klāt: “Pavisam īsi un skaidri: ir šausmīgi vērot, kā aģentam Smitam no filmas Matrix ir taisnība, cilvēku dzimums tiešām vairojas kā vīruss, fantastiskā ātrumā aprij visu, ko vien spēj, un tieši tādā pašā ātrumā visu arī pieķēza.
Vietumis tas izliekas, ka šo to īpaši skaistu vai vērtīgu galīgi negrib aprīt — bet vienalga gribot vai negribot aprij. Vietumis tas ar apetīti kādu brīdi iznīcina pats sevi — bet ātri savairojas un atkal ķeras pie totālās aprīšanas un pieķēzīšanas.
Šajā grāmatā aprakstītās zemes vēl nav tās trakākās. Aprijamā un pieķēzāmā te vēl palicis pietiekami, — kaut gandrīz vai uzskatāmi kļūst aizvien mazāk un mazāk. Labi, ka es paspēju apskatīt pats savām acīm šos gabaliņus no izzūdošās pasaules un kaut ko no tā visa, cik nu spēju, pastāstīt jums.”
Grāmatas norformējumā izmantotas autora fotogrāfijas
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Priekšvārds
IR LIETAS, ko nevar izstāstīt.
Šī grāmata jums noteikti neizstāstīs, kā tas īsti ir — Indonēzijā, pusceļā starp Javu un Sumatru ar pilnu krūti ieelpot Krakatau bērna vulkāniskā sēra smaku un, aizgūtnēm klepojot, just, kā caur kāju pirkstiem birst karstās, melnās vulkāniskās smiltis.
Arī ne to, kā tas ir — sagaidīt saullēktu Kambodžā, tūkstošgadīgā Ankoras Ta Promas tempļa drupās, kur džungļi visapkārt reibinoši smaržo kā laikos, kad šī pasaule vēl bija jauna.
Kā Filipīnu burvju salā Sikihorā, bambusa mājelei drebot zemestrīces pēcgrūdienos, garšo kapeikas maksājošais un efektīvi no kājām veļošais “ķīniešu spēka dzēriens” ar īpaši uzpumpētu Brūsa Lī radinieku uz etiķetes.
Kā atskan atbalss, Laosas slavenajā Krūku līdzenumā pakāpjoties uz trīsmetrīga akmens trauka un ieaurojot tajā sirsnīgu sveicienu nezināmajiem milžiem, kas to izmantojuši savās dzīrēs.
Kā ūdens baļļā nočurkst nokaitētais puskilogramu smagais rituālais Bali salas kriss — zobennazis, kura izgatavošanai bijuši vajadzīgi divdesmit kilogrami dzelzs un mēneši laika.
Kā mijkrēslī kaut kur tepat blakus vaid un sten kārtīgi neapbedītie Sulavesi salas Tana Toradžas zemes ļaudis — neredzami, nelaimīgi, paradīzē tā arī netikuši, palikuši bez saviem bifeļiem un cūkām.
Kā mutē kraukšķ putekļainajā Kambodžas Skuonas pilsētā cepto tarantulu kājas, kuru īpašnieki vēl tikai pirms stundas ar viltu izdabūti ārā no savām pazemes alām, niknumā līdz pēdējam ieķērušies tajās iebāztajās koka nūjās.
Kā okeāna ūdens pārvēršas sāļā asiņu vannā, kad Lembatas salā pasaules gandrīz pēdējā īstā vaļu mednieku ciematiņa harpūnvīrs izmisīgā lēcienā ar pārcilvēcisku drosmi ir triecis asmeni kašalota mugurā.
Kādas smakas vēdī gaisā, kad tās pašas Sulavesi salas Džongajas lepras slimnieku kolonijā tās iemītnieki reizi nedēļā sasēstas visi bariņā, lai cits citam atmiekšķētu kāju pēdas un pārbaudītu, cik tās ir baisās slimības neskartas.
Un tā tālāk, un tā tālāk. Ir lietas, kas jāredz, jāsaož, jāsadzird, jānogaršo un jāizjūt pašam, un es laikam esmu patiesi laimīgs cilvēks, ka vēl esmu paspējis ar vienu acs kaktiņu palūkoties uz šiem laikiem, tikumiem, cilvēkiem un dzīvniekiem, kas no mums aiziet droši vien jau uz neatgriešanos.
Jā, jā, jā, cilvēks ir vīruss, kas cenšas visu apēst un vēl arī visu nogalināt, lai nogalināto varētu apēst, tad vēl visu pied...st un vairoties, vairoties un vairoties, lai varētu aprīt un pied...st vēl vairāk, — apmēram tā izteicās aģents Smits filmā “Matrikss”.
Tas, ko virtuālais aģents piemirsa vai tīšām nepateica, — savas vienkāršās vēlmes cilvēciskais vīruss spēj īstenot vissarežģītākajās formās. Tādās, ka reizēm no tām vienkārši elpa aizraujas. Kā tādā disnejlendā — tikai šeit viss ir pa īstam, arī dzīvība un nāve visā to pasakainajā daudzveidībā.
Pasaulē ir vietas, kur gandrīz vai fiziski izjūti, kā visādu krāsu un izmēru cilvēku paaudzes ir nākušas, gājušas un pagaisušas ar visiem saviem sapņiem, ilgām, iekārēm, naidu, kariņiem, mīlestību un nāvi.
Ir arī vietas, kur Džeka Londona un Žila Verna laiki vēl nav pavisam pagājuši, un vietumis ir neskartas saglabājušās arī visas pasaules puiku — arī to, kas jau pieauguši, bet nav aizmirsuši, kas viņi kādreiz bijuši, — sapņu piepildījuma vietas.
Ak, jā, un paretam atrodas arī vietas, kur šis tas vēl ir palicis neaprīts un nepied...sts. Vietas, kur vēl varat spēlēt Robinsonu Krūzo, lai gan necik ilgi to vairs neizdosies.
Šī grāmata ir par to, ko tomēr var izstāstīt par visām šīm vietām, kas izmētātas Indonēzijā, Filipīnās, Kambodžā un Laosā un reizēm ir tik neparastas un neiedomājamas, ka tu, cilvēks, taisni apmulsti — kuras tad tās īsti ir.
Līdzīgās grāmatas:
|
Ēriks Hānbergs
|
|
|
Atis Klimovičs
|
|
|
Uldis Rudaks
|
|
|
|
Tatjana Žagare-Vītiņa
|
|
|
50 ukraiņu autori
|
|
|
Inga Ābele
|
|
|
|
Lato Lapsa
|
|
|
Viktors Suvorovs
|
|
|
Atis Klimovičs
|
|
|
|
Aktuālās DG grāmatas
|
Ēriks Vilsons
|
|
Nora Ikstena
|
|
Orhans Pamuks
|
|