Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

LEDLAUZIS

Grāmata pievienota: 19.11.14
 
Apakšvirsraksts:
Kurš sāka Otro pasaules karu?
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Viktors Suvorovs
Lapaspušu skaits:
496
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.84 Eur
Izdošanas gads:
2014

Divdesmitajā gadsimtā divas pasaules lielvaras saplosīja Eiropu. Nirnbergas tiesa uz apsūdzēto sola sēdināja vācu ģenerāļus, kara izraisītājus un noziedzniekus, — bet kurš īstenībā sāka Otro pasaules karu? Kurš jau kopš divdesmitajiem gadiem nopietni plānoja un nepārprotami gatavojās pasaules “atbrīvošanas” karagājienam? Kurš apbruņoja Vāciju un stūma to pretī karam? Kurš jau krietni pirms “pēkšņā un negaidītā” vācu uzbrukuma Padomju Savienībai pats ar nazi rokā bija aizmaršējis līdz pat vācu naftas sirdij — Rumānijai? Kurš jau krietni pirms “negaidītā” kara sākuma bija savilcis visu savu — un stratēģiski izvērtējot — tikai un vienīgi uzbrukumam, ne aizsardzībai paredzēto karaspēku pie “atbrīvošanas” akcijās paplašinātajām rietumu robežām?
Šī grāmata ir kara stratēģijas trilleris. Ar to autors ir uzcēlis pieminekli cilvēces aklumam — viņa izmantotie materiāli ir oficiāli padomju dokumenti, uz kuriem palūkojoties bezkaislīga un vērīga lasītāja acīm atklājas nepārprotama aina.

Viktora Suvorova (īstajā vārdā Vladimirs Rezuns) slavenākais un skandalozākais darbs “Ledlauzis” joprojām, arī pēc 20 gadiem, ir faktu analīzē un salikumā nepielūdzamākais Otrā pasaules kara vēstures pētījums.
Jaunajā izdevumā autors ir būtiski papildinājis vēstures kopainu, klāt nākušas 20 jaunas nodaļas, milzums detaļu un faktu, un šis veikums vēl dzelžaināk apstiprina atbildi uz grāmatas centrālo jautājumu.

No krievu valodas tulkojuši Jānis Kalve (2005) un Dace Sparāne (2014).
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

10. nodaļa

STAĻINA LAMATAS

Saskaņā ar šo līgumu sanāca, ka karu sāk Hitlers. Tas mums bija izdevīgi gan no militārā, gan morālā skatpunkta. Nostājoties pret Poliju, ar šādu rīcību viņš izraisīs karu pret sevi no Francijas un Anglijas puses. Savukārt mēs paliksim neitrāli.
Ņikita Hruščovs
(Ogoņok. 1989. gads, nr. 30, 10. lpp.)

1

No malas šķiet, ka Poliju sadalīja līdzīgi: puse valsts — Hitleram, puse — Staļinam. Tomēr jau nedēļu pēc Molotova—Ribentropa pakta parakstīšanas Staļins pret Hitleru izspēlēja pirmo ļauno joku. Hitlers sāka karu ar Poliju, bet Staļins paziņoja, ka viņa karaspēks vēl nav gatavs karam. Viņš būtu varējis pateikt to Ribentropam pirms līguma parakstīšanas, taču viņš to neizdarīja. Hitlers sāka karu un izrādījās viens.
  Lūk, arī pirmais rezultāts Hitleram: viņš un tikai viņš ir Otrā pasaules kara vaininieks.
  Sācis karu ar Poliju, Hitlers tūlīt saņēma arī karu ar Franciju, tas ir, karu divās frontēs. Katrs vācu skolēns zina, ar ko Vācijai galu galā beidzas kari divās frontēs.
  Nekavējoties karu Vācijai pieteica arī Lielbritānija. Ar Franciju vēl varētu tikt galā, bet Lielbritānija — tā atrodas uz salām. Lai tur nokļūtu, vajadzīga ilgstoša un nopietna sagatavošanās, vajadzīga spēcīga flote, līdzvērtīga britu flotei, vajadzīgs pārsvars gaisā. Karš tādā veidā sāka pārvērsties par ilgstošu karu. Katrs zina, ar ko beidzas ilgstoši kari valstīm ar ierobežotiem resursiem.
  Lielbritānijai aiz muguras stāvēja Savienotās Valstis, un pašā dramatiskākajā brīdī (līdzīgi kā Pirmajā pasaules karā) tās varēja uzmest svaru kausos savu neizsmeļamo spēku. Visas vadošās Rietumvalstis bija kļuvušas par Vācijas ienaidniecēm. Bet ar Staļina draudzību Hitlers varēja rēķināties vien tik ilgi, kamēr Vācija bija spēcīga. Ilgstošā karā ar Rietumiem Hitleram šie spēki bija jāiztērē, un tad...

2

Bet, lūk, Staļina stāvoklis.
  Poliju dalīja nevis Impērijas kancelejā, bet Kremlī. Hitlers dalīšanā nepiedalījās, klāt bija Staļins, taču Hitlers izrādījās kara vaininieks, bet Staļins — ne. Staļins — nevainīgs upuris. Staļins — Austrumeiropas atbrīvotājs.
  Staļina karaspēks Polijas teritorijā veica tādus pašus, bet varbūt pat lielākus noziegumus, tomēr Rietumi kaut kādu iemeslu dēļ viņam karu nepieteica.
  Staļins saņēma karu, kuru vēlējās: rietumnieki galināja cits citu un grāva cits cita pilsētas un rūpnīcas, bet Staļins saglabāja neitralitāti, gaidot izdevīgu mirkli. Bet, nokļuvis grūtībās, Staļins tūlīt pat saņēma Rietumu palīdzību.
  Gala rezultātā Polija, kuras brīvības dēļ Rietumi iesaistījās karā, nevis ieguva brīvību, bet tika atdota Staļina verdzībā kopā ar visu Centrālo Eiropu, tajā skaitā — arī ar daļu Vācijas. Par spīti tam, daži rietumnieki turpina ticēt, ka Otrajā pasaules karā viņi bija uzvarētāji.
  Rezultātā Hitlers beidza dzīvi pašnāvībā, bet Staļins kļuva par milzīgas, ar Rietumu palīdzību izveidotas antirietumnieciskas impērijas neierobežotu valdnieku. Ar visu to Staļins mācēja saglabāt naiva, lētticīga vientieša reputāciju, bet Hitlers iegāja vēsturē kā viltīgs ļaundaris. Rietumos ir izdots daudz grāmatu par Otro pasaules karu, kas apgalvo: Staļins nebija gatavs karam, bet Hitlers — gatavs. Bet, manuprāt, karam gatavs ir nevis tas, kurš par to skaļi paziņo, bet tas, kurš to uzvar, nošķirot savus ienaidniekus un sagrūžot tos ar pierēm.

3

Vai Staļins grasījās ievērot līgumu par neuzbrukšanu? Vārds Staļinam:
  “Jautājums par cīņu (..) ir jāizskata nevis no taisnīguma redzespunkta, bet no politiskā mirkļa prasību redzespunkta, no partijas politisko vajadzību katra konkrētā momenta redzespunkta.” (Runa Kominternes Izpildkomitejas sēdē 1926. gada 22. janvārī)
  “Karš var apgriezt kājām gaisā visas un visādas vienošanās.” (Pravda. 1927. gada 15. septembris) “Ļoti daudz ir atkarīgs no tā, vai mums izdosies novilcināt neizbēgamo karu ar kapitālistisko pasauli (..), līdz tam brīdim, kamēr kapitālisti būs sakāvušies savā starpā.” (J. V. Staļins. Sočiņeņija. 10. sēj., 288. lpp.)
  “Izšķirošo kauju var uzskatīt par pilnībā nobriedušu, kad visi mums naidīgie šķiru spēki ir pietiekami novārdzinājuši sevi cīņā, kas nav viņu spēkos.” (J. V. Staļins. Sočiņeņija. 6. sēj., 158. lpp.)
  Staļinam bija nepieciešama situācija, kurā “kapitālisti plēšas kā suņi” (Pravda. 1939.gada 14.maijs). Maskavas Molotova—Ribentropa pakts tieši tādu radīja. Avīzes Pravda sajūsmai nebija gala: “Dreb pasaules pamati, zeme brūk zem cilvēku un tautu kājām. Kvēlo vakarblāzma, un ieroču dārdi satricina jūras un kontinentus. Kā pūkas vējā tiek aizpūstas lielvalstis un valstis (..). Cik tas ir lieliski, cik brīnumaini skaisti, kad visa pasaule nodreb pašos pamatos, kad iet bojā varenība un tiek gāzts diženums.” (1940. gada 4. augusts) “Katrs tāds karš mūs tuvina tam laimīgajam periodam, kad vairs nebūs cilvēku slepkavību.” (1940. gada 18. augusts)

4

Šis noskaņojums tika izplatīts partijā un Sarkanajā armijā no varas augstumiem līdz pašai apakšai. Ģenerālleitnants S. M. Krivošejins apraksta sarunu ar savu vietnieku P.M.Latiševu (tajā laikā Krivošejins komandēja 25. mehanizēto korpusu, nedaudz agrāk, 1939. gada 22. septembrī, viņš kopā ar ģenerāli Heincu Gudērianu komandēja padomju—vācu kopējo parādi Brestļitovskā). Latiševs norāda: “Ar vāciešiem mēs noslēdzām līgumu, bet tas neko nenozīmē,” uz ko Krivošejins jokojot atbild: “Tagad ir pats brīnumskaistākais laiks galīgai un konstruktīvai visu pasaules problēmu atrisināšanai.” (S. Krivošejins. Ratnaja biļ (Kaujas īstenība). M: Molodaja gvardija, 1962. 8. lpp.) Krivošejina korpusā, tāpat kā visā Sarkanajā armijā, tādi joki bija populāri. Bet par to, kā korpuss un visa Sarkanā armija ir sagatavoti aizsardzībai, neviens nerunāja — ne nopietni, ne pa jokam.
  Par to, kā padomju komunisti ticēja paktam par neuzbrukšanu un kā viņi grasījās to ievērot, runā Padomju Savienības maršals L. I. Brežņevs. Viņš apraksta partijas aģitatoru sapulci Dņepropetrovskā 1940. gadā:
  ““Biedri Brežņev, mums ir jāizskaidro par neuzbrukšanu, ka tas ir nopietni, bet tie, kuri netic, runā provokatīvi. Tomēr tauta maz tic. Kā mums būt? Izskaidrot vai neizskaidrot?”
  Bija visai sarežģīts laiks, zālē sēdēja četri simti cilvēku, visi gaidīja manu atbildi, un nebija iespēju ilgi gudrot.
  “Noteikti izskaidrot,” es teicu. “Skaidrosim līdz tam brīdim, kamēr no fašistiskās Vācijas akmens uz akmens nepaliks.”” (L. I. Brežņevs. Malaja zemļa (Mazā zeme). M: Djetskaja ļiteratura, 1978. 16. lpp.)
  Situācija, kad “no Vācijas akmens uz akmens nepaliks”, tuvojās. Jaunais 1941. gads Padomju Savienībā tika sagaidīts, lūk, ar šādu lozungu:

Četrdesmit Pirmajā mēs svaigus
Zemes bagātību slāņus lāpstām skarsim.
Un varbūt par ikdienišķu kurināmo
Kļūs urāns, ciklotrona sapurināts.

Ikkatrs gads mums — uzvara un cīņa
Par oglēm un par metalurģiju!…
Un varbūt drīz pie mūsu sešpadsmit vēl klāt
Pievienosies citi ģerboņi...
                  (Pravda. 1941. gada 1. janvāris)

  Kamēr Hitlers bija ienaidnieks, Padomju Savienības sastāvā bija 11 republiku. Katrai bija savs karogs un ģerbonis. 1939. gada augustā ar Vāciju tika parakstīts līgums “Par neuzbrukšanu”, septembrī tam tika pievienots līgums “Par draudzību un robežām”. Vienošanās ar Hitleru Staļinam deva iespēju 1940. gadā Padomju Savienībai pievienot uzreiz piecas jaunas republikas: Karēļu—somu, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Moldāvijas. Visām tika izdomāti jauni karogi un ģerboņi.
  Kremļa sapņotāji cerēja, ka 1941. gads būs ne mazāk ražīgs: pievienosim vēl ģerboņus pie mūsu sešpadsmit!
  Nē! Viņi nedomāja par aizsardzību. Viņi tai negatavojās un negrasījās gatavoties. Viņi droši zināja, ka Vācija jau karo rietumos un tāpēc nesāks karu austrumos. Viņi droši zināja — karš divās frontēs Hitleram būtu pašnāvība. Tā tas arī bija. Bet Hitlers, zinot, kas notiek viņam aiz muguras, bija spiests sākt karu divās frontēs, un viņam tas tiešām beidzās ar pašnāvību.

5

Pirms kara komunistu galvenā avīze Pravda nepavisam neaicināja padomju tautu stiprināt aizsardzību. Avīzes Pravda tonis bija cits: drīz visa pasaule piederēs mums.
  “Dižena ir mūsu valsts: zemeslodei jāgriežas deviņas stundas, lai visa mūsu milzīgā padomju valsts ieietu jaunajā savu uzvaru gadā. Pienāks laiks, kad tai vajadzēs nevis deviņas stundas, bet pilnu diennakti (..). Un, kas zina, kur mums nāksies sagaidīt Jauno gadu pēc pieciem, pēc desmit gadiem: kādā laika joslā, uz kāda jauna padomju meridiāna?” (Pravda. 1941. gada 1. janvāris)
  Eiropas “atbrīvošanas” datums tuvojās, un Pravda kļuva arvien atklātāka: “Sašķeliet savus ienaidniekus, uz laiku apmieriniet viņu prasības, bet pēc tam pa vienam viņus sasitiet, nedodot tiem iespēju apvienoties.” (Pravda. 1941. gada 4. marts)

* * *
Hitlers nolēma, ka kavēties vairs nedrīkst. Viņš sāka pirmais, nesagaidījis atbrīvošanas cirvja triecienu mugurā. Tomēr, sācis karu pat vislabvēlīgākajos apstākļos, kādi jebkad pastāvējuši uzbrucējiem, viņš šo karu uzvarēt nespēja. Pat visnelabvēlīgākajos apstākļos Sarkanā armija gala rezultātā spēja “atbrīvot” pusi Eiropas un saimniekoja tajā pusi gadsimta. Interesanti, kāda būtu kļuvusi Eiropa, ja labākie vācu spēki būtu aizgājuši no kontinenta uz Āfriku un Britu salām, bet tiem aiz muguras Sarkanā armija būtu iznīcinājusi vienīgos Vācijas naftas avotus Rumānijā

Līdzīgās grāmatas:
Tonijs Džads
Lato Lapsa
Viktors Suvorovs
 
Gundega Repše
Vitālijs Judins
Vitālijs Judins
 
Vitālijs Judins
Valdis Atāls
Lato Lapsa