Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

JEDENEVAS TUVUMĀ

Grāmata pievienota: 24.07.08
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Kevins Vennemans
Lapaspušu skaits:
112
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
3.57 Eur
Izdošanas gads:
2008

Rakstnieks Kevins Vennemans (Kevin Vennemann), dzimis 1977. gadā Dorstenā, Vestfālenē, ir viens no spēcīgākajiem, savdabīgākajiem un interesantākajiem vācu jaunās literatūras pārstāvjiem. Kevins studējis vācu literatūru un vēsturi, pievērsies arī ebreju studijām. 2002. gadā iznāca viņa pirmais stāstu krājums Wolfskinderringe, kam 2005. gadā sekoja romāns Nahe JedenewJEDENEVAS TUVUMĀ. 2007. gada sākumā izdota Vennemana trešā grāmata – romāns Mara Kogoj. Romāns JEDENEVAS TUVUMĀ tulkots arī angļu, poļu, dāņu, franču un spāņu valodā. Ar Kevinu iepazīties klātienē bija iespējams jau 2007. gadā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī, kur Kevins viesojās un Prozas lasījumos. 2008. gada oktobrī autors pēc Gētes institūta uzaicinājuma viesojās Rīgā.

Tuvu pie Jedenevas, iedomāta Polijas ciemata, dzīvo Anna, viņas māsa, Marians. Viņi klausās tēva stāstītās pasakās, būvē māju kokā, kur spēlē ģimenēs un jūtas pasargāti no visām briesmām, – taču bērnības vasaras pēkšņi beidzas...

Mēs neelpojam, mēs uzturamies bālzili garojošā virtuvē labi ja vienu vai divas sekundes, bet mēs skaitām līdz simtam, mēs skaitām līdz tūkstotim, mēs stāvam pie virtuves galda, mēs atbalstāmies uz Katažinas galda, mēs balstāmies ar delmiem uz krēslu atzveltnēm, mēs ar nagiem piesardzīgi piesitam pie pustukšā vasaras boles trauka, kas stāv uz virtuves galda, naktī bole stikla traukā šļakstās, vakarā, pēdējā vakarā, mēs katrs pa glāzei no boles iedzeram, vakarā, pēdējā vakarā, Antoņina uz dēļu celiņa dārzā aiz mājas piepeši klusām saka: Viņi nāk, un, kad mēs pielecam kājās, skrienam prom, mūsu boles glāzes iekrīt ūdenī vai saplīst uz dēļu celiņa, vai izlīst uz tēva grāmatām, dažas no grāmatām, mums projām skrienot, iekrīt ūdenī, mēs neelpojam.

No vācu valodas tulkojis Dr. habil. philol. Valdis Bisenieks
Darba tulkošanu atbalstījis Gētes institūts, ko finansē Ārlietu ministrija. 

Oskara Stalidzāna vāka dizains

Mēs neelpojam. Tā vieta ir tuvu pie Jedenevas, mēs dzirdam Jedenevas zemniekus dziedam, aurojam, klarneti, akordeonu spēlējam un dzirdam viņu dziesmas jau vairākas stundas, vecas partizānu dziesmas, viņi brīnumainā veidā spēlē un dzied un auro melodiski. Vairākas stundas Jedenevas zemnieki sēž mežā aiz mājas un dzer un smejas un dzied un spēlē, un tikai pēc vairākām stundām beidzot mēs dzirdam viņus iznākam no meža un, pilnā rīklē dziedot, aizsoļojam pāri valnim uz dārzu. Naktī šķind virtuves logi, tad nošķind mājā logs pēc loga. Vakarā mēs sēžam aiz mājas pašas vasaras vakarsaulē uz šaurā dēļu celiņa, kas ved uz dīķi aiz mājas, un sēžam un guļam un peldam saulē un sēžam, kopīgi lasot, un dzeram pirmo un pēdējo vasaras boli, peldam un šļakstāmies ar ūdeni, naktī mēs peldkostīmos tupam, saspiedušies pieliekamajā kambarī. Vakarā mēs sēžam deviņi, naktī esam seši, ja pieskaita Zigmuntu un Jūliju, lai gan Marians saka, ka Zigmunts un Jūlija vēl esot daudz par maziem, lai tos skaitītu klāt. Lai Zigmuntam pārietu bailes, Marians saka: Ja viņi mūs noķers, viņi paņems tikai mūs četrus. Vakarā mēs klausāmies, kā tēvs mums no savām grāmatām lasa pasakas, senas teikas, dzejoļus, naktī mēs dzirdam Jedenevas zemniekus dziedam, spēlējam, nesaskanīgi maršējam. Vakarā mēs skaitām odu dzēlienus uz kājām un savā starpā pinam bizes, naktī mēs tupam, saspiedušies pieliekamajā kambarī. Vakarā mēs, izstiepušies saulītē, guļam zālē aiz mājas, naktī mēs kārtīgi cits pēc cita, cik klusu vien varēdami, noslīdam uz ceļgaliem, jo pieliekamajā kambarī vienmēr tikai vienam ir vieta, kur nomesties ceļos. Vakarā mēs ņemam Zigmuntu aiz rokām un kājām un smiedami ar lielu vēzienu metam dīķī, naktī mēs, nometušies uz ceļiem, skatāmies pa kambara durvjapakšas spraugu bālzilajos mēness atspulgos uz virtuves grīdas, dzirdam Jedenevas zemniekus dziedam un spēlējam klarneti, akordeonu, it kā viņi būtu tieši mums blakus, un redzam viņu ēnas, kopā deviņpadsmit, saplīsušajā stiklā visur uz grīdas sagrieztas, lēni dodamies garām gar logu, mēs neelpojam, mēs domājam: Mēs esam seši, ja pieskaita Zigmuntu un mazo Jūliju, lai gan ne vienu, ne otru tā īsti nevar skaitīt klāt, kā Marians saka, Zigmuntu un Jūliju viņi noteikti neņems līdzi, saka Marians, lai Zigmuntam pārietu bailes, mēs domājam: Viņi ir deviņpadsmit, ar viņiem ir Sapetovs, ar viņiem ir Kačmareks, Varta, Semiņskis, Geņeks, Dzelskis un Sobuta, pat Kradejevas veterinārārsts, mēs domājam: Protams, arī Kristovčiks tur ir, un domājam: Pirmkārt, Kristovčikam ir tikai viena acs. Otrkārt, viņam jau krietni pāri pār sešdesmit un kustības gausas, mēs domājam: Viņam cits nekas neatliks kā noķert mūs šeit pieliekamajā kambarī, nekur citur, ārpus pieliekamā kambara, ārā, viņš mūs nenoķers. Mēs dzirdam, viņi aiziet mūsu mājai garām, mēs dzirdam, tālāk lejā uz ielas viņi spēlē un dzied sensenu vācu ceļinieku dziesmu, viņu dziedāšana mums ir kompass un viņu vācu valoda turklāt izklausās dīvaina, it kā viņi to tikai nesen būtu mācījušies, šodien, vakar, nejauši kaut kur it kā garāmejot uzlasījuši, kaut gan viņi vāciski runā jau gadsimtiem ilgi. Mēs dzirdam Kristovčiku visskaļāk, daudz skaļāk nekā citus dziedam, runājam, aurojam, vāciski komandējam, vēl tikai pēdējā nedēļā, jūnija vidū, tēvs un Marians brauc uz Kristovčika sētu, lai nokautu divdesmit piecas Kristovčika ar cūku mēri nāvīgi slimās cūkas, kaušanas laikā Kristovčiks klusām dzied dziesmas krievu valodā, laikam jau lai par mums pasmietos, par Marianu un mani, vakarā saka tēvs. Naktī tad, jau šonakt, Kristovčiks dzied, runā, auro, komandē, kā vien varēdams, vāciski, mēs dzirdam viņu un pārējos ar skaļiem gaviļu saucieniem nonākam pie Vašnara un Antoņinas sētas, un dzirdam Kristovčiku vāciski pavēlam pārējiem atklāt uguni, mēs neelpojam. Mēs tupam, saspiedušies pieliekamajā kambarī, atbalstījušies uz ceļgaliem, un pārmaiņus redzam pa šķirbu zem durvīm mēnesi, bālzili saplēstu loga šķembās. Mēs dzirdam viņus apklustam un tad visus deviņpadsmit bļaustāmies un aurojam un ik pa brīdim aiz prieka šaujam gaisā, un šķembās un lauskās uz grīdas un nedaudzajos loga rāmjos palikušajos stiklos Vašnara un Antoņinas sēta bālzili uzliesmo, mēs neelpojam. Marians paņem Zigmuntu uz rokas. Antoņina paņem uz rokas mazo aizmigušo Jūliju, mēs iznākam no pieliekamā kambara un ieejam virtuvē. Marianam gandrīz ar varu jāattur Antoņina, lai viņa ar Jūliju uz rokas nesāktu uzslaucīt lauskas un šķembas, viņš nomet zemē slotu un metāla šaufelīti un velk Antoņinu sev līdzi. Ir ļoti karsts, debesis aiz papelēm dārzā un aiz priedēm mežā un aiz ozoliem un aiz eglēm un aiz skābaržiem mežā ir gaišas no uguns kā dienā, mums acu priekšā un virs zāles dārzā ir migla. Mēs neelpojam, mēs uzturamies bālzili garojošajā virtuvē labi ja vienu vai divas sekundes, bet mēs skaitām līdz simtam, mēs skaitām līdz tūkstotim, mēs stāvam pie virtuves galda, mēs atbalstāmies uz Katažinas galda, mēs balstāmies ar delmiem uz krēslu atzveltnēm, mēs ar nagiem piesardzīgi piesitam pie pustukšā vasaras boles trauka, kas stāv uz virtuves galda, naktī bole stikla traukā šļakstās, vakarā, pēdējā vakarā, mēs katrs pa glāzei no boles iedzeram, vakarā, pēdējā vakarā, Antoņina uz dēļu celiņa dārzā aiz mājas piepeši klusām saka: Viņi nāk, un kad mēs pielecam kājās, skrienam prom, mūsu boles glāzes iekrīt ūdenī vai saplīst uz dēļu celiņa vai izlīst uz tēva grāmatām, dažas no grāmatām, mums projām skrienot, iekrīt ūdenī, mēs neelpojam. Naktī mēs bālzili dūmakainajā virtuvē piesardzīgi ar nagiem pieskaramies traukam, troksnītis izčākst Vašnara sētas skaļajos sprakšķos. Mēs atbalstāmies pret krāsni, Marians un Anna abi pie virtuves durvīm, un mēs skaitām līdz simtam, un mēs skaitām līdz tūkstotim, un mēs skaitām, līdz Marians Tagad sauc, skrieniet nu, un mēs skrienam viņam nopakaļ, klupdami krizdami cauri dārzam aiz mājas un pāri valnim aiz mājas virzienā uz mežu, virzienā uz lauku, un Antoņina ar mazo Jūliju uz rokas izmežģī potīti un krīt un raudot paliek pie tā roba, ko maijā izpļaujam laukā, un apķer ar rokām galvu, kā mēs varētu redzēt, ja atskatītos, bet mēs neatskatāmies, mēs skrienam tālāk, mēs ieskrienam iekšā laukā un domājam: Viņa krīt, viņa apķer ar rokām galvu, kā mēs varētu redzēt, ja atskatītos, bet mēs neatskatāmies, mēs skrienam tālāk, mēs ieskrienam iekšā laukā un domājam: Mēs skrienam, pat nemaz uz Antoņinu neatskatīdamies.

Līdzīgās grāmatas:
Pauls Bankovskis
Filips Rufs
Sergejs Loiko
 
Juris Kronbergs
Nataša Mosterte
Svens Kuzmins
 
Laima Kota
Dita Rietuma, Normunds Naumanis
Viktors Suvorovs