Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Stresa “izsaiņošana” 

“Stress” ir modes vārdiņš, kuru mēs izmantojam, lai aprakstītu jebko: gan kaitinošu pieredzi — vai nu akūtu kā, piemēram, nopietns strīds vai veselības problēma, vai hronisku kā Lorijas darba situācija —, gan to, kā mēs jūtamies un reaģējam uz šiem notikumiem.
 Kad es šajā grāmatā runāšu par stresu, tad pievērsīšos bieži vien šķietamajai nesaskaņai starp mūsu resursiem un dažādām prasībām, ar kurām mēs saskaramies. Šis skaidrojums, ko pirmo reizi aprakstījuši psihologi Ričards Lāzars un Sūzana Folkmena (Susan Folkman) no Kalifornijas Universitātes Bērklijā, ietver: 1) domas, ka tu saskaries ar apdraudējumu, un 2) uzskatu, ka tu nevari ar to tikt galā ne emocionāli, ne fiziski. Ja tu, tāpat kā Lorija, pieķer sevi pie domas: “Tas ir par daudz… Es to nespēju!”, tad šie ir brīži, kurus mēs uzlabosim.
 Tāpat vēlos precizēt, ka stress ir kas atšķirīgs no trauksmes. Stress ir dabiska atbildes reakcija uz mūsu fizioloģiskā vai emocionālā līdzsvara iztraucēšanu. Trauksme ir daudz ilgāks satraukums, kas nav samērojams ar tās cēloni, bet tā var būt arī atbildes reakcija uz stresu. Protams, atšķirība starp trauksmi un stresu ir nedaudz izplūdusi, jo liela daļa no mūsu stresa, tāpat kā trauksme, ir paredzama vai arī nav tieši saistīta ar to, kas notiek pašreizējā brīdī. Tomēr ir veidi, kā nošķirt stresu un trauksmi, sākot ar to, kā katru no tiem mēra.
 Ir milzumdaudz veidu, kā izmērīt stresu, — sākot ar satricinājuma lielumu un beidzot ar to, cik ilgi tas ievelkas un cik daudz spējam to kontrolēt. Vispopulārākais veids, kā mentālās veselības profesionāļi nosaka stresu, ir Uztvertā stresa skalas (Perceived Stress Scale) izmantošana. (Jau pats nosaukums izceļ faktu, ka ļoti daudzi stresa cēloņi meklējami mūsu uztverē.) Uztvertā stresa skala satur anketu ar jautājumiem par to, vai cilvēkam dzīve šķiet nomācoša, un tā parāda, cik pārliecināts viņš jūtas par savu spēju tikt galā. Pretēji tam, ekspertu parasti izmantotās trauksmes mērīšanas metodes, piemēram, Beka trauksmes uzskaite (Beck Anxiety Inventory), pievēršas tam, cik stipri cilvēks uztraucas, kā arī viņa piedzīvotajiem fiziskajiem simptomiem, piemēram, panikai vai paātrinātai sirdsdarbībai.
 Vēl viena atšķirība ir tajā, ka stress pamatā rodas no ārējiem cēloņiem. Savukārt trauksmei var nebūt skaidra ārēja ierosinātāja, un tā var ievilkties — īpaši tad, ja tev sagādā grūtības pieņemt dzīves neparedzamību un situācijas, kas tevī izraisa bailes. Lorijas gadījumā stresu viņā ierosināja jaunais darbs, un šis stress pārtapa trauksmē. Es jutos atvieglota, ka viņa laikus sazinājusies ar mani, lai uzsāktu terapiju, jo agrīna iejaukšanās spēj novērst to, ka stress pārvēršas ilgstošā cīņā ar trauksmes sindromu.
 Pirmām kārtām es vēlējos iemācīt Lorijai, ka stress nav jāuztver kā kaut kas slikts. Ja tu saskaries ar ko biedējošu, bet tici, ka spēj to uzveikt, stress potenciāli var kalpot kā pozitīvs stimuls. Tomēr, ja tu uzskati, ka tas, ar ko esi saskāries, pārsniedz tavas izturības robežas, stress kļūst par draudu. Kā jau varētu sagaidīt, pētnieki ir atklājuši, ka situācijās, kuras mēs uzskatām par draudīgām, aktivizējas mūsu fizioloģiskā atbildes reakcija: paātrinās sirdsdarbība un paceļas asinsspiediens, pastiprinot negatīvās izjūtas un pasliktinot kognitīvo veiktspēju.
 Tas gan nenozīmē, ka stress dzīvo tikai tavā galvā un ir tikai uztveres jautājums. Daudzi no mums palaikam izjūt pārgurumu/izdegšanu un to, ka stress, ar ko saskaramies, ir pārāk liels, lai to uzveiktu. Laba veselība (vai tās apdrošināšana) nav labas pašsajūtas garantija; mūsu karjera, darbs un attiecības var šķist nestabilāki nekā jebkad agrāk, un tādas traģēdijas kā vardarbība, nabadzība un nevienlīdzība var cilvēkā izraisīt bezcerības sajūtu.
 Tā kā mums tagad ir daudz vairāk saziņas veidu nekā jebkad agrāk, var būt grūti atrast brīdi klusumam. Galu galā — ir diezgan viegli ļauties pārliecībai, ka mums noteikti visu laiku ir jābūt “uz līnijas” un gataviem jebkuram atbildēt, bet tas ir vismaz nogurdinoši. Papildus tam veidi, kādos mēs mēdzam “izvēdināt galvu”, ne vienmēr atjauno enerģiju. “Sērfošana” sociālajos medijos vidēji divarpus stundas dienā (kā noskaidrots pētījumos, tik daudz laika tam patērē lielākā daļa cilvēku), mūs piepilda ar signāliem, ka mums jābūt fiziski satriecošiem, “trendīgiem”, veiksmīgiem un vienmēr jautriem, bet tas rada spiedienu nepalaist kaut ko garām un būt perfektiem, kas, savukārt, ir… nuja, stresaini!
 Tomēr no pieredzes zinu, ka ir iespējams iemācīties nepadarīt lietas ļaunākas un uzvesties stratēģiski tādā veidā, lai dzīve uzlabotos pat tad, ja apstākļi liekas īpaši spiedīgi.