Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ARTURA KONANA DOILA PIEDZĪVOJUMI

Grāmata pievienota: 20.01.11
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Rasels Millers
Lapaspušu skaits:
512
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2011

Viņš bija sašutis par Šerloka Holmsa fantastisko popularitāti. Viņš neatlaidīgi rakstīja romānus par vēsturi, strādāja par ārstu uz vaļu medību kuģa, piedalījās Būru karā un kā brīvprātīgs aizstāvis iesaistījās tālaika skaļākajos tiesas procesos. Viņš — sers Arturs Konans Doils, cilvēks, kura dzīve bija vismaz tikpat interesanta un neparasta kā viņa daudzo grāmatu varoņiem. Tomēr vēl arvien par viņu pašu sarakstīts apbrīnojami maz. Mantinieku cīņas ap slavenā rakstnieka arhīvu ilgus gadus biogrāfiem neļāva to pētīt un izzināt, tāpēc līdz šim rakstītais bijis vispārīgs un remdens. Kā radās ideja stāstiem par īpatni detektīvu un kas bija viņa prototips? Kā racionāls cilvēks top par spirituālistu? Kāpēc sers Arturs kļuva par blēņdaru meitenīšu aizstāvi slavenajā “feju fotogrāfiju lietā”, izpelnoties sašutumu un neizpratni daudzu laikabiedru acīs?

Rasels Millers (1938) ir britu žurnālists, vairāku starptautisku godalgu laureāts un vienpadsmit grāmatu autors. Strādājot Sunday Times Magazine, viņš saņēmis četras žurnālistikas balvas un Britu Žurnālu izdevēju apvienība ievēlēja viņu par Gada rakstnieku. Viņa sarakstītā fotoaģentūras Magnum vēsture atzīta par labāko grāmatu, kāda jelkad sarakstīta par fotožurnālistiku. Rasels Millers ir sarakstījis arī scientoloģijas “tēva” Rona Habarda biogrāfiju, kas jau pirms publicēšanas izpelnījās ievērību — autors un izdevēji tika izsekoti un saņēma draudu vēstules, Habarda sekotāji centās pierādīt, ka Rasels Millers ir CIP aģents, mēģinot panākt, lai grāmata netiktu izdota. Pirms Artura Konana Doila biogrāfijas viņš sarakstīja Codename Tricycle: the true story of the Second World War’s most extraordinary double agent — par avantūristu un dāmu draugu serbu Dušanu Duško Popovu, dubultaģentu, kurš bija viens no daudzajiem Džeimsa Bonda prototipiem.

No angļu valodas tulkojusi Maija Andersone

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

ĢIMENES LEPNUMS UN ĢIMENES KAUNS

Kā īpatnēja ironija jāvērtē fakts, ka Artura Konana Doila dzimšanas vietā Edinburgas vecpilsētā, kur vecie nami sen nojaukti, paceļas nevis piemineklis pašam rakstniekam, bet gan viņa radītajam visslavenākajam literārajam tēlam Šerlokam Holmsam, kurš, pēc rakstnieka domām, lielā mērā atbildīgs par viņa kā nopietna literāta reputācijas iznīcināšanu. To galu galā varētu saprast, jo Holmss ir visslavenākais nekad nedzīvojušais cilvēks.
 Viņa ērgļa profilu, ausaini un pīpi nekavējoties atpazīst arī zemēs, kur cilvēkiem pat grūti izrunāt viņa vārdu. Tas atveidots keramikas flīzēs uz Beikerstrītas metro stacijas sienas Londonā. Tas redzams uz cigarešu kartēm, trauku dvieļiem, galda spēlēm, pusdienu servīzēm, pastmarkām, alus pudelēm, košļājamās gumijas paciņām, mutes skalojamo šķidrumu flakoniem, datorspēlēm, Bīčema caurejas līdzekļa un Kelloga kraukšķīgo pārslu pakām. Vienīgi Mikipele un Ziemsvētku vecītis var sacensties ar Šerloku Holmsu par pasaules slavu.
 Viņš ir viens no visbiežāk piesauktajiem angļu literārajiem tēliem, varbūt pats slavenākais pēc Hamleta un tāds, kuru lasošā publika uztver kā sev īpaši tuvu. Visi atceras viņa iemīļoto frāzi “Elementāri, mans dārgais Vatson!”, kaut tikai retais apzinās, ka nevienā stāstā tā nav atrodama. Viņa dīvainības — piemēram, vēstuļu piespraušana pie kamīna plaukta ar kabatas nazi un tabakas glabāšana turku tupeles papēdī — ir labi zināmas. Viņš ir liels ieguvums britu tūrisma industrijai, jo viņu pazīst 87 procenti Lielbritānijas viesu, un viens no tūristiem pievilcīgākajiem objektiem Londonā — japāņi un krievi bieži piemin viņu kā galveno iemeslu šīs pilsētas apmeklējumam. Naivas dvēseles vēl arvien raksta viņam uz Beikerstrītas adresi cerībā, ka šis ģēnijs atrisinās viņu problēmas, kaut arī pat tad, ja viņš reiz būtu dzīvojis, nu jau sen atrastos zem zemes.
 Protams, “šerlokiešiem” viņš ir reāla persona. Holmss savos fanos izraisa kultam līdzīgu pielūgsmi, kas robežojas ar mistiku. Pasaulē ir pāri par četriem simtiem Šerloka Holmsa biedrību, kas regulāri pulcē savus biedrus lielā detektīva metaforiskā svētnīcā. Viņiem deviņpadsmitā gadsimta beigu Londona ar tās miglas vāliem un divriču ekipāžām ir svēta teritorija. Viņi studē “kanonu”, kā paši to dēvē, ar tiesību aizstāvju dedzību, pēta visus Holmsa “dzīves” sīkumus, debatē par neskaidrībām tekstā, analizē daudzās acīm redzamās kļūdas un pretrunas stāstos un iejūtas to varoņu lomās. Nerunājot par lielo reliģiju svētajiem rakstiem, maz ir grāmatu, kas būtu tik pamatīgi pētītas kā Holmsa kanons. Pateicoties šerlokiešu pētījumiem, piemēram, mēs varam uzzināt — ja vēlamies — cik reizes tekstā minēts, ka Holmss smaidījis.
 Par Holmsu rakstīts vairāk nekā par jebkuru citu literāru tēlu — daudz vairāk, nekā uzrakstījis pats Konans Doils, — un to paveikuši tie, kuri centušies izprast viņa neatslābstošo ietekmi uz sabiedrības iztēli, paaudzei pēc paaudzes nonākot viņa burvestību lokā. Par viņu vēstošie piecdesmit četri stāsti un četri romāni ir tulkoti gandrīz visās dzīvajās valodās, arī esperanto, tiek vienmēr no jauna izdoti, izmantoti plaģiātu un seriālu veidošanā, analizēti un dramatizēti ekrānam, radio, televīzijai, skatuvei un pat baletam.
 Visiem stāstiem būtiska ir simbioze starp nepastāvīgo, ekscentrisko, spožo, bet vēsi nejūtīgo detektīvu un laipno un nesatricināmi mierīgo doktoru Vatsonu, Holmsa “diezgan stulbo draugu”, kā Konans Doils reiz viņu diezgan skarbi raksturoja. Vatsons bieži vien izpelnās no Holmsa sarkastiskas piezīmes, kad izdara vienkāršotus secinājumus (“Teicami, Vatson! Jūs šodien pārsteidzat ar spožām idejām!”), un cietsirdību (“Galu galā jūs taču esat tikai ģimenes ārsts ar ļoti ierobežotu pieredzi un viduvēju kvalifikāciju...”), taču viņa lojalitāte ne mirkli nesašķobās. Viņš netiek atalgots līdz pat pēdējai sērijai, kad tiek ievainots (“Trīs Garidebu piedzīvojums”) un Holmss atklāj savas īstās jūtas: “Mani apņēma mana drauga spēcīgās rokas, un viņš apsēdināja mani krēslā. “Jūs taču neesat ievainots, Vatson? Dieva dēļ, sakiet, ka neesat.” Tas bija ievainojuma vērts — daudzu ievainojumu vērts — sajust to lojalitātes un mīlestības dziļumu, kas slēpās aiz aukstās maskas. Skaidrās, skarbās acis uz mirkli apmācās, un stingrās lūpas trīsēja. Šo vienīgo reizi es saskatīju ne vien izcilas smadzenes, bet arī izcilu sirdi. Visus manas pazemīgās, bet vienpusējās kalpošanas gadus atalgoja šā brīža atklāsme.”
 Vatsons Holmsam bija lielisks fons: viņu sadarbība rosinājusi vairāk imitāciju nekā jebkurš cits personu pāris literatūrā un iedibinājusi īpašu detektīvliteratūras žanru, kas dzīvs vēl šodien. Pašā sākumā Konanam Doilam nebija ne jausmas, ka viņš rada kultūras ikonu kolosu, taču, to apjautis, viņš nejutās ne mazākajā mērā iepriecināts.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Tamāra Horiha Zerņa
 
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
 
Frīda Mihelsone
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis