Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

BĀREŅU NAMS

Grāmata pievienota: 28.04.08
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Gundega Repše
Lapaspušu skaits:
184
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
4.03 Eur
Izdošanas gads:
2008

“Tā ir 21. gadsimta pulsācija. Skarbi un untumaini cilvēku likteņi, kad aiz redzamā mutuļo slēptais un noklusētais. [..] Repše šo laiku tēlo gan kā grotesku, gan kā grēksūdzes un piedošanas cauraustu. Tieši, nesaudzīgi, taču sirdsgudri. Bez mierinājuma un tāpēc – patiesi.”
Viesturs Vecgrāvis

“Tikai mirklis, un piepildītā glāze plīst. Vai tas ir silts sarkanvīns vai asinis? Tikai mirklis, un viņi nomet savas maskas. Pa vienam, it kā slepus un tomēr stingrā uzraudzībā. Šķietams reibums no līksmes un viegluma, bet – tikai mirkli, jo dzīres nebeidzas.”
Ērika Bērziņa

Savrupnamā Daugavas krastā uz laisku nedēļas nogali savācas latvju kultūras dzīves zvaigznes un to spodrinātāji, lai kādā atpūtas brīdī no sava “augstā plaukta” lemtu par “viņu uzmanības un sponsorēšanas vērtiem” talantīgiem bāreņiem. Tomēr ieplānotā ballīte uzņem pavisam negaidītus apgriezienus.

Daces Lielās ilustrācijas un dizains

Jāņa Esīša vāka dizaina apstrāde

SOFIJA

Kas te vispār notiek!
 Kāds man ar to visu sakars?!!
 Kāda vēl Klaudija? Jā, redzu, redzu, mirusi, jā, bet man ar šiem cilvēkiem nav nekā kopēja. Viņi ir sveši. Es esmu sveša.
 Ierados Maratelē kā uz teātri. Viņi par mani nezina neko. Tenkodami izsprieduši, ka esmu traka. Viņi paši gribētu būt traki. Viņi domā, ka tā var tikt tuvāk mākslas jēgai. Bet viņi nav traki, viņi ir garlaicīgi. Rosās. Dibina sakarus. Rauš. Bauda. No jauna rosās, dibina, rauš un bauda. Es esmu citur.
 Kāpēc tomēr te atbraucu? Nu, kaut kādus noteikumus jau es pieņemu. Man arī vajag maizi, vai ne? Jūs domājat, ka nevar atrasties ārpusē, sēdēt alabastra tornī un vienlaikus ēst pagraba pelējumu? Var. To es jums pasaku. Arī cietumā vari būt brīvs. Viennozīmīgi. Un Amerikā — kā būrī.
 Taisnība, man patīk viņu estētika. Par spīti saturam. Un viņi to nojauš. Arī tāpēc esmu šeit.
 Lūk, piemēram, tās trīs dieves! Kā viņas tur sauc? Dina, Dana, Beatrise. Visas vienādas. Atgādinājums par reprodukciju un tirāžu 21. gadsimtā. Nevīstošās skaistules, kas knibinās ap mākslu kā rozīņmaizi, izlupinot ogas. Lielāko dzīves daļu viņas velta tēlveidei. Tērpiem. Frizūrām. Plānprātīgam kosmētikas kvantumam. Un spoguļojas citu acīs. Bez tādām taču mākslinieku dzīve šķistu vienmuļa, jūs domājat. Tādi kā jūs par to ir pat pārliecināti. Taču māksla no viņām atrodas ēru attālumā.
 Tomēr ir patīkami viņas vērot. Violetzilganās ēnas no liepām pār viņu brūnzeltītajām, pulētajām sejām, saules iešļācieni Beatrises spoguļdiadēmā, viņu liegās kustības, kurās neviens vīrietis neuzies sev tik nepatīkamās ambīcijas pret dzīvi un likteni. Man ar viņām nav bijis ko runāt. Piemēram, nupat vēl, pirms Klaudijas pašnāvības Dana iedomātā sirsnībā pajautāja, vai melnā kleita esot no Parīzes? Zoss. Es lieliski izskatoties. To viņas visas vienā gabalā viena otrai atgādina. Veči klusē. Par manām gleznām viņas mīklaini un labvēlīgi smaida. Nav tur viņu kodu. Kailums, pasaules fināla fons, kas ir manas mājas, un bezgalīgais Dievs. Par to, saprotams, es nevienam nestāstu. Nav vērts.
 Es arī drošvien varēju kļūt tāda kā viņas. Bet es piedzimu dziļos laukos. Pa galvu, pa kaklu mani laida pasaulē turpat, kur vienlaikus ķēvei Sofijai dzima kumeļš. Stallī. Labs sākums, nebūtu ne vainas priekš ekscentriskas biogrāfijas. Ķēve nomira, es piedzimu. Vārdu dabūju no viņas. Mani vecāki nezināja, ko tas vārds nozīmē, ko jūs! Māte mani ienīda. Tā vismaz man šķiet. Par ķēves cenu es viņai nācu pasaulē. Tēvs, protams, bija ļurba un nomira, kad es vēl skolā negāju. Man bija grūta galva. Latviešu un angļu valodas stundās es piepampu. Acis aizauga. Izskatījos kā sārts molusks uz tievām putna kājelēm. Par divniekiem mani sita. Ziniet, kur būtu bijusi novērojama un klonējama vislielākā apņēmība un spars? Manā mātē, kad viņa veicīgā solī metās uz birzīti pēc svaigiem žagariem. Tikai svaigiem, lunkaniem, sakaltuši nešmiukst tik sulīgi taisnīgi. “Es varēju būt donna! Es varēju būt donna!” — tā viņa kliedza, kad viss bija galā un mans liesais dibens nošūts asiņainos zigzagos. Bet — nav svarīgi. Kas ir viena cilvēka dzīve? Es pametu mājas četrpadsmit gadu vecumā. Zinu, kas ir maizes cena. Māti nekad vairs neredzēju. Runā, ka viņa nomirusi ar sirdi. Stallī. Es neesmu tik svarīga persona, lai vētītu savu biogrāfiju. Meklējiet gleznās, ja protat.
 Labi. Klaudija. Nu, skumji. Skumji. Bet es neko nezinu. Neesmu bieži bijusi ar viņu kopā. Viņas lomas nepārzinu, uz īsto teātri tikpat kā neeju. Skaista? Vai es viņu sauktu par skaistu? Man grūti par to izteikties. Es, protams, visu pamanu, mana profesija ir vērot, taču... Klaudijas raksturs un izturēšanās, kas bija neciešami, kaut man saprotami, pārmāca viņas fiziskos dotumus. Viņa necieta muldēšanu, vāvuļošanu, triekšanu. Par klačošanos un pļāpām nemaz nerunājot. Klaudija bija nopietna kā izbāznis. Bet izbāzni tu nekad nespēj uztvert nopietni. Slaida, vecmodīgi vijīgs augums, melni, gari, taisni mati, jutekliska, bet bērnišķīga mute, pār kuru vēlās vieni vienīgi pārmetumi dzīvei, kas nav taisnīga. Ne tik daudz eksistenciāli netaisnīga, cik laicīgi — zagļi, mafija, roka roku mazgā, vārna vārnai acī neknābj, nabagu lāsts un latviešu klīniskā daba. Tas bija viņas arsenāls. Un, protams, mākslinieku, sevišķi aktieru, maucība. Kā iedzimta, ne iemantota īpašība.
 Kālab Migliņa un Pits viņu mēģināja piejaucēt, es nezinu. Es taču teicu, ka visi šie cilvēki man ir sveši. Tas neko nenozīmē, ka pazīstu viņus divdesmit gadus. Tie esat jūs, kuri skaita, man ir citas koordinātas.
 Bet, saprotiet, ir ļoti neērti, ja cilvēki pret tevi izturas labi. Es ar to netieku galā. Tu nekur nevari glābties no viņu laipnības, uzmanības apliecinājumiem, izdevīgiem piedāvājumiem. Ko lai viņiem atbild neaizvainojot? Ka viņi tev sveši, ka tev nekas viņu dzīvē nepatīk? Bet tas trakākais, ka tad, kad es atbraucu, vienalga — uz Marateli vai pikniku naktī pie jūras — es sākumā īgstu, es sevi nevaru ciest, es domās iznīcinu, kā ar lupatu noslauku no audekla ikvienu klātesošo, bet es baudu dabas pilnestību, pēc tam jau arī uzkodas, margaritas, mērijas, tekilas, un vēl pēc stundas sāk likties, ka tikai mans raksturs pie visa vainīgs. Ka ir taču labi. Ir skaisti. Un cilvēki ir skaisti. Un viņi nav vainīgi, ka neko nesaprot no manas mākslas, manas dzīves un mana Dieva. Man šķiet, ka ar Klaudiju bija tieši tāpat. Viņa pretojās, viņa iluminēja, tomēr bija kopā ar Migliņu, ar Pitu un viņu izmeklēto svītu.
 Kas ir Migliņa? Es taču neesmu psihologs, jautājiet drīzāk dakterim Štrausam-Strausam. Jā, jā, es ar viņu šeit atbraucu, man pašai nav mašīnas. Ciest nevaru to bleķu impēriju. Un vienoti noteikumi arī riebj.
 Migliņa? Nē, nekad. Nevienai sievietei taču neienāks prātā slepkavot, ja tā vispār ir slepkavība, viesībās pašai savās mājās. Viennozīmīgi. Ja par mājām var saukt šo naudas skaistumu. Skaudība, jūs domājat? Nu — nē. Nomirsim taču visi kā viens un bez nekā. Labi, labi, tas ir vārīgs temats, jums liekas, ja man pašai nekā bez darbnīcas un pilošā jumta nav, tad esmu nenovīdīgs lumpens, bet tās ir jūsu tiesības. Domājiet, domājiet.
 Migliņas biogrāfija nevienam nav noslēpums. Studējiet paši. Divreiz gadā viņu intervē vai visi bilžu žurnāli, no kuriem lielāko daļu viņa pati izveidoja. Kad kapitālisms sāka vārīties. Vārdsakot — sen. Pirms gadiem piecpadsmit. Ņemiet to makulatūru un lasiet, viss tur būs izklāstīts, — kā no advokāta ģimenes nākusī tuvredzīgā meitene pēc skolas beigšanas aizbēg no mājām ar kolhoza partijas sekretāra dēlu uz Latvijas austrumiem, kādas bijušas viņas trīs bērnu dzemdības — ūdenī, kolektīvi ar vīru un nolīgtu mācītāju, kādus kosmētikas līdzekļus un zviedru, polinēziešu un basku diētas viņa lieto mūžīgās jaunības nodrošināšanai, kādas Tunisijas, Taizemes, Tasmānijas, Fidži, Čīles, Bangladešas ģimene apceļojusi un kādās Oksfordās, Stenfordās, Kolumbijās studē viņu ģeniālie bērni. Netinciniet mani par Migliņu, tas patiešām ir garlaicīgi. Bet viņa ir sirsnīga. Arī izpalīdzīga. Divreiz gadā no manis nopērk pa gleznai. Privātā kārtā. Ne jau visi draugi tā dara, jūs piekritīsiet. Visa dzelteno presi lasošā tauta elpo ar Migliņu vienā ritmā. Kā noprotat, arī es. Katram uznāk vājuma brīži, vai ne? Lūk, kopība, lūk, solidaritāte. Visi kā viens. Vēl viens ceļš, panikā bēgot no vientulības.
 Mans dēls izvilka divus kursus veterinārijā un tagad strādā kokzāģētavā kaut kur pie Sudas. Atbrauc četrreiz gadā pēc naudas. Tomēr Pauls pret mani neizturas kā pret māti, bet gan kā pret sievieti. Aizved uz kafejnīcu. Vienmēr pajautā, vai esmu vesela. Tā pret mani neizturas neviens vīrietis. Protams, ka es neesmu laba māte. Es esmu māksliniece. Jūs teiksiet, ka pilna Latvija ar māksliniecēm mātēm. Ne sūda! Ja ticat tam, ko viņas pļāpā žurnālīšos, tad viss izklausās kā uzvaras maršs, bet, ja dzīvo mākslai, ne salonslavai un publikai, tad bērna sirds izžūst kā ķirsis. No sulīga, pilnestīga skaistuma, no apsolījuma līdz sažuvušai dzimumzīmei, — to tu esi pataisījusi no sava bērna. Kādu laiku jau var noslēpties. I māte, i bērns, — viens no otra. Un tad tas beidzas. Tad abi pēta, kāpēc viss ir tāds, kāds tapis. Bez žēlastības. Un darāms nav vairs nekas. Sažuvušas dzimumzīmes un atmiņas par sulīgiem ķiršiem.
 Pits? Pits ir slims ar godkārību. Citu komentāru nebūs.

Līdzīgās grāmatas:
Pauls Bankovskis
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Jānis Einfelds
 
Filips Rufs
Sergejs Loiko
Juris Kronbergs
 
Nataša Mosterte
Svens Kuzmins
Laima Kota