Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

NEJAUŠAIS

Grāmata pievienota: 13.04.07
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Ali Smita
Lapaspušu skaits:
260
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2007

Romāna NEJAUŠAIS galvenā varone it kā ir pusaudze Astrīda Smārta, kurai jāpavada vasara laukos “šai neiedomājami garlaicīgajā trūcības ciemā Norfolkā” kopā ar ģimeni, tomēr vārdu pa vārdam par tikpat aktīviem “varoņiem” šai balsu romānā top arī visi pārējie tā vēstītāji — Astrīdas vecākais brālis Magnuss, kurš septiņpadsmit gadu vecumā apjēdzis, ka nogalināt ir šerminoši viegli, viņu abu māte Eva, rakstniece, kas uzrakusi zelta dzīslu, sacerot sirdi plosošus stāstus par holokausta upuriem, mātes otrais vīrs Maikls Smārts, gļēvs un pašpārliecināts filologs, un viņa…
 …viņas vārds ir Ambera, viņa ir baskāju eņģelis, kas uzrodas no nekurienes, viņa ir noslēpums, bet ne tikai — arī viss un ikviens, kam viņa pieskaras, kļūst par psiholoģisku rēbusu.

Skotu rakstnieces Ali Smitas (Ali Smith, 1962) desmitā grāmata — romāns NEJAUŠAIS (The Accidental, 2004) — no tiesas satricina lasītājus ar savu mūsdienīgo un dabiski ekstravaganto stāstījuma manieri. Rakstnieces apskaužamo spēju pārsteigt katrā viņas jaunajā darbā atzīmē ne viens vien kritiķis. 2005. gadā NEJAUŠAIS saņēmis Whitbread Novel Award un iekļuvis prestižajos Man Booker Prize un Orange Prize finālistu sarakstos.

No angļu valodas tulkojusi Aija Uzulēna

Grāmatas mākslinieks Māris Sīmansons

Mana māte mani sāka kādā 1968. gada vakarā pilsētas vienīgā kinoteātra kafejnīcā uz galda. Nieka trepju posmu nostāk, augšā aiz Balkona aizkara pliknējošā sarkanā samta, žāvājās vietu ierādītāja ar nogrieztu lākturi siksnā uz rokas, elkonī karādamās pār knosīties-mīcīties sasēdušu galējo rindu, plucināja koka starpliku, ar knipi laizdama sīkās pluskas mazpilsētniekiem galvās. Filma ekrānā tiem pāri bija Nabaga govs ar Terensu Stempu, tik pārdabisku tēlotāju, ka mana māte, jauna, šika, slaika un ķēnišķīga, atnākusi skatīties šo filmu jau trešo reizi tai nedēļā, bija piecēlusies, ļaujot krēslam aizsisties aiz sevis, un, izgrūstījusies gar savā rindā sēdošo kājām, stūrēja pa netīro eju projām, caur portjerām un ārā gaismā.
 Kafejnīca bija tukša, tikai zēniņš cēla krēslus uz galdiem. Mēs jau slēdzamies, viņš teica. Mana māte, aizvien vēl miegdama acis pēc tumsas, šķīra sev ceļu pa nomīdītajām sarkanajām kāpnēm. Viņa paņēma zēna turēto krēslu un nolika, tāpat augšpēdus, zemē pie kājām. Viņa izkāpa no kurpēm. Atpogāja mēteli.
 Aiz kases savus riņķus slīdēja apelsīnu spiedē saliktie pusgrimušie apelsīni; čagas trauka dibenā cēlās un krita, cēlās un krita. Krēsli uz galdiņiem dūra gaisā kājas; kūku drupaču saimes paklājā nedzīvi gaidīja putekļu sūcēja snuķi. Pie lepnajām parādes kāpnēm, pa kurām pēc kādām minūtēm, sarullējusi zeķbikses siltā neilona bumbā mēteļa kabatā, kurpes aiz siksnotajiem papēžiem rokā šūpodama, ies mana māte, ierāmējumos smaidīja Džūlija Endrūsa un Kristofers Plammers gluži tāpat, kā smaidīs, izbalējuši un cēli, jau sen izgājuši no modes, arī gaismas bliezienā, kas nosvēpēs kāpnes pēc pieciem gadiem, kad jaunākais kinomehāniķis (izjēgts no darba vietas, ko cerēja par savējo; vadība nolīga jaunu kinomehāniķi no pilsētas, kad nomira vecais) nosvilinās ēku, iemetot cigaretes galu kreozota bundžā.
 Dārgie krēsli Balkonā, kur bija aizliegts smēķēt? Gaisā dūmos. Ložas, piesātinājušās ar ādas sēdekļu smaržu? Pagalam uz mūžu. Samta drapērijas, stikla kandelabra kauss? Putējuši pelni, sīki dauzītu gaismas drumslu sēja vietējās vēstures virskārtā. Nākamās dienas laikraksti bija nelokāmi, negadījums. Vīrs, kam piederēja kinoteātris, pieprasīja apdrošināšanu un pārdeva atbrīvoto zemes gabalu skaidras naudas norēķina spīķertirgotavai, kas, fantāziju auļos nedzenot, tika nosaukta — Makkejs mazumā un vairumā.
 Bet tai 1968. gada vakarā gandrīz jau slēgtajā kafejnīcā aiz sienas balsis vēl ducināja mūsdienu mīlu. Mūzika aizvien vēl urdza nez no kurienes. Tieši pirms tās vietas, kur kruķi nogrābj Terensu Stempu un iebāž, kur pienākas, viņa bija saāķējusi papēžus pār viņa muguru, un mans tēvs pārsteigts bija slīdzis viņā piesēkdams, pavērdams viņai burtiski miljoniem iespēju, no kurām viņa izvēlējās vienu vienīgu.
 Sveiciens.
 Es esmu Alhambra, nosaukta par godu savai ieņemšanas vietai. Ticiet man. Viss ir tīšs.
 No mātes: godpilna stāja pārbaudījumos; ķēriens uz apslēpto; kā tikt pie tā, ko gribu. No tēva: kā pazust, kā neeksistēt.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
 
Valdis Atāls
Frīda Mihelsone
Viktors Suvorovs
 
Nora Ikstena
Sergejs Loiko
Svens Kuzmins