Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ŠOKA DOKTRĪNA

Grāmata pievienota: 04.07.11
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Naomi Kleina
Lapaspušu skaits:
576
Platums:
150
Augstums:
210
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2011

Kanādiešu žurnāliste, rakstniece un sabiedriskā aktīviste Naomi Kleina guva starptautisku atzinību 30 gadu vecumā, 2000. gadā nākot klajā dokumentāli pētnieciskajam bestselleram No Logo, kurš kļuva par antiglobālisma kustības manifestu. Šobrīd līdzīgu uzmanību pasaulē izpelnās ŠOKA DOKTRĪNA, kas 2009. gadā apbalvota ar Vorvikas universitātes Rakstniecības balvu un tulkota 20 valodās. 2005. gadā Naomi Kleina žurnālu Prospect un Foreign Policy veidotajā pasaules redzamāko sabiedriski aktīvo intelektuāļu simtniekā ierindota 11. vietā.

Kādā pašaurā “nometnē” — pasaules vadošo ekonomiku apkalpotāju aprindās — Naomi Kleinas izvērstais politekonomijas pētījums ŠOKA DOKTRĪNA histēriski tika nodēvēts par sazvērestības teoriju. Visai iespējams, tas tāpēc, ka ŠOKA DOKTRĪNA ir drosmīgākais un izsmeļošākais vēstījums par “pasaules privatizācijas” līdz šim vērienīgāko un ienesīgāko “pasākumu” — krīžu jeb katastrofu kapitālismu.

ŠOKA DOKTRĪNAS autore aso sociālās nevienlīdzības pieaugumu mūsdienu pasaulē saista ar brīvā tirgus ideoloģijas vardarbīgu eksportu, tās popularizētājiem izmantojot tā saucamās “Čikāgas skolas” jeb neokonservatīvisma idejas.

Šim grāmatas latviešu tulkojuma iznākšanas brīdim īpaši aktuāla ir laikraksta The Irish Times publicista Toma Klonana (Tom Clonan) plašāka piebilde šīs grāmatas pamatargumentam, ka aiz “demokrātijas iedibināšanas” vēlmju fasādes neokonservatīvisms politikā un ekonomikā ir represīva recepte globālas peļņas maksimizēšanai šauras elites interesēs: “Neokonservatīvie redz superbagātnieku un nemainīgai nabadzībai nolemto cilvēku skaitlisko proporciju uz planētas tiešā kopsakarībā ar biznesa oligarhu virsslāni un tā politiskajiem līdzzinātājiem, kas veido turīgo piektdaļu no pasaules iedzīvotājiem. Pārējiem 80% procentiem, “trūcīgo-lieko vairākumam”, ir jāizlīdzas ar to, kas tam tiek atvēlēts, neatstājot cerību uz adekvātu pajumti, privatizēto izglītību un veselības aprūpi”.

Nobela prēmijas laureāts, bijušais Pasaules Bankas galvenais ekonomists Džozefs Štiglics (Joseph Stiglitz), laikrakstā The New York Times raksturojis ŠOKA DOKTRĪNU kā “drosmīgu skatījumu uz pēdējo 50 gadu ekonomikas vēsturi un globāla brīvā tirgus fundamentālisma izvēršanos”.

Džons Grejs (John Gray) no The Guardian nosaucis grāmatu par “reizē savlaicīgu un satricinošu”.

Jēdzieni un apzīmējumi “krīze”, Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, “atjaunošanas” programmas un jo īpaši “strukturālās reformas” tagad ir arī mūsu ikdienas sarunu arsenālā... Ja nu tā, tad laiks arī soli tālāk. Laipni lūgti ŠOKA DOKTRĪNAS dotajā kopainā — lasiet un domājiet!

No angļu valodas tulkoja Aija Uzulēna

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

IEVADS

TUKŠUMS IR SKAISTS

Pasaules izdeldēšanas un pārveides trīs desmitgades

Bet zeme bija Dieva priekšā izvirtusi un pilna varas darbu. Un Dievs redzēja pasauli izvirtušu esam, jo visa radība bija samaitājusi savu ceļu zemes virsū. Tad Dievs sacīja Noam: “Es esmu nolēmis pie sevis darīt galu visai radībai, jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu no zemes virsus.”
Pirmā Mozus gr., 6:11—13 [VUJDSR]

Šokēt un radīt izbīli — tās ir darbības, kas rada bailes, draudus un sabrukumu, kas gan tautām kopumā, gan sabiedrības noteiktiem elementiem/sektoriem vai valstu galvām ir neizprotams. Tā šoku un izbīli var radīt daba ar viesuļvētrām, orkāniem, zemestrīcēm, nesavaldāmām ugunsnelaimēm, plūdiem un sērgām.
“Šoks un izbīlis: ātra pārākuma sasniegšana”, no ASV Militārās doktrīnas karam Irākā

Ar Džamaru Periju (Jamar Perry) iepazinos 2005. gada septembrī lielā Sarkanā Krusta teltī Batonrūžā, Luiziānas štatā. Jauni scientologi, smaidā savilktām sejām, izsniedza pusdienas, un viņš stāvēja rindā pēc maltītes. Tikko biju saņēmusi aizrādījumu par mēģinājumu runāt ar evakuētajiem bez mediju pārstāvjiem obligātās pavadības, un tagad — baltā kanādiete dienvidu afroamerikāņu jūrā — es darīju visu, kas bija manos spēkos, lai iejuktu pūlī. Iespraucos pusdienu rindā aiz Perija un palūdzu runāt ar mani tā, it kā mēs būtu seni draugi, ko viņš arī laipni darīja.
 Dzimis un audzis Ņūorleānā, viņš bija atstājis pilsētu pirms nedēļas. Viņam varētu šķist septiņpadsmit, bet viņš izstāstīja, ka ir divdesmit trīs gadus vecs. Džamars kopā ar ģimeni bija bezgalīgi ilgi gaidījis evakuācijas autobusus; kad tie neieradās, visi svilinošā saulē bija kājām aizgājuši no mājām. Galu galā viņi nokļuvuši šeit, nepārredzami lielā konferenču centrā, kurš ikdienā vēra durvis farmācijas komercizstādēm un “asinspirtīm lielpilsētā: pēdējam vārdam cīniņos dzelzs būru sienās”, taču tagad bija pārblīvēts ar diviem tūkstošiem saliekamo gultu un niknu, pārgurušu ļaužu masām, kuras patrulēja nervozi, nupat no militārās misijas Irākā atgriezušies Nacionālo bruņoto spēku kareivji.
 Todien patversmē klīda runas par to, ka Ričards Beikers (Richard Baker), republikāņu kongresmenis no šīs pilsētas, bija paziņojis lobētāju grupai: “Beidzot mums ir izdevies sakārtot Ņūorleānas dzīvojamo fondu. Mēs to nespējām, taču Dievs to izdarīja.” Džozefs Kanizaro (Joseph Canizaro), viens no Ņūorleānas bagātākajiem būvniekiem, tikko bija izteicies līdzīgi: “Es uzskatu, ka tagad mums ir jauna lapa, ar kuru atkal sākt. Un šī jaunā lappuse mums paver ļoti lielas iespējas.” Visu to nedēļu Luiziānas štata pārvaldes iestādes Batonrūžā bija apsēduši korporatīvie lobētāji, kas centās sev nodrošināt šīs lielās iespējas: zemākus nodokļus, mazāk ierobežojumu, lētāku darbaspēku un “mazāku, drošāku pilsētu”, kas praksē nozīmēja sabiedriskā dzīvojamā fonda projektu kavēšanu un to aizvietošanu ar privāto apbūvi. Dzirdot visas šīs runas par “jaunu sākumu” un “jaunām lappusēm”, teju vai varēja aizmirst par toksisko gruvešu, ķīmisko izgarojumu un cilvēku mirstīgo atlieku jūkli dažu autoceļa jūdžu attālumā.
 Taču Džamars savā patversmē ne par ko citu nespēja domāt. “Es gan te ne saskatu pilsētas sakārtošanu. Es redzēju, ka pilsētā daudzi aizgāja bojā. Cilvēki, kuriem nevajadzēja mirt.”
 Viņš runāja klusu, tomēr kāds vecāks vīrs mums priekšā rindā viņu sadzirdēja un apcirtās pretī. “Kas ir ar šiem cilvēkiem Batonrūžā? Tā nav nekāda iespēja. Tā ir nolādēta traģēdija. Vai viņi ir akli?”
 Sarunai pievienojās māte ar diviem bērniem. “Nē, viņi nav akli. Viņi ir nelietīgi. Ar redzi viņiem viss ir kārtībā.”

Viens no tiem, kuri Ņūorleānas plūdos saskatīja iespējas, bija Miltons Frīdmans (Milton Friedman), neierobežota kapitālisma attīstības dižais guru un cilvēks, kuram pieder mūsdienu hipermobilās globālās ekonomikas rokasgrāmatas autora lauri. Deviņdesmit trīs gadus vecs, jau pavisam vārgulīgs vīrs, ko piekritēji dēvēja par “tēvoci Miltiju”, trīs mēnešus pēc slūžu aizvaru krišanas tomēr bija atradis spēkus uzrakstīt numura redaktora sleju The Wall Street Journal. “Lielākā daļa Ņūorleānas skolu ir drupās,” Frīdmans secināja, “tāpat kā šo skolu audzēkņu mājas. Bērni tagad ir izkaisīti pa visu valsti. Tā ir traģēdija. Bet tā ir arī iespēja radikāli pārkārtot izglītības sistēmu.”
 Frīdmana radikālā ideja bija šāda — lai valdībai nevajadzētu atvēlēt daļu no rekonstrukcijas līdzekļu miljardiem Ņūorleānas valsts skolu sistēmas atjaunošanai un modernizēšanai, valdībai vajadzētu nodrošināt ģimenes ar sertifikātiem, ko tās varētu izmantot norēķiniem valsts subsidētās privātās iestādēs, no kurām daudzas strādā ar peļņu. “Un ir svarīgi,” rakstīja Frīdmans, “lai šis jaunieviesums būtu nevis pagaidu līdzeklis, bet gan “neatceļama reforma.”
 Virkne labējo ideju laboratoriju pārtvēra Frīdmana ierosu un uzklupa vētru sadragātajai pilsētai. Džordža V. Buša administrācija nodrošināja viņu plānus ar desmitiem miljonu dolāru Ņūorleānas skolu pārveidošanai “čarterskolās”, valsts finansētās, privātu institūciju pārvaldītās mācību iestādēs, ko tās regulē pēc saviem noteikumiem. Čarterskolas Savienotajās Valstīs ir dziļas noslāņošanās aģents, un nekur tā nav tik krasa kā Ņūorleānā, kur daudzi bērnu vecāki afroamerikāņi tajās saskata veidu, kā anulēt pilsoņtiesību kustības sasniegumus, kas garantēja izglītības standartu vienlīdzību visiem bērniem. Miltona Frīdmana degunam gan jau pats valsts kontrolētas skolu sistēmas koncepts smirdēja pēc sociālisma. Pēc viņa ieskata, valsts vienīgā funkcija bija “nosargāt mūsu brīvību gan no ienaidnieka ārpusē, gan no līdzpilsoņiem mājās: aizstāvēt stingru likumu un kārtību, nodrošināt privātus kontraktus, sekmēt konkurējošus tirgus”. Citiem vārdiem, nodrošināt policiju un kara spēku; viss cits, tai skaitā bezmaksas izglītība, bija netaisna iejaukšanās tirgū.
 Asā kontrastā ledāju kušanas gausumam, ar kādu tika laboti aizsprosti un sakārtota elektropiegādes sistēma, Ņūorleāna skolu sistēmas izsolīšana noritēja militāros tempos ar militāru precizitāti. Deviņpadsmit mēnešos, vairumam pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju joprojām atrodoties pagaidu dzīvesvietās citur, Ņūorleānas skolu sistēma tika gandrīz pilnībā aizvietota ar privāti pārvaldītu čarterskolu tīklu. Pirms orkāna Katrīna skolu padome bija pārzinājusi 123 valsts skolas; tagad tā uz raudzīja četras. Pirms šīs stihijas pilsētā bija darbojušās septiņas čarterskolas; tagad to bija 31.7 Ņūorleānas skolotājus reiz pārstāvēja spēcīga arodbiedrība; tagad arodbiedrības līgums bija ielaists smalcinātājā un visi tās 4700 biedri — atlaisti. Dažus no gados jaunajiem skolotājiem pieņēma darbā čarterskolās — ar zemāku atalgojumu. Taču vairākums bija palicis bez darbavietas.
 Tagad Ņūorleāna, kā vēstīja The New York Times, bija “nācijas vadošā laboratorija plašai čarterskolu ieviešanai”, kamēr Amerikas Uzņēmējdarbības institūts, frīdmanisku ideju ražotne, jūsmoja, ka “Katrīna vienā dienā izdarīja to, [..] ko Luiziānas skolu reformētāji nespēja paveikt daudzo pūliņu gadu laikā”. Valsts skolu skolotāji tikmēr, vērodami, kā plūdu upuriem atvēlētā nauda tiek pārvirzīta tam, lai likvidētu sabiedrisko sistēmu un tās vietā liktu privāto, sauca Frīdmana plānu par “teritoriju sagrābšanu caur izglītību”.
 Es šos saskaņotos uzbrukumus sabiedriskajā sfērā katastrofisku norišu izskaņā, apvienojot tos ar pieeju stihiju atstātajam postam kā satraucošai komerciespējai, saucu par “katastrofu kapitālismu”.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Valdis Atāls
Frīda Mihelsone
 
Sergejs Loiko
Nora Ikstena
Svens Kuzmins