Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

TIKAI UN VIENĪGI PATIESĪBA

Grāmata pievienota: 11.11.10
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Anna Poļitkovska
Lapaspušu skaits:
464
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2010

Līdz pat nāvei — viņu noslepkavoja 2006. gada oktobrī Maskavā — Anna Poļitkovska strādāja Krievijas laikrakstā Novaja gazeta. Ar rakstiem par Čečenijas karu un tā baisajām izpausmēm viņa ieguva starptautisku atzinību. Divas no viņas grāmatām PUTINA KRIEVIJA un KRIEVIJAS DIENASGRĀMATA jau izdotas latviešu valodā. Trešajā, TIKAI UN VIENĪGI PATIESĪBA, ir apkopoti iepriekšējos krājumos neiekļautie raksti, kas publicēti Novaja gazeta no 1999. līdz 2006. gadam.

Grāmatā iekļautas autores intervijas un iespaidi par tikšanās reizēm ar tādiem Rietumvalstu līderiem kā Lionels Žospēns, Tonijs Blērs, Džordžs Bušs, ar trimdiniekiem Borisu Berezovski, Ahmedu Zakajevu un Vladimiru Bukovski. Un runa nav tikai par smalko sabiedrību — ar kaismīgu taisnības cīnītājas spēku viņa vēsta par tikšanās reizēm, kurās runājusi ar varas pārstāvju mocītiem, spīdzinātiem un pazemotiem ļaudīm; neatlaidīgi mēģinot rast atbildi uz jautājumu “Kāpēc?”, viņa stāsta par ģimenēm, kuru dzīvē iejaucies karš un politisko spēku savstarpējās spēles.

Šajā grāmatā ietverti arī raksti, kas ļauj iepazīt Annu Poļitkovsku kā apburošu un daudzšķautņainu personību. Izskaņā apkopota pasaules līderu, ievērojamu cilvēku un līdzgaitnieku reakcija uz viņas slepkavību, kā arī draugu, ģimenes locekļu un paziņu atmiņas par šo stipro, bezbailīgo sievieti.

No angļu valodas tulkojusi Gundega Blumberga

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

TĀTAD — KAS IR MANA VAINA?

[Šis raksts tika atrasts Annas Poļitkovskas datorā pēc viņas nāves, un tas ir adresēts lasītājiem ārzemēs.]

Agrākos laikos Krievijā klauna darbs bija smīdināt publiku tajos brīžos, kamēr cirka arēnu pārkārtoja nākamajam numuram. Ja klaunam neizdevās izraisīt smieklus, dāmas un kungi viņu izsvilpa, bet trupas vadītājs — atlaida.
 Gandrīz visa pašreizējo Krievijas žurnālistu paaudze un tie plašsaziņas līdzekļi, kas vēl palikuši, ir šādi klauni, Lielā paklāja klaunu telts, kuru darbs ir izklaidēt publiku, un, ja viņi grib rakstīt ko nopietnu, tad vienkārši jāpastāsta, cik brīnišķīga ir Varas piramīda visās tās izpausmēs. Prezidents Putins pēdējos piecus gadus ir nodarbojies ar Varas piramīdas veidošanu, un tajā katrs darbinieks — sākot no pašas apakšas, visa birokrātiskā hierarhija — ir vai nu viņa paša, vai amatā iecelto iecelts. Šāda kārtība valstī nodrošina, ka tas, kurš domā citādi nekā viņa tiešais priekšnieks, ātri tiek padzīts no kantora. Krievijā šādi ieceltus cilvēkus prezidenta Putina administrācija, kas efektīvi vada valsti, raksturo kā savējos. Ikviens, kas nav savējais, ir ienaidnieks. Lielākā daļa plašsaziņas līdzekļos strādājošo atbalsta šo duālismu. Viņi sīki apraksta, cik labi ir savējie, un nosoda ienaidnieku neģēlības. Pēdējie ir liberālas ievirzes politiķi, cilvēktiesību aizstāvji un ienaidnieka demokrāti, kuri galvenokārt tiek raksturoti kā tādi, kas pārdevušies Rietumiem. Piemēram, savējais demokrāts, protams, ir pats prezidents Putins. Laikraksti un televīzija pievērš lielu uzmanību tam, lai sīki atmaskotu, kādu naudu ienaidnieki par savām aktivitātēm saņem no Rietumiem.
 Žurnālisti un televīzijas pārstāvji ar entuziasmu uzņem savu jauno lomu Lielajā teltī. Cīņa par tiesībām paziņot bezkaislīgu informāciju, nevis uzvesties kā Prezidenta administrācijas kalpiem jau sen ir nogrimusi pagātnē. Profesijā, kurai es piederu, pārsvaru ir guvusi garīga un morāla stagnācija, un jāatzīst, ka lielākā daļa manu kolēģu pārāk neuztraucas par šo pavērsienu no žurnālistikas atpakaļ uz propagandu valsts vārdā. Viņi atklāti atzīstas, ka ar informāciju par ienaidniekiem viņus baro Prezidenta administrācijas darbinieki, pastāstot, kas ir jāparāda un no kā ir jāizvairās.
 Kas notiek ar žurnālistiem, kuri negrib darboties Lielajā teltī? Viņi kļūst par izstumtajiem. Es nepārspīlēju.
 Pēdējo reizi komandējumā uz Ziemeļkaukāzu, lai rakstītu par Čečeniju, Ingušiju un Dagestānu, biju 2006. gada augustā. Es gribēju intervēt augstu Čečenijas ierēdni par Federālā drošības dienesta (FSB) direktora izsludinātas kaujinieku amnestijas panākumiem vai neveiksmēm.
 Es pierakstīju Groznijas adresi — sagrauta privātmāja ar salauztu žogu pilsētas nomalē — un iedevu to viņam bez sīkākiem paskaidrojumiem. Maskavā mēs bijām runājuši par to, ka es atbraukšu un viņu intervēšu. Dienu vēlāk viņš atsūtīja kādu, kurš noslēpumaini teica: “Mani lūdza jums pateikt, ka viss ir labi.” Tas nozīmē, ka viņš tiksies ar mani jeb, precīzāk, atnāks pastaigāties ar tīkliņu rokās, lai izskatītos, ka viņš ir tikai izgājis nopirkt klaipiņu maizes.
 Viņa sniegtā informācija bija nenovērtējama un pilnībā atšķīrās no oficiālā pārskata par amnestijas norisi. Viņš to man paziņoja divu kvadrātmetru telpā ar sīku lodziņu, kura aizkari bija stipri sadriskāti. Pirms kara tā bija saimniecības ēka, bet, kad dzīvojamo māju sabombardēja, īpašnieki to izmantoja gan par virtuvi, gan guļamistabu, gan vannas istabu. Viņi atļāva man to lietot ar lielām bažām, bet viņi bija mani seni draugi. Es par šiem ļaudīm rakstīju pirms dažiem gadiem, kad viņiem nolaupīja dēlu.
 Kāpēc mēs ar ierēdni izgājām uz šādām galējībām? Vai mēs bijām traki vai arī gribējām, lai mūsu dzīvē ienāktu kāda drusciņa satraukuma? Nepavisam ne. Savējā valdības ierēdņa atklāta brāļošanās ar tādu pretēji noskaņotu informācijas vācēju kā es vai mani kolēģi no Novaja gazeta varēja sagādāt nepatikšanas mums abiem.
 Tas pats augstais valdības ierēdnis vēlāk atveda uz kādreizējo saimniecības ēku kaujiniekus, kuri gribēja nolikt ieročus, bet nevēlējās piedalīties oficiālajās cirka izrādēs. Viņi sniedza interesantu informāciju, kāpēc neviens cīnītājs negrib padoties režīmam: viņi uzskatīja, ka valdība ir ieinteresēta vienīgi sabiedriskajās attiecībās un tai nevar uzticēties.
 “Neviens negrib padoties!” Ekspertiem tam būs grūti noticēt. Nedēļām ilgi Krievijas televīzija ir rādījusi viltīga paskata cilvēkus, kuri apgalvo, ka viņiem ir pieņemami amnestijas noteikumi un ka viņi “tic Ramzanam”. Ramzans Kadirovs ir prezidenta Putina favorīts Čečenijā, iecelts par premjerministru, vieglprātīgi ignorējot to, ka šis cilvēks ir pilnīgs idiots, bez izglītības, smadzenēm un jelkādām dotībām, izņemot talantu uz cilvēku kropļošanu un cietsirdīgu laupīšanu.
 Šis nešķīstais pulcina žurnālistu-klaunu eskadronus (mani neuzaicināja). Viņi visu rūpīgi pieraksta savos bloknotos, fotografē, slīpē reportāžas un iznākumā pilnībā izkropļo patieso ainu. Tomēr šī aina ir patīkama tiem, kuri paziņojuši par amnestiju.
 Jūs nevarat to izmantot, bet jūs mācāties sadzīvot ar to. Tieši šādā veidā es strādāju visus otrā kara gadus Ziemeļkaukāzā. Man bija jāslēpjas no Krievijas federālajiem spēkiem un vienmēr caur uzticamiem starpniekiem slepus vajadzēja sazināties ar cilvēkiem, lai manus informatorus nenodotu ģenerāļiem. Kad Putina čečenizācijas plāns (savākt labos, Kremlim uzticīgos čečenus, lai tie nogalina sliktos čečenus, kuri ir pret to) guva panākumus, vajadzēja izmantot tādas pašas viltības, lai parunātu ar “labajiem” čečenu ierēdņiem. Situācija ir vienāda gan Maskavā, gan Kabardas-Balkārijas Republikā, gan Ingušijā. Vīruss ir ļoti izplatīts.
 Cirka izrāde nav pārāk gara, un režīms, kas izmanto klaunisko žurnālistu pakalpojumus, ir tikpat ilgmūžīgs kā pāraugusi sēne. Ziņu attīrīšana ir radījusi kliedzošus melus, kuri ierēdņu aranžējumā tiek dedzīgi izplatīti kā “pareizais Putina Krievijas tēls”. Pat tagad režīms izraisa traģēdijas, ar kurām pats nevar tikt galā un kurās var noslīkt Putina lidojošā karjera, lai cik dzīvotspējīga tā izskatītos. Mazajā Kondopogā Karēlijā, pie robežas ar Somiju, izraisījās alkohola uzkurināti masu nemieri pret kaukāziešiem, tie beidzās ar vairākiem upuriem. Nacionālistiskas izpausmes un “patriotu” rīkoti rasistiski uzbrukumi ir tiešas sekas šī režīma patoloģiskajiem meliem un tam, ka nav patiesa dialoga starp varas ierēdņiem un Krievijas ļaudīm. Valsts izliekas neredzam, ka vairākums tautas dzīvo nožēlojamā nabadzībā un ka patiesais stāvoklis ārpus Maskavas ir daudz sliktāks par atainoto. Korupcija Putina Varas piramīdā pārsniedz pat agrāk sasniegto maksimumu, un jaunā paaudze nabadzības dēļ ir slikti izglītota un kareivīga.
 Es ienīstu pašreizējo ideoloģiju, kas sadala cilvēkus savējos un tajos, kas nav savējie vai ir pat nepareizajā pusē. Ja žurnālists ir savējais, viņš saņem balvas un pagodinājumus, varbūt viņu pat uzaicina kļūt par Valsts domes deputātu. Ievērojiet — uzaicina, nevis ievēl. Mums vairs nav parlamentāro vēlēšanu pasaules tradicionālajā izpratnē ar kampaņām, programmu publicēšanu un debatēm. Krievijā Kremlis sapulcina tos, kuri ir nevainojami savējie, kuri īstajā brīdī atdod godu, viņus iekļauj partijā “Vienotā Krievija” ar visām no tā izrietošajām sekām.
 Pašlaik tas žurnālists, kurš nav savējais, ir izstumtais. Es nekad neesmu gribējusi savu pašreizējo pārija statusu, un tas man liek justies kā krastā izmestam delfīnam. Es nepieprotu politiskās cīņas.
 Neaprakstīšu citus manis izvēlētā ceļa priekus: saindēšanu, arestus, draudus elektroniskā pasta vēstulēs un visā internetā, telefoniskus nāves draudus. Galvenais ir tikt galā ar savu darbu, aprakstīt apkārtējo dzīvi, katru dienu tikties ar apmeklētājiem mūsu avīzes birojos, jo viņiem nav kur griezties ar savām raizēm — Kremlis šos stāstus uzskata par tādiem, kas nav ņemami vērā. Vienīgā vieta, kur viņus uzklausa, ir mūsu laikraksts Novaja gazeta.
 Kas ir mana vaina? Es tikai stāstu par to, kam esmu bijusi lieciniece, tikai un vienīgi patiesību.

Publicēts Žurnālistu savienības speciālizdevumā 2006. gada 26. oktobrī

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Tamāra Horiha Zerņa
 
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
 
Frīda Mihelsone
Nora Ikstena
Dita Rietuma, Normunds Naumanis