Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VIENĪGAIS

Grāmata pievienota: 17.02.15
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Ilze Jansone
Lapaspušu skaits:
192
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
6.49 Eur
Izdošanas gads:
2015

Romāns VIENĪGAIS Ir rakstnieces Ilzes Jansones (1982) ceturtā grāmata. Romāna vēstījumā kā centrālā tēma izvirzīta viena nopietnākajām no mūsu steidzīgā un viszinīgā laikmeta problēmām – mīlestības neesamība, aklie mēģinājumi to aizstāt ar visa veida un rakstura “attiecībām”, virspusību, neiedziļināšanos, vienaldzību un pārvarīgie sapņi kādam vai vismaz kaut kam “piederēt” – Dievam, mākslai, zināšanu krāšanai vai gluži vienkāršai, parastai ikdienai, kurā jākurina krāsnis un jāceļ vistas uz laktas. Arnis, Madara, Dina un Linards, sapinušies savās attiecībās, alkās pēc dziedināšanas un īstas piederēšanas maldās katrs pa saviem ceļiem, pieķeroties visdažādākajiem dievišķā aizstājējiem.

Romāns VIENĪGAIS arī lasītājam ļaus ieprātoties par to, kas ir tas, ko dzīvē dēvējam par būtisko.

Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas vāku noformējumā izmantota Ralfa Kokina fotogrāfija

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Kāpņu telpā izkaisītas rozā ziedlapiņas, lai gan uz palodzēm nemana neviena puķu poda. Kā tādas sīkas papīra driskas tās pieķeras pa priekšu ejošās dāmītes papēžiem, tie pārtrauc ritmisko klakšķoņu un nu skan — klak (pauze), klak (pauze), klak...
 Formīgais dibentiņš iespīlēts tumšzilos samta minisvārkos, miesaskrāsas zeķes droši vien sākas kādu sprīdi virs svārku apakšmalas un beidzas pieskaņotās zilās laiviņās uz adatai līdzīga papēža, pie kura tik nelāgi pielipusi paplukušā pelargonijas zieda lapiņa. Mati uz muguras guldīti gludi sasukātā zirgastē, manikirētās rokas tur portatīvā datora somiņu, kamēr to īpašniece pasniecas nospiest lifta pogu. Ziedlapiņa tagad brauks augšā uz sesto vai septīto stāvu, atlips no papēža turienes tūka gaiteņos, un meitene, kurai Arnis nezina vārdu, aizies, nenojauzdama, ka turpmākās stundas mitināsies kāda vīrieša galvā tikai tāpēc vien, ka pie kurpes pielipis atmiris puķes gabals.

 Kad sieviete iekāpj liftā, Arnis pārtrauc blenzt un dodas uz savu mērķi — pelnutrauku biroja pagalmā. Šodien nav viņa diena, vārdā grūti nosaucama vainas apziņa guļ uz pleciem kā atlantam zemeslode. Ar ierastu žestu aizdedzis cigareti, Arnis aizmiedz acis un mēģina to definēt, piešķirt bubulim seju, lai ieskicētu tajā arī smieklīgus vai ironiskus vaibstus — Harija Potera triks. Cita veida, kā tikt galā ar šo pamatizjūtu, viņš vēl nezina.
 Nosaukt vārdā, lai atpazītu. Nolaupītu dvēseli, nomušītu, nopurinātu no muguras, padarītu par savu, pakļautu. Tā taču, Visaugstā mudināts, rīkojās arī Ādams, nosaukdams vārdā putnus un zvērus, lai piešķirtu tiem funkciju, lietojamību, lai padarītu tos noderīgus sev un visiem, kas nāks pēc viņa. Viņš mēģina smadzenēs uzgramstīt kādu definīcijai cik necik pietuvinātu domu, kas palīdzēs atrast funkciju un derīgumu nedienai.
 Šimbrīžam Arnim nekā daudz nav. Pāris parādu un dzīve, kas nekur tā pa īstam nav sākusies un nekur neved. No pagātnes viņu šķir dziļš notekūdens grāvis, iztēlē Arnis tajā sablīvējis krietnu latvāņu audzi, lai pat svētdienās nekam no tā visa vairs nekad netiktu klāt. Nav nekā cita — nekāda rāmja, nekāda stūrakmens, pat ne īsas saitītes, kura Arni noturētu pie šīs pasaules bioloģiskā pulsa, kas ritmiski kā aizgājušās zillaiviņu sievietes kurpju papēdīši kustas neapgūtas dejas taktī.
 “Liecies nu mierā un strādā, ko blenz vienā punktā kā tāds pusārprātīgs!” Lilija, ar kuru Arnis dala darba telpu un tāpēc piespiestā kārtā arī lielāko daļu nomoda laika, bija aizrādījusi. Viņš bija apkaunējies par savām smalkajām sieviešu kaitēm. Tās jau tādas aristokrātu vainas, kam īsti nav zāļu, varbūt luteklīša daba, kad dzīvē nekas nav labi, nekas nemierina. Visi cilvēki kā cilvēki, bet viņam, lūk, vienmēr vajag vairāk nekā citiem, vairāk par visiem. Nekādas pieticības. Gluži kā svētā Terēzīte viņš izvēlas visu, lai arī skaidri zina, ka visu dabūt pēc definīcijas nav iespējams.
 Žēl — būtiskāko no vecmāmiņas viņš tā arī nekad nav iemācījies.
 Arnis dusmīgi nodzēš cigareti, sarausta adītās jakas apkakli un atgriežas ēkā, iekāpj liftā un pabrauc dažus stāvus uz augšu. Domu kliedēšanai vajadzīgi lasītāji. Varbūt kāds no tiem, kas iespraucas šaurajā kabīnītē līdz ar viņu, pēc dažām minūtēm taps par apkalpojamu klientu.
 Kad viņš atgriežas gaišajā lasītavā, Lilija kaut ko purpina telefona klausulē, pamana viņu un met ar roku, rādīdama uz sievieti, kas neveikli mīņājas pie šimbrīžam tukšās Arņa darba vietas.
 Minūtes simtdaļā viņš atplaukst smaidā, atvainojas, ka kolēģe ir aizņemta un lasītājai nācies gaidīt, un apvaicājas, kā var palīdzēt.
 “Vai jums ir tās Greja nokrāsas?”
 “Acumirklīti, tūlīt paskatīšos sistēmā, pēc šī romāna šobrīd ir liels pieprasījums. Ja neredzējāt pie jaunumiem zālē, tad, ticamākais, izsniegts citam lasītājam.”
 “Tais statīvos nekur neredzēju. Veikalā redzēju, bet to jau nevar samaksāt, tad man nedēļu jāiztiek bez ēšanas. Visi slavē, žurnāli pierakstīti, man arī negribas palikt par muļķi.”
 “Diemžēl šobrīd grāmata ir izsniegta. Ja lasītājs, pie kura tā ir, negribēs pagarināt lietošanas termiņu, varēsit to saņemt nākamtrešdien.”
 “Nu re kā, žēl. Speciāli tās grāmatas dēļ nācu.”
 “Varu apskatīties, varbūt ir pieejama šodien kādā citā filiālē,” Arnis piedāvājas.
 “Nu apskatieties varbūt. Es gan citur nelasu, bet laikam nav sarežģīti pierakstīties, ne?”
 “Nav gan, procedūra tieši tā pati, kas šeit. Acumirkli... jā, ir plauktā.” Arnis pasniedzas, uz lapiņas uzraksta bibliotēkas filiāles adresi un tālruņa numuru un pasniedz to lasītājai.
 “Vai, cik jauki, paldies jums! Man nupat atvaļinājums sācies, gribas palasīt kaut ko vieglu un vērtīgu. Piezvanīšu viņiem un braukšu, ja nu nepaspēšu, tad nākšu nākamnedēļ atkal pie jums.”
 “Protams, priecāsimies jūs redzēt!” Viņš uzsmaida acīm redzami aplaimotajai sievietei un drošības dēļ paziņo par lasītājas interesi arī filiāles kolēģim skaipā. Rezervējiet, ja šodien neatnāk, lieciet atpakaļ plauktā. Jo labam servisam ir nozīme.
 Risinājums.
 Un ko gan viņš bija domājis — ka lasītāja vaicās pēc kāda dvēseles stāsta?
 Arnī rosās tāds kā nemiers, it kā būtu kur jāsteidzas, it kā gaidītu darbi, it kā viņu kaut kur kāds gaidītu. Māņi vien, Arnis labi to saprot un iekārtojas ērtāk datorkrēslā. Lai arī tā bija viņa izvēle, viņa prasība, viņš zina, ka, atslēdzot dzīvokļa ārdurvis, pār viņu nolīs vien svina klusums un, plānojis palasīt romānu, viņš visu vakaru skatīsies izdrupušā apmetuma caurumā, kur reiz bijis pirmais aizkaru stangas stiprinājums, bet tagad blakus greznojas precīzs, teju nemanāms dībelis ar īstā izmēra skrūvi. (Pareizi, toreiz izsauktais meistars vēlāk gauži un skaļi brīnījās — kā tad tas esot iespējams, laba koka siena, kārtīga skrūve, plāni aizkari, kā šito var dabūt gatavu?! Re, kā var, kad nediena, visu var dabūt gatavu.)
 Kā par spīti, pēdējās darba laika stundās vairs neuzrodas neviens lasītājs, un Arnis bakstās pa katalogu, kamēr Lilija, piesūkusies tālrunim kā dēle, aizvilkdamās tarkšķ ar draudzenēm. Arnis noklausās, cik sliktā kvalitātē pašūti jūraszaļie kostīmi, ar kuriem Liliju un citas kolēģes aplaimo čigāniskā paskata piegādātāja, kas viņus apciemo vismaz reizi mēnesī. Viņš noklausās detalizētu informāciju par Lilijas problēmām ar viņas draugu. (“Ja viņš mani nebildinās mēneša laikā, es iešu prom! Es neredzu šīm attiecībām nekādu jēgu, ja nākamgad mums nebūs kāzu! Saproti, man arī ir savs bioloģiskais vecums un pulkstenis neiet atpakaļ. Ja es gribu bērnus, tad tas ir jādara tagad, vēl divi trīs gadi, un jau būs komplikācijas un ķeizargriezieni! Un vai tad es viņam ar tādu rētu vispār patikšu? Protams, ka aizjozīs pie kaut kādām modelēm, un tad es palikšu ar zīdaini uz rokām! Un kam es tāda būšu vajadzīga?”) Izskata pilnīgi visus ziņu portālus. Izlasa karikatūru parakstus un komentārus pie rakstiem par sportu, kultūru un reliģiju.
 Madarai šobrīd ir izstāde, par kuru raksta kāds ne pārāk zināms mākslas zinātnieks. Kāds jauniņais droši vien. “Lai gan tajā šķietami nav nekā novatoriska, māksliniece ir paveikusi neiespējamo ar līdz šim nevienam nezināmu tehniku. Reti mākslas vēsturē gadījies sastapt šedevrus, kuri mūs uzrunā tikpat tieši kā Leonardo Madonna. Māksliniece ir pierādījusi, ka instinktīvā glezniecība aizvien ir iespējama — uzlūkojot šo gleznu, tu piepeši aptver pats savu atsvešinātību no pasaules, no līdzcilvēkiem, pats no sevis.”
 Arnis pārlasa rindkopu trīs reizes un palielina rakstam pievienotās gleznu reprodukcijas. Kas tā instinktīvā glezniecība par zvēru, viņam nav ne jausmas, droši vien jaunais censonis izcēlies ar terminu jaunradi. Lai kas arī būtu vēstīts īsajā rindkopā, Arnim tā nodod skaidru un nepārprotamu ziņu — kāds sapnis ir materializējies dzīvē.

Līdzīgās grāmatas:
Pauls Bankovskis
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Jānis Einfelds
 
Filips Rufs
Sergejs Loiko
Juris Kronbergs
 
Nataša Mosterte
Svens Kuzmins
Laima Kota