Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VISI KOKI AIZGĀJUŠI

Grāmata pievienota: 30.10.06
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Margarita Perveņecka
Lapaspušu skaits:
296
Platums:
157
Augstums:
232
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2006

Stāstu krājumā iekļauti astoņi garstāsti: Aizlūzis zars; Atoms; Lesbanons; Ziemeļmeita; Pelmenis; Piedodiet, Prezident!; Svešumos; Imagināro stāvokļu observatorija.

Šis stāstu krājums ir latviešu dramaturģes un rakstnieces Margaritas Perveņeckas pirmā prozas grāmata. Līdz šim autores tekstu lasītāji bijuši galvenokārt režisori — kurus iedvesmojušas autores spilgtās idejas: Lauris Gundars (2002. — izrāde uz kuģa Ņezabudka vulgaris pēc M. Perveņeckas lugas NEAIZMIRSTULĪŠU DESAS PAPĪRS); Dž. Džilindžers (2004. — izrāde Ludviga prodžekts Dailes teātrī pēc M. Perveņeckas lugas LUDVIGA PROJEKTS); Arvīds Krievs (2005. — filma Man patīk, ka meitene skumst pēc M. Perveņeckas scenārija ATVED MANI MĀJĀS).

Grāmatā VISI KOKI AIZGĀJUŠI ietvertie astoņi garstāsti ir dažādi sižetos, bet vienoti autores literārajā stilā un kopīgā vēstījuma idejā. Autore seko pārliecībai neizmantot stāstu kā pašmērķi; stāstīt tikai tad, kad patiesi ir ko teikt, tāpēc arī grāmata tapusi lēni un pārdomāti. Visus stāstus vieno soc-psiho-reālisms un it kā parasts tā iemītnieks — autore precīzi, gudri un, lai arī skarbi, tomēr iejūtīgi rāda šī iemītnieka nenovēršamo saskarsmi ar eksistences marginālijām, kas cilvēkā atklāj viņa dabas ekstrēmākās joslas. Sekojot dramaturģijas principiem, autore cenšas uztaustīt cilvēka iekšējās dzīves robežšķautnes un atklāt tās darbībā.

Cilvēks Visuma priekšā ir bērns. Ar milzīgu nepacietību viņš tiecas izaugt līdz Visuma gudrībai, saprast dzīves dotos noteikumus,
bet mērogs ir nežēlīgi grandiozs —
mūžs ir smilšu grauds —
koki aiziet, akmeņi pārnāk, pasaules nomainās,
bet cilvēks joprojām nav pieaudzis —
vien kļuvis nedaudz vecs bērns.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Savā 26. dzimšanas dienā ne rītā, ne vakarā Morics negribēja nedz celties, nedz vispār nākt pie samaņas. Dažādi jūras briesmoņa taustekļi bija apvijuši viņa ķermeni, pieslēgtu pie redzokļiem. Gultas matracis bija ik pēc stundas maināms ledus klucis, sega — tvaika palaidēja un dzesētāja tamborēts sarmas plīvurs. Sanāksmju zālē ārstu kolēģija klusēja jau 15 min. Pie rentgenu sienas stāvēja izritināta Morica rentgenfilma — 26 kadri — viss viņa līdzšinējais dzīves posms. Nevienā kadrā nebija redzams neviens iekšējais orgāns, — visi kadri bija sarkani, it kā, piemēram, cilvēks stāvētu aizvērtām acīm pavērsies tieši pret sauli — un redzami tikai kapilāru cauraustie plakstiņi no iekšpuses. Rentgenologs bija pat izsaucis inženieri no aparātu ražotnes, inženieris nekādus aparāta bojājumus neatrada. Viens pret visiem — citu pacientu internalitātes rentgenaparāts spēja caurskatīt un ziņoja ārstiem par pacienta stāvokli viņiem atpazīstamā veidā, bet Moricā aparāts spēja saskatīt vai nu tikai vispārēju un totālu asinsizplūdumu, vai arī rentgenstarus bloķēja kāds nezināmas izcelsmes filtrs. Pacients dega. Dīvainā kārtā viņš nepārvērtās pārogļotā cepetī — nekādu ārēju apdeguma pazīmju uz ķermeņa nebija, ja nu vienīgi kartupeļu lieluma trombi. Kaut kas bija iekšā pašā ķermenī. Ugunsmūris.

Dakteri Moricam veica dažādas procedūras, kas pasaules ēteriskajā līmenī sabalsojās ar fenomenāliem projektiem. Tie bija klinšu caurgājēju, tuneļracēju un akmeņgraužu projekti. Moricam tik ļoti sāpēja, ka aizsargreakcija tos izgrieza no viņa apziņas. Tādēļ šos projektus realizēja citi, bez Morica līdzdalības.
 Lūdzu, es gribu nomirt.
 24 g.v. Morics iznāca no kolonijas. Viņš tā arī paliktu sēdēt turpat vilciena apendiksa kilometrā, nezinot, kurp tagad doties, ja vien nākamā rītausmā no austošās saules neatdalītos siluets, kas tuvojās viņam — no vienīgā rīta vagona izkāpa viņa vecmamma, kas bija atbraukusi viņu meklēt un pieprasīt, lai atdod, jo viņš taču ir likumīgi atbrīvots jau vakar. Mēnesi padzīvojis vecmammas — joprojām strādājošas lauku skolotājas jumtistabā, paēdis, padzēris, apkopis drāšbūru zvēru ievainojumus — zilumus, rētas, strutainus griezumus, Morics ar stopiem aizbrauca uz pilsētu. Tā kā vecmamma saņēma vēl algu un jau pensiju, viņa varēja pagrasēt mazdēlam iztikas minimuma minimumu.
 Pa taisno ieradies Infektoloģijas centrā, viņš gribēja pārbaudīties, vai nav aids un hepatīts. Pēc nedēļas dabūja cedeli, ka viņš esot negatīvs. Tas drīzāk visu vēl vairāk sarežģīja. Jo vienmēr vieglāk ir saslimt un nomirt. Nekā no negatīva indivīda kļūt par pozitīvu personību.
 Dabūt dzīvokli pilsētā pat pozitīvai personībai bija iespējams tikai pārcilvēciskā veidā.
 Nakts viņu, aukstiem sviedriem klātu, atdeva Rītam, lai tas ar saules elpu viņu nožāvētu, un Morics jau trešo reizi pamodās Lielo kapu kapličā. It kā jau nekāda vaina — aizvējš, jumts virs galvas, var nolīst pagrabstāvā, tomēr visas kapličas bija atkritumu izgāztuves, kur čabinājās žurkas, kas, pēkšņi atrodot drazās vēl siltu cilvēka pirkstu, nelaida garām šo iespēju — iekosties. Gadījās arī vairāki nakts caurgājēji, kas labi, ja vienreiz nokniebās, bet viņi arī mīza un dirsa. Morics nākamā dienā neuzdrošinājās tuvoties nevienam cilvēkam. Morics pieteicās kapu kantorī, gribēdams sakopt kapličas un dabūt darbu, bet kantoris atteica, ka pagaidām uzskatot to par nelietderīgu. Viņi gaidīšot Pilsētas Domes un Pieminekļu inspekcijas lēmumu, kad šī teritorija kļūšot apsargājama. Tad Morics varot pienākt.
 Morics jutās kā nozaudēts gumijas zābaks — ne pāra, ne kājas.
 Nopircis kioskā veļas ziepju gabalu un polietilēna lietusmēteli, Morics sēdēja upes malā, aizaugušu mazdārzu brikšņos, un tas viss pilsētas centrā. Naktī viņš izģērbās un mazgāja drēbes. Izžāva uz dārza žoga, pats uzvilka lietusmēteli un likās sardzē snaust. Šī nebija vieta, kur gulēt nezināmu laiku. No rīta dārzā kāds parādījās un jau snaikstījās gar Morica brezentenēm. Morics pēdējā brīdī paspēja saķert bikšu galus. Pēc brīža no mazdārza iekšienes sāka izplatīties drausmīga smaka — neveselais dārza īpašnieks veļas katlā vārīja kaut kādus kaulus, kas līdz galam nelīda katlā un ik pa brīdim bija jāapgriež, lai novārītos abi gali. Morics, aizskrējis labu gabalu uz priekšu, nomazgājās upē, uzvilka mugurā vēl mitrās drēbes un atgriezās centrā.
 Pastaigājies, pasēdējis, kādā veikalā paskatījies televizoru, viņš neviļus nonāca līdz Tehniskajai universitātei. Studenti nāca un gāja. Daudzi neatšķīrās no Morica ne vecuma, ne izskata vai apģērba ziņā. Moricam sirdī kaut kas iedūrās, uz mirkli viņš sajutās bezsvara stāvoklī un realitātes ritums acu priekšā palēninājās. Viņš tam nepievērsa uzmanību, — ne jau pirmo reizi. Morics iegāja foajē. Ziņojumu dēlis, sludinājumu dēlis, lekciju saraksti. Morics uzkāpa pa kāpnēm, staigāja pa koridoriem. Aiz auditoriju durvīm bija dzirdamas profesoru balsis. Morics pieliecās pie vienām durvīm — tur stāstīja par kanalizācijas sistēmas izbūvi rindu māju projektos. Pie citām durvīm viņš paklausījās jumta konstrukciju drošības noteikumus. Aiz trešajām durvīm bija klusums. Morics ieskatījās atslēgas caurumā — studenti noliekušies kaut ko zīmēja vai rasēja. Stāvu augstāk vestibilā bija izstādīti vairāki pilsētbūvniecības maketi. To autori bija vecāko kursu studenti. Vēl citā vestibilā bija individuālo māju, lauku rekonstruēto sētu un interjera maketi. Pēkšņi kādas auditorijas durvis atvērās un nāca studenti — ar somām, grāmatām, piezīmju kladēm un zīmēšanas albumiem. Starpbrīdis. Pēc tam Morics pievienojās kādai studentu plūsmai, kas ieveda viņu milzīgā amfiteātra auditorijā. Tur uzstājās kāds Spānijas arhitekts, kurš stāstīja un rādīja 18. gs. tiltu konstrukciju pamatprincipus. Morics no teiktā angļu valodā neko nesaprata, bet no redzētā viņam kļuva neizsakāmi vientuļi. Jo viņam pašam apkārt nekur nekas neviens nebija ne tāds, ne šāds tilts un viņš pats atradās bezgalīga traukūdens klajumā ar dēli padusē. Un nevis viņš turējās pie dēļa, lai nenoslīktu un kaut kādā krastā nokļūtu, bet dēlis bija viņam kā pienaglots un neļāva tik nesmuki noslīkt no dzīves.
 Turklāt Morics nespēja izsekot līdzi. Galva bija atdauzīta sešās koloniālajās smadzeņtrīcēs — pagaidām viņš spēja uztvert atsevišķas detaļas, bet, kā tās kontekstuāli, konceptuāli un kompozicionāli savienojās, nebija saprotams, kur nu vēl pašam tās savienot. It kā smadzenēs vads pārrauts un neraida informāciju — kādā brīdī tā pārtrūkst. Maksimums, ko šobrīd Morics bija spējīgs izlasīt, — trolejbusa biļete. Lielākos gabalos viņš nespēja ne caurskatīt jēgu, uz kuras saveras visas izkaisītās sastāvdaļas, ne to proporcijas un mijiedarbību.
 Pēc mēnesi ilgiem universitātes apmeklējumiem, Morics pierada pie jaunās vietas, atpazina dažas sejas un jau sveicinājās. Morics gan gāja tikai uz lekcijām amfiteātrī, jo tur sanāca vairāki kursi kopā un varēja palikt nepamanīts. Diemžēl tas izrādījās bezjēdzīgi, jo amfiteātrī notika tikai teorētiski vispārējo zināšanu kursi, kas Moricu neinteresēja un nekādas praktiskas zināšanas viņam nedeva. Praktiskās kursu nodarbības norisinājās mazās grupās, kurām Morics neuzdrošinājās pievienoties.
 No vecmammas Morics bija atvedis koferi ar savām drēbēm un gultas veļu un dzīvoja pamestā alumīnija trauku rūpnīcā otrā stāvā, laikam kādreizējā karošu cehā, no kura visas iekārtas bija izvestas un izlaupītas. Tomēr rūpnīcā vēl bija saglabājusies sarūsējusi dušas truba un poda lauska, un arī vairāki alumīnija trauku komplekti. Elektrības gan sākotnēji nebija, bet pēc redzētā kādā nobružātā shēmā pie koridora sienas Morics uzmeistaroja sev pietiekami labu ģeneratoru un sveces pietaupīja kādas citas dzīves romantikai. Drēbes gludināja ar sakarsētu alumīnija bļodu. Vecmamma mazdēlam sūtīja stipendiju — uz abonenta kastīti.
 Rūpnīcā Morics jutās kā savā vietā. Viņš stundām ilgi klaiņoja pa tukšajiem cehiem un palīgtelpām. Zem kājām kraukšķēja smilšu sanesumi un metāla skaidu riekšavas. Logi melniem putekļiem klāti. Eļļaini metāliska smarža. Morics vai stundām ilgi pētīja demontēto iekārtu lūžņu gabalus un skatījās nolupušajā sienā. Pa blakus logu telpā ierietēja saule un sāka lēni uz sienas zīmēt dažādas ēnas, izceļot krāsas un reljefus. Morics sekoja saulei pa sienas erozīvo virsmu līdz pilnīgam satumsumam, kur cilvēka ceļš nonāk kādā galības kaktā un kur beidzas sienas plakne, bet saule pagriež bezgalīgo vaigu Visumam. Morics bija šīs pamestās galaktikas relikts un nolādēts dzīvot. Viņš bija atkal pamodies savā murgainajā sapnī, kas viņu nelaida vaļā. Kā zivs, kas uz brīdi izlec no ūdens — tā cilvēks uz mūžu izmests eksistencē. Kāpēc viņš atradās šeit un bija izspļauts no kosmosa?! Morics sameklēja cietāka metāla skaidu un nolika blakus modinātājam, kuru bija atradis tepat. Uzlika zvanu uz septiņiem. Ja atkal pamodīsies, iestums skaidu miega artērijā, lai viņu airē no šejienes prom.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
 
Svens Kuzmins
Iveta Harija meita
Nora Ikstena
 
Svens Kuzmins
Laima Kota
Viktors Suvorovs