Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

VĪRU LIETAS

Grāmata pievienota: 20.07.20
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Ilze Jansone
Lapaspušu skaits:
144
Platums:
148
Augstums:
206
Cena:
7.11 Eur
Izdošanas gads:
2020

Ja man būtu jānosauc viena latviešu grāmata, kurā trāpīgi raksturoti modernās inteliģences pārdzīvojumi, es tūlīt pat iedomātos par “Vīru lietām”. Tas ir dziļi personisks, nesaudzīgs un nepiedienīgs grupas portrets, kura galvenie varoņi – izmisuši un apmaldījušies domātāji – tā vien izstaro mūsdienās labi pazīstamo lielpilsētas vientulību. Taču sadzīviskās ainas ir tikai neliela daļa no Ilzes Jansones radītās pasaules. Zem vienmuļajām ikdienas rūpēm slēpjas daudz dziļāki teoloģiski un filozofiski slāņi, kuru interpretācija vienmēr paliek lasītāja ziņā. Bet, ja runājam līdzībās (un šai grāmatai tas piestāv daudz labāk), Ilze Jansone ir viena no tām retajām latviešu rakstniecēm, kas godprātīgi cenšas saskatīt Visuma uzbūvi zāles stiebrā.
Svens Kuzmins

Dīvaini ir šī romāna varoņi. Viņi alkst mīlestības, bet mīlinās vien ar pašu iedomātajām ciešanām. Viņu lūpās plaukst vārdi par draudzību, bet labāk lai tie paliek plīvojam gaisā, nevis saista ar attiecību pinekļiem. Viņi tiecas nokļūt profesionālās varēšanas virsotnēs, bet mīdās vien izdangātajā pakājes biežņā. Un es, gluži kā Elžbeta, varu vien skatīties, “kā viņi visi tur iet, beidzot nolēmuši ielūkoties sejā sev un savām smieklīgajām dzīvēm”. Baisa, diemžēl mūsdienu īstenības barota aina. Ilzes Jansones rādītais spogulis ir precīzs, neaizmiglots un mākslinieciski spožs. Nav gan zināms, vai karalis mainījās, uzzinājis, ka viņš ir pliks.
Gundega Blumberga

Ilze Jansone (1982) raksta prozu, tulko no angļu valodas un publicē rakstus par reliģijas jautājumiem un mūsdienu literatūru. Beigusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, iegūstot doktora grādu teoloģijā un reliģiju zinātnē. Literatūrā debitējusi 2006. gadā ar garstāstu Viņpus stikla. Vīru lietas ir Ilzes Jansones piektā grāmata (Insomnia, 2010; Umurkumurs jeb Ardievas feminismam, 2013; Vienīgais, 2015).

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas noformējumā izmantota Kaspara Groševa glezna Vīru lietas

Suns sūdzas meitenei, ka jāstāv. Pie sarkanā. Viņš grib kustību, doties uz priekšu, plašajā pasaulē, par kuru, visticamāk, liecina tikai viņa deguns. Pasaules aicināts un iztēles dzīts, viņš ar purnu biksta saimnieces kājas tieši pie īso svārciņu līnijas.
  Izmantojot apstākli, ka meitenes deguns ir iebāzts skārienjutīgajā telefonā, Justs viņu garlaikoti nopēta. Melnas zeķubikses (vai legingi, kas mūslaikos to var skaidri pateikt), brūni, nošķiebti zābaki, kas sen nav redzējuši ne apavu krēmu, ne sūklīti, ar ko savām kurpēm parasti veikli pārbrauc augstāku šķiru sievietes, un nenosakāmas krāsas un materiāla svārciņi, kuru malā netālu no smilkstošā suņa deguna rotājas balts pleķis.
  Zobus viņa acīmredzot tīra, ja vien tur nejauši nav uzdirsis garāmlidojošs putns un šai meičai nav lemts tuvāko dienu laikā iekarot kādu Gazu. Ar viedtelefonu kā vienīgo karamākslas stratēģiju, protams.
  Otrā vai pat trešā šķira, normāls trash. Bet tuvāk iepazīties ar cilvēka labāko draugu Justam ne visai gribas, turklāt piedzīvojumu šīm dienām bijis gana. Viņš vairs nav pasaules aicināts un mierīgi stāv blakus — arī gaidot sarkanās gaismas izdzišanu. Bez suņa beznosacījumu mīlestības vai kā nu to dēvē.
  Gaiss ir pavēss, cimdus Justs nēsā reti, un viņš iebāž rokas kabatās. Pirksti sakļaujas ap taustei vēl nepazīstamiem priekšmetiem, kas tur aizķērušies no pērnā vai, iespējams, aizpērnā vakara. Nekļūdīgi viņš atpazīst tikai savu cigarešu etviju. Vai pārējie nebūtu viņam piederoši priekšmeti? Vai tos kabatā, viņu āzējot, aizvakar būtu salikuši draugi? Rudmate, kuras dzīvoklī viņš pavadījis pēdējās četrdesmit stundas? Viņš pats, piektdien krogā sagaidījis mirkli, kad šķiltavas, sērkociņi un alus pudeļu korķīši iluzori iegūst savu gribu un sarunu brīvajā skrējienā itin kā paši izvēlas īpašnieku, kura kabatās salēkt?
  Iespējams.
  Ir vēla pēcpusdiena, brīvdiena, un Justam būtu laiks doties uz mājām; tur viņu gaida auksta gulta, vientulība, darbs un dialogs ar datoru un grāmatu lappusēm.
  Taču visās, teju visās viņa mājās jau krietnu laiku dzīvo kāds cits. Vakaros tajās deg gaisma, un svešinieki aizvelk aizkarus, lai no ielas nebūtu saskatāma šī cita dzīve, kas kaut kā pamanījusies būt, atšķirībā no viņējās.
  Pasaki kaut ko gudru, viņš atkārto komunalkas dzerstiņā dzirdēto frāzi. Nudien, kā viņš nonāca komunalkā, Justs īsti nespēj atcerēties. Atceras tikai meldējis, ka viņas garša ir kā nobriedušas Neapoles olīvas. Un droši vien vēl vezumu muļķību sarunājis, bet tas pieder pie lietas. No rīta laikam pamodās, sāka lāpīties un palika vēlreiz, no sienām tā arī neizgājis. Nākamajā dienā izdzēra metru kafijas un devās mājās.
  Savādi, ko tikai cilvēki sadara, lai kaut kā aizpildītu savu laiku līdz beigām. Mājās nāksies ieraut kādu ibumetīnu, jo pārmērība vienmēr ir sāpīga.
  Pasaki kaut ko gudru, viņš saka sev skaļi, un trash piepeši satrūkstas un izvelk viedtālrunī iesprūdušo degunu, lai pavērtos viņā izbiedētām, nekrāsotām acīm. Viņš pasmejas, lai gan pieļauj, ka meitene ir sabijusies, taču abus izglābj zaļais; instinktīvi Justs pagriežas suņa draudzenei pretējā virzienā, ar acs kaktiņu fiksēdams, ka viņa atkal ieurbjas tālruņa ekrānā. Ir apmācies, velk uz lietu, pavēss, taču viņš nolemj iet mājup pa garāko ceļu. Prātā ienāk rudmate, kas valšķīgi spieda uz visām iespējamām pogām, līdz viņš, apdullis savas brīvības ilūzijā, nolēma vairot savu statistiku vēl par vienu.
  Nepieķerties. Sajust cilvēcisku ķermeņa siltumu un acumirklīti ļauties apmānam, ka šajā pasaulē viss tomēr ir iespējams. Samelot sev, ka vispār jau nav tik slikti un kaut ko vēl ir iespējams arī just. Un tad pārvietoties kā tādās šūpolēs — no lielākas pilnības līdz mazākai, no prieka līdz bēdām, līdz pat sasodītas melanholijas dzīlēm. Iekāre, prieks, bēdas, bēdas, prieks un iekāre, viņu ir savažojusi šī trīsvienība, un atraisīties nav iespējams.
  Vai arī prasti ļauties dzīvnieciskajam, uz kādu brīdi nodot sevi instinktu rokās, lai atcerētos, ka viņš ir no molekulām un šūnām sastatīts vienums, stalts un skaists koks, bet ar tukšu vidu.
  Pasaki kaut ko gudru.
  Ja viņš būtu skolotājs vai mācītājs, vai filozofs, vai, teiksim, slavens rakstnieks, viņam tas nesagādātu nekādas lielās grūtības. Cik tur tā darba — izskaidro kādu fizikas likumu, pastāsti, kāpēc Noa pirmo no šķirsta izlaida tieši balodi, atsaucies uz Aristoteli vai noskaiti kādu izteiksmīgu rindu no sava “jaunākā romāna”, kurš nekad tā arī neieraudzīs dienasgaismu, jo ir pārāk labs šai sabiedrībai, un lieta darīta. Kaut viņš būtu dzejnieks. Varētu rakstīt štāpeļiem pantu, ko meitenes līmētu savās dienasgrāmatās. Uzrakstīt vienu it kā ģeniālu dzejoli, kuru neviens nekad nav redzējis, un pārējo mūžu veltīt attiecībām. Taču viņš nav neviens no minētajiem, viņš ir vienkāršs cilvēks. Tas stāsts ir par maizi, nevis izdzīvošanu. Ja par to otro, tad nav jēgas liegties — lasīt viņš iemācījās diezgan agri.
  Protams, ka tas nav pateicīgākais darbs pasaulē. Visdažādāko iemeslu dēļ, taču šobrīd viņš par tiem īpaši nevēlas lauzīt galvu. Viņam vienkārši pietrūkst ikdienišķu sarunu — var jau būt, ka Martai ir taisnība un klusībā Justs aizvien vēl turpina dusmoties uz Elžbetu, jo ar viņu ikdienišķas sarunas bija iespējamas. Īstenībā tas arī bija vienīgais, kas Justam no viņas bija vajadzīgs. Un mazliet atzinības piedevām. Drusciņa vienkāršības, kuru, savā sasodītajā emo pasaulē nogrimusi, viņa tā arī nespēja sagādāt.
  Jēziņ, kas par prātulām! Šorīt viņš acīm redzami ir pamodies melanholisks kā Dārziņa valsis un, šķiet, aizvien vēl ir reibumā. Paģiras nepāriet, un garākais ceļš līdz mājām šķiet neiedomājami tāls. Ceļā trāpās pāris mazie veikaliņi, kuru alkohola piedāvājumu Justs var noskaitīt teju no galvas, bet ir brīvdiena, mājās viņam jānonāk monogrāfijas ēnā, rīt jāattopas un parīt atkal jāatgriežas pie runāšanas darba.
  Viņš apstājas pie kāda skatloga, ielūkojas tajā un vaicā savam izspūrušajam atspulgam: “Vai cilvēkam ir brīvā griba?”
  Vai atbilde uz šo jautājumu beidzot būtu šis — kaut kas gudrais?
  Iespējams.
  Šai brīdī, protams, ieļerinās tālrunis, taču ar Fabianu Justam runāt īsti nav noskaņojuma, tāpēc, atstutējies pret kāda nama sienu, viņš aizraksta dēlam īsziņu — ja kas steidzams, raksti, man ir tikšanās.
  Droši vien tā ir zīme, ka palēnām jāgriež seja uz māju pusi. Turp, no kurienes pūš auksts vējš. Un, tomēr — uz vienīgo vietu, kur iespējams izdarīt kaut ko jēdzīgu. Tuvināties brīvībai.
  Iespējams.
  Vai arī. Marta ir mājās, un Justs, īsi saskaņojis vizīti, pagriežas pretējā virzienā. Pagaidām viņš nav gatavs sastapties ar savu tekstu. Un apmācies laiks uzdzen melanholiju, un pat bērni zina, ka melanholija vienatnē reti kad ir dziedējoša.
  Zvans tomēr ir iedarbojies kā brīdinājums un atgādinājums vienlaikus — ir pilnīgi skaidrs, ka pret dzīvi glāze vīna var arī nepalīdzēt, un, brīdi padomājis, viņš iebāž roku kabatā, izvelk mobilo un ieliek atgādinājumu “Saglabāt veselo saprātu”. Atgādināt: katru dienu plkst. 08.39.

  Sākot ar rītdienu. Droši vien līdz skumjajam pensijas gadu rokenrolam.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Gaile
Tamāra Horiha Zerņa
Inga Ābele
 
Ēriks Vilsons
Maikls Ondatje
Pauls Bankovskis
 
Andris Zeibots
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Kristīne Ulberga