Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ES NEMIRŠU NEKAD

Grāmata pievienota: 07.07.22
 
Apakšvirsraksts:
Romāns par Eduardu Veidenbaumu
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Arno Jundze
Lapaspušu skaits:
208
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
7.74 Eur
Izdošanas gads:
2022

Romānu un monogrāfiju sērija Es esmu…  

Arno Jundzes romāns ES NEMIRŠU NEKAD — par latviešu dzejnieku, tulkotāju un publicistu Eduardu Veidenbaumu (1867–1892).

“Togad pavasaris ir skumjš. Brīdī, kad tas beidzot atplaucis un “ziediem rotātas pļavas”, tajā ienāk ēnu valsts. Lauku sētas brīnumbērna Eduarda liktenī stāsts par uzliesmošanu un strauju sadegšanu nav oriģināls, arī ne stāsts par sava talanta nenovērtēšanu, vēlmi sadedzināt uzrakstīto un slavu, kas atnāk tikai pēc nāves. Bet fakts, ka 2022. gadā Veidenbauma apjomā nelielo literāro mantojumu vairāk nekā gadsimtu pēc viņa nāves turpina lasīt, citēt un izdziedāt, liecina par ko nepārejošu. Tam centies piekļūt arī Arno Jundze savā versijā par dzejnieka neprātīgi īso mūžu.”
Vents Zvaigzne

Rakstnieka Arno Jundzes (1965) literārā darbība ir daudzpusīga: literatūrzinātnieks, kultūras žurnālists, prozaiķis, kas brīvi jūtas dažādās formās un žanros. Desmit grāmatu autors, pirmā no tām zinātniskā monogrāfija SOMIJAS LITERATŪRA LATVIJĀ. 1885–2001 (2002). Divos gadu desmitos iznākuši četri romāni, to skaitā spriedzes romāns par 90. gadu Latviju SARKANAIS DZĪVSUDRABS (2017) sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts un kriminālromāns PĒDĒJAIS LIECINIEKS (2021), kā arī stāstu krājums un grāmatas bērniem. Grāmatas vairākkārt tikušas nominētas dažādām kultūras godalgām, tai skaitā Latvijas Literatūras gada balvai, darbi tulkoti lietuviešu, spāņu, angļu un igauņu valodā.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Pirmā diena. 1892. gada 2. aprīlis.
Nāk Lieldienas. Ir dzestrs un nepatīkams laiks

Mums ēnu valstī tomēr reiz jānobrauc,
Kur nāves lejās Kokitus lēni plūst

Un, noziedzību algu ciešot,

Sizifus, Aiola dēls, kur mocās.

No draugiem, mājām, tēvijas jāšķiras,

Un viss, ko krājis dzīvojot, paliek te,

Tik sēru cipreses virs kapa

Nāvē vēl apēno savu kungu.

 Kvints Horācijs Flaks,
šeit un turpmāk — Eduarda Veidenbauma atdzeja

 1

Laikam jau pienācis aprīlis. Mājnieki pošas Lieldienām, tomēr nav ne mazākā dzinuļa skatīties kalendārā, lai noskaidrotu, kāds šodien datums. Kāda tam vairs nozīme?
 Pēdējās dienās galīgi nav spēka. Pat pastaigām ne. Vairs ne, kaut tām vajadzētu atdot veselību. Iekša vai ārs, knapi velku kājas. Gar acīm griežas tumsa. Sirds sitas, krūtīs dedzina pie katra elpas vilciena. Dedzina? Šīm sāpēm varētu nosaukt neskaitāmas nokrāsas vai elles lokus. Kā Dantem. Dedzina, svilina, plēš, dzeļ, dur kā ar mietu. Skrāpē, smacē. Žņaudz. Brīžam liekas, ka ribas klepojot liecas uz āru. Zinu, tā nevar būt, jo riba ir kauls. Tā neliecas. Esmu taču vērojis universitātes anatomikuma teātrī līķa uzšķēršanu ne reizi vien. Bet manas ribas liecas. Esmu laikam kāds medicīnisks ūnikums. Varu iedomāties, kā anatomikumā tās demonstrētu Tērbatas studentiem!
 — Hmm! Tā, kungi! Pievērsiet uzmanību! Aizgājēja ribas ir lokanas, kaut tam nevajadzētu tā būt.
 Ko nu es te muldos… Piesaukšu vēl.
 Kaut nu reiz nāktu saule un pavasaris! Varbūt siltums nopaijātu arī manu sagurušo miesu un es atspirgtu. Joprojām izmisīgi ceru, tomēr man kļūst aizvien grūtāk noticēt tam, ka siltums spēs ko glābt. Ar pūlēm atspiežu smagās āra durvis un ievelkos iekšā no dzestrā verandas gaisa. Sviedri plūst. Vispirms karsti, tad auksti, tad atkal karsti. Nesaprotu, kur manā izģindušajā ķermenī spēj rasties tik daudz sviedru? Mājas gaiss ir tik smacīgs. Tā siltuma vilnis nežēlo. Tas grib mani notriekt zemē. Kaut nu nepaģībtu un nenoveltos uz grīdas, kauliņiem grabot, kā tāds kartupeļu maiss.
 — Eduard, dēls, tu šodien pavisam bāls, — pukojas māte.
 Pamanīja! Mammas acis krēslainās iekštelpās ir diezgan švakas. Toties raizes viņas balsī skan jo dienas, jo stiprāk.
 — Varbūt nevajag sevi mocīt ar pastaigām. Laiks pavisam nejauks. Tu atkal esi sasvīdis. Piesaldēsies vēl! Jau tā tik vājš… — mammas balss dziestoši skan it kā no tāluma, kaut viņa ir tepat blakus.
 Velku nost mēteli, bet jūtu, ka tūlīt mana apziņa aizpeldēs. Kājas kļūst nodevīgi vieglas kā Loss jaunkundzes mazie dūnu spilventiņi Rūjenē. Tikai tās nav dūnas, bet manas kājas. Pakrūti sagrābis aukstums, salti sviedri raso lejup pa muguru, pastiprinot stindzinošo “es tūlīt miršu” sajūtu.
 Atspiežos pret sienu, pūloties palikt stāvus. Gatavais mērkaķis! Zinu, ka viņas pošas krāsot olas Lieldienām. Cenšas sarīkot svētkus. Es atkal visu sabojāšu. Sasodīts!
 Viss, ko es vēlos, ir mēģināt saņemties, lai ar cieņu spertu tos dažus nožēlojamos soļus, kas mani šķir no gultas blakus krāsnij. Varbūt tā varēja justies dievus sadusmojušais Odisejs nebeidzamajā atceļā no Trojas uz Itaku? Ceļš līdz salmu matracim šķiet tik mokoši nesasniedzams. Kājas nodevīgi draud saļimt, bet durvju slieksnis kļūst bīstamāks par ciklopu Polifēmu. Tikai man nav olīvkoka zara, ar ko izdurt tā vienīgo redzokli. Pat mana spieķa ne.
 — Karlīn, nāc līdzēt! Eduardam atkal vājums! — sauc mamma un satver mani aiz padusēm, lai nekrītu.
 Viņai nav spēka noturēt manu ļengano miesiņu, es lēnām slīdu lejup, līdz attupstos, ar muguru stutēdams sienu. Ledus klucis pakrūtē ir apmetis kūleni, bet acīs uz mirkli satumst. Tomēr dzirksteļojoši melnā straume mani nepieņem un nekur neaiznes. Ir tikai tumsa.

Līdzīgās grāmatas:
Aldis Bukšs
15 balsis
Arnolds Auziņš
 
Autoru grupa "Tekstūra"
Nora Ikstena
Andris Zeibots
 
Niks Keivs
Dace Rībena
Kristīne Ulberga