Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

KARIETE UZ SANTJAGO

Grāmata pievienota: 16.04.20
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Kristīne Ulberga
Lapaspušu skaits:
200
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
8.66 Eur
Izdošanas gads:
2020

“2015. gada vasarā Kristīne Ulberga nostaigāja Santjago svētceļojuma 900 kilometrus. Bez jebkādas kristīgās eksaltācijas un neklanoties pie katra ceļmalas akmens ar iekaltu krustu, toties ar vien pārsimt eiro kabatā un ceļabiedru, draudzenes tīņa vecuma dēlu Aleksi. Šis ceļojums ir sižeta pamatā, taču tās nebūt nav tradicionālās ceļojuma piezīmes. Palaikam vēstījumā ievijas epizodes, kuras varētu uzskatīt par vizionārām un kuras šo absolūti reālo gājienu pārtapina metaforiskā ceļojumā. Ceļā sevi meklē Kristīne, citā veidā to dara Aleksis, bet, pats par sevi saprotams, ka nekāds “es” netiek atrasts, jo to nemaz nav iespējams izdarīt. Un tomēr – 900 kilometru gājums cilvēku maina. Kā tas notiek un kas tieši viņā mainās – to varētu uzskatīt par Karietes uz Santjago centrālo motīvu.”
Guntis Berelis

“Šis svētceļojuma romāns gluži kā sīpolu izloba tā galveno varoni no visām, pat nenojaustām, jebkura jaukā labā cilvēka neredzamajām patībām – augstprātības, paštaisnuma, neiecietības un citām mizām. Skaudri atklāts un savā tiešumā suģestējošs darbs. Nezinu, vai tas kādam līdzēs veikt viņa paša svētceļojumu, tomēr gājiens ar Kristīni, Aleksi un visiem viņu ceļabiedriem varētu palīdzēt apjaust, ko īsti tāds izturības pārbaudījums nozīmē.”
Dace Sparāne-Freimane

Kariete uz Santjago ir rakstnieces Kristīnes Ulbergas (1979) sestā prozas grāmata. Par garstāstu pusaudžiem Es grāmatas nelasu (2008) saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu. Viņas pirmais romāns Zaļā vārna (2011) 2012. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu. Par 2017. gadā sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts izdoto romānu Tur autore saņēmusi Dienas Gada balvu kultūrā un AKKA/LAA Autora balvu.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

 

Saimnieks

Pamatīgums

Tā sen nebija gulēts. Bijām palikuši pēdējie. Vismaz tā domājām. Stāva pārvaldniece jau trešo reizi gāja garām mūsu istabai, lai pārliecinātos, vai esam prom. Noteikums šeit bija visur viens — jāpazūd ne vēlāk kā astoņos. Bija jau deviņi. Kas zina, mūķenes vai kāda apkopēja no pilsētas jau mērcēja mazgājamo lupatu un skaitīja lūgšanas, lai drīzāk ķertos klāt mūsu putekļiem. Šī bija vienīgā reize, kad Aleksis mani skubināja. Pat salocīja guļammaisu manā vietā.
  Izgājām uz ielas un uzreiz devāmies uz tabakas bodi. Iepirkām 
tabaku desmit dienām. Aleksis, kā izrādījās, bija jau iztērējis vecāku doto kabatasnaudu. Par niekiem, kurus viņš slepeni ēda. Par mazu mūzikas skandu telefonam. Par bērnību, kas viņam vēl nebija beigusies. Saskaitīju naudu, un nu bija jāatzīst — gājām pārāk gausi. Lai ietu ātrāk, vajadzēja tikai vēlēšanos nokļūt mājās. Labs ēdiens un dārga nakšņošana padarītu mūs nodrošinātus, bet miegainus, piederīgus pasaules iedzīvotāju trešdaļai. Taču mēs bijām nabagi, kas paši izvēlējušies tādi būt. Nevienu nevainodami. Gaļa gan mums garšoja, piens — arī, bet par ceptiem kartupeļiem būtu gatavi šķirties no viena pirksta. Jau ceļojuma sākumā.
  Ejot atkal garām klostera žogam, atcerējos sievietes balsi. Diez 
kas tā par iekšējo pili? Un, ja arī manī tāda bija, tad — nepazīstama, neizstaigāta. Ejot tik tālu ceļu, varētu gremdēties sevī un atrast ieeju pilī. Laika bija, cik uziet. Un bija arī Aleksis, kurš ar vienu vārdu atvilka mani atpakaļ no maldīšanās pa ērkšķiem, kas saauguši apkārt pilij. Bet tur tā stāvēja. Bezgala vientulīga biezoknī, kam jālaužas cauri.
  — Man bija dīvains sapnis. — Aleksis uztina cigareti un izpūta 
pirmo šodienas dūmu.
  — Ak tā?

  — Jā. Pie manis bija atnākusi kaut kāda dāmīte. Teica, ka esot 
jāatrod iekšējā pils kaut kāda. Un tad es sapnī maldījos pa klosteri un man jau izlikās, ka nekad neatradīšu ceļu ārā.
  — Man šonakt bija interesants sapnis, — teica pazīstama balss 
mums tieši aiz muguras.
  — Ka jāmeklē pils? — Aleksis pasmaidīja un iepūta dūmus 
Libertijam tieši sejā.
  — Gribēju zināt, vai jums arī? Tā te notiek katru reizi, kad 
nakšņoju. Tātad jau veselas piecpadsmit. Terēze tik nāk un nāk...
  — Terēze?

  — Spēcīga dāma viņa bija. Tajos laikos runāt par kristīgo meditāciju 
un vēl kļūt par svēto! Viņa bija katoļu mistiķe.
  — Man riebjas katoļi. — Aleksis saviebās.

  Viņš no nesenas pagātnes nēsāja līdzi stāstu par templiešu 
bruņiniekiem. Varbūt nesīs līdz mūža galam tādu — nesaprastu.
  — Vai tu tici Jēzum? — piepeši jautāja Libertijs.

  — Es Dievam neticu.

  — Ak, bet templiešus aizstāvi, jo patika viņu tērpi? — jautāja 
Libertijs, it kā lasīdams mūsu domas. — Notici Jēzum, un tad tev būs skaidrs, kāpēc uz zemes atgadās šausmas un kāpēc tās vispār ir vajadzīgas. Arī katoļi. Redz, es pats esmu kristīts katolis... — Libertijs sāka stāstu, un mēs zinājām, ka tas ievilksies. Mūsu pleci pagurs, un mēs kļūsim īgni. Aleksis sāka iet neparasti ātri. Es pasteidzos līdzi.
  — Mēs jau vēl satiksimies. — Es atskatījos.

  Libertijs kaut ko noburkšķēja, pasmaidīja un turpināja soļot 
krūzītes klabēšanas ritmā. Vai arī — krūze klabēja, Libertija soļu tramdīta.
  Bet mēs steidzāmies. Tikai diez, kurp? Atstājām veco Libertiju 
iepakaļ un pielikām soli. Cauri mazai pilsētai, tad pa meža taku un atkal starp ganībām. Bet tur ceļi un dzeltenās bultas šāvās uz visām pusēm.
  Pēc vairāku stundu maldīšanās es saļimu. Nosviedu somu un 
nokritu putekļos zem nepazīstama koka. Aleksis pacietīgi stāvēja, teica, ka mums esot jāturpina iet, jo drīz beigsies ūdens. Izlikos nedzirdam. Izņēmu no somas pudeli, kurā vēl mazliet skalojās armaņjaks. Gribēju jau teikt, ka tik tiešām Aleksim ir taisnība — jēgas nav un es atzīstu, ka veicu šo ceļojumu vien tāpēc, lai padižotos draugiem, žilbinātu ar savu pacietību un spēku. Armaņjaks vēlīgi izkausēja domas. Monolīta bloki, drūmi un bezcerīgi, izšķīda, paraudami līdzi savas smagās ēnas. Bijām zaudējuši četras stundas, taču tagad atkal zinājām pareizo virzienu. Pārsimt metru uz priekšu ceļš ielocījās mežā, kas spirdzināja. Iesmēlām ūdeni no kalna avota. Un, kaut tulznas smeldza, koku saknes kā nostrādātu roku dzīslas snaikstījās pāri takai, lai varam uz tām atsperties, kāpdami kalnup.
  Tuvākās naktsmājas būs tikai pēc divdesmit kilometriem. 
Aleksim bija bail gulēt mežā. Viņš sāka rikšot tā, ka ar grūtībām tiku līdzi. Kāpdams un stenēdams viņš centās būt stiprs, šķieda spēku kā ūdeni ne no savas jūras. Lielā ātrumā iedami, paskrējām garām trim ar matiem un bārdu noaugušiem puišiem. Izskatījās, ka šie ir iemaldījušies no septiņdesmito gadu Vudstokas. Novēlējām labu ceļu un panesāmies garām. Kad kļuva neizturami grūti iet, Aleksis sapīka. Teicu, ka vajag uzdziedāt, izdziedāt sāpes.
  Maza meitene būdama, kautrējos dziedāt citu klātbūtnē. Toties 
atceros, kā lalināju, sēdēdama uz podiņa. Izgudroju dažādas dziesmas, iztēlojos, ka spēlēju ģitāru, kaut nekad savā tuvumā nebiju redzējusi ģitāristu. Tiklīdz istabā ienāca vecāki, lai pajautātu, vai ir cauri, ģitāra pazuda un rīkle izkalta. Vēlāk skolā mani piespieda dziedāt korī, jo esot muzikālā dzirde. Ļoti negribēju stāvēt barā, kuru tāpat neviens aktu zālē svētkos neņēma par pilnu un klausījās tikai pieklājības pēc. Tiesa gan, tur, barā, mana balss nebija atšķirama no pārējām, un man pat šķita, ka es nedziedu. Kauns pazuda un atgriezās reizēs, kad vecvecāki palūdza Ziemassvētkos nodziedāt kādu dziesmu, jo es taču esot pieņemta korī. Nedziedāju. Sen biju pārstājusi iet uz podiņa.
  Tomēr Santjago ceļš cilvēku maina. Izmisums, apnikums, sāpes, 
nogurums un eiforija no tā visa. Ceļš mani salauza tā, ka stundas laikā, kāpjot pa līkumainu meža ceļu, klupdama un gāzelēdamās, nodziedāju visas dziesmas, kam zināju vārdus. No manis izplūda brīnumains avots. Bija atradusies neredzamā ģitāra, bungas un pat flauta. Un Aleksis, kurš, neraugoties uz padsmitnieka kautrību, arī deva vaļā, kā mācēja. Bija sasniegta kalna virsotne. Cauri skrajākam zaru mudžeklim ieraudzījām nākamos piecdesmit kilometrus. Rītdienu un neko vairāk. Pamazām sāka tumst. Apsēdāmies kalngalē, lai uzkostu un iemalkotu armaņjaku. Kad taisījāmies jau doties lejupceļā, mūs apstāja bārdainie francūži. Viņi paspieda man roku un teica, ka mūsu dziedāšana bijusi dzirdama kilometru iepakaļ. Klusējot viņi mums sekoja, bet dziesma, reiz izlaista, vairs nevarēja rimties. Ceļš lejup bija vieglāks, bet, iestājoties tumsai, lēnāks. Aleksis mani izbrīnīja, izņemdams no somas galvas lukturīti.
  — Kas to būtu domājis? — es viņam teicu, kad bijām jau iekārtojušies 
nakšņošanai milzīgā telpā ar divdesmit gultām, nomazgājušies un ārā pie galdiņa dzērām ūdeni.
  — Man līdzi ir vēl šis tas, — viņš atbildēja.

  Pēc tam, kad bija izspēlētas pāris kauliņu partijas, apspriedām 
pie pilsētas robežas redzēto akmens baznīcu. Trīs viengabala akmeņi, salīkuši cits pār citu. Trīs milži, kas atklājuši to, kas nevienam nav ļauts, — dzīves jēgu. Un noburti par akmeņiem.
  — Kā tik milzīgu akmeni vispār var izkustināt?

  — Akmeņi stāv tur, kur tie ir nolikti. Tik lieli, cik vajadzīgs. 
Tik smagi, cik Dievs ir lēmis. Tāpat kā cilvēki.
  Aleksim šoreiz, pēc tik grūtas dienas, nebija nekādu iebildumu 
pret Dievu.

Līdzīgās grāmatas:
Maikls Ondatje
Pauls Bankovskis
Andris Zeibots
 
Inga Žolude, Tīts Aleksejevs
Jānis Joņevs
Andra Manfelde
 
Dace Rukšāne
Inga Gaile
Juris Kronbergs