Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Sandras Ratnieces recenzija Romāns kā fantasmagorija (Kultūrzīmes)

Santas Remeres recenzija Liela rakstītāja (Satori)

Bārbalas Simsones recenzija Rakstīšana kā polifonija (Kultūras Diena)

Tikai saprotiet, ka tas ir 1911. gads. Neviens nešķiras. Tas nav pieņemts. Likumu, kas atvieglos iespēju sievietēm (un arī vīriešiem, protams) izšķirties, pieņems tikai 1920. gadā, un mana mamma lielā mērā stāvēs tam kūmās.
 Bet tajā 1911. gadā, kad viņa ir atgriezusies no Parīzes, Romas, nez no kurienes vēl tur, bruņojusies ar Parīzes plūdos izmirkušu gandrīz pabeigtu manuskriptu un RaiņAspazijas svētību, viņa, visticamāk, nezināja, ko darīt.
 “Ko man tagad darīt?”
 “Ko man tagad darīt?”
 “Vai tu viņu mīli?” viņa jautāja manam tēvam, kurš negribēja un nevarēja atbildēt uz šo jautājumu.
 “Es gribēju īstu ģimeni,” iespējams, viņš teica. Nu, tā es iedomājos tikai. Tā man teica mans vīrs, jo es nekādi nevarēju palikt stāvoklī.
 Es gribēju ģimeni, kurā vakaros visi kopā ēd vakariņas, kurā sieva vīram apjautājas par to, kā viņam gājis darbā, kurā sieva rūpējas par to, lai māja būtu tīra, ēdiens laikā pagatavots un garšīgs, bērni tīri un labi audzināti. Kur pēc grūtas darba dienas cilvēks apguļas maigās, tīrās cisās un guļ saldu miegu līdz pat rīta ausmai. Bet tu biji kaut kur prom.
 Kādā no savām kaislībām.
 “Es taču tev teicu, ka nekad nevarēšu būt tikai sieva un māte.”
 “Tu tā teici?”
 Nu, lai kāda būtu bijusi tā saruna, kuru es neatceros, jo, iespējams, biju tādā sāpju šokā, ka esmu šo atmiņu pilnībā izspiedusi no savas apziņas, mamma izlēma vēlreiz aizbraukt uz Kastaņolu, jo tur no abiem kukainīšiem bija saņēmusi kaut ko tādu, ko nebija dabūjusi nekur citur. Atbalstu un uzmanību viņas būtībai. Iespējams, viņa cerēja, ka viņi varēs dot viņai kādu padomu.
 Haralds man pēc tam stāstīja, ka brauciens esot bijis grūts, ka mamma pa ceļam daudz raudājusi un visu laiku viņu un Ivaru apskāvusi un bučojusi.
 Bet Kastaņolā esot bijis labi, mamma daudz taisījusi ēst, Aspazija neesot pat žūpojusi, to esot Rainis teicis: skat, kad Lilija atbrauc, tu pat pārstāj žūpot, tā viņš esot teicis.
 “Kas ir Lilija?”
 “Tā Rainis sauca mūsu māti.”
 Un tai laikā vai varbūt jau pirmajā braucienā viņa atrada sev to jauno vārdu: Kaija. Kapsētā viņa to atrada. Man tas šķiet tik simpātiski. Nevis sentimentāli, ko daži kritiķi viņai pārmetīs, nevis sentimentāli un pārlieku juteklīgi, bet simpātiski, jo tas ir kaut kā zināmā mērā pat komiski. Paņemt vārdu, kas rakstīts uz kapakmens. Manuprāt, neapzinoties, ka tas ir sentimentāli, ka tas ir slikts stils. Viņai stils neko daudz nenozīmēja. Dzīvība, dzīt uz priekšu dzīvību. Nāves viņa nebaidījās, jo nebija laika par to domāt. Mans tētis ļoti baidījās no nāves un ļoti daudz par to domāja. Abi viņi, pēc cilvēku mērauklas, sasniedza ļoti daudz. Ejot katrs savu ceļu. Tā kādu ilgāku laiku, līdz atradu savējo, es nesapratu, kuru ceļu iet man.
 Kad viņi aizbrauca, tēvs ar savu mīļāko vairs nesatikās. Vismaz mūsu mājās ne. Mēs dzīvojām vasarnīcā, kuru tēvs noīrēja uz vasaru, šķiet, ar domu, ka tad, ja mamma izlemtu no viņa aiziet, viņš tajā varētu arī pa ziemu dzīvot. Mēs ar viņu gandrīz nesarunājāmies. Tomēr viņš man veda grāmatas. Par to domājot, es saprotu, ka viņš nenoliedza mammas izvēli būt rakstniecei, lasīt un izglītoties. Ja viņš būtu to noliedzis, viņš arī pret mani izturētos citādi. Viņš arī noalgoja man guvernanti.
 Man patika tas mēnesis, bija silts, es varēju gulēt, no rīta iet uz jūru peldēties, tad man bija divas stundas ar skolotāju, tad es lasīju. Es arī iepazinos ar kaimiņu meiteni, ar kuru mēs ļoti sadraudzējāmies un atradām kopīgu valodu. Pēc tam tik labi es jutos vienīgi ar Klitiju. Tā kaimiņu meitene kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, un tā arī mēs vairs netikām redzējušās.
 Mamma man bija pateikusi, ka viņai nepieciešams vēlreiz aizbraukt uz Kastaņolu, un es to pieņēmu. Viņa gan nebija pateikusi, kad atgriezīsies. Par to es mazliet satraucos. Varbūt tāpēc, kad tēvs kādā vakarā man jautāja, vai es ilgojos pēc mammas, sāku raudāt. Un raudāju ilgi. Nezinu, no kurienes tas nāca. Vispār es raudāju reti.
 Tad viņš teica, lai es uzrakstot mammai vēstuli. Viņš to pievienošot savējai un nosūtīšot.
 Es uzrakstīju dažas rindas un uzzīmēju zīmējumu: savu vasaras draudzeni, kura stāv uz jūras fona.
 Vēstulē mammai es rakstīju, cik ļoti viņu un brāļus mīlu un kā ilgojos pēc viņiem. Uzrakstīju arī: kad tu atbrauksi?
 Vai varbūt viss bija pavisam savādāk. Varbūt es pat biju līdzi viņai pie RaiņAspazijas un pat uzņēmu fotogrāfiju, kura Rakstniecības muzeja fondā tiks aprakstīta sekojoši: Rainis un Aspazija grupā. Ar Toniju Lūkinu, Ivandi Kaiju, un pīpenēm noaugušā nogāzē. Kastaņola.
 Mana atmiņa klibo. Aspazijas atmiņās par šo braucienu es neesmu. Viņa apraksta manu brāļu atšķirīgos raksturus, bet mani nepiemin. Tādejādi es izlemju, ka es tur nemaz neesmu bijusi.
 Tad viņi atgriežas. Manās atmiņās. Visi trīs. Brāļi bija priecīgi. Mamma — nogurusi, bet viņai vairs nebija tik samulsis skatiens. Viņa bija kaut ko izlēmusi. Un, iespējams, ka viņa uzstādīja noteikumus. Es tā domāju, ka tā bija. Jo, viņi neizšķīrās, mēs visi turpinājām dzīvot vienā dzīvoklī, tomēr viņi iekārtoja sev katrs savu istabu — faktiski kabinetu, kur arī gulēja.
 Mamma rakstīja. Kā jūs jau droši vien zināt, viņa veltīja savu darbu man — sešpadsmitajā jubilejā. Man viņa ļoti patika tai laikā. Kad viņa rakstīja. Viņa bija tik jauna tobrīd. Viņa nedusmojās uz tēvu. Viņi sadzīvoja. Viņi nerunāja, bet sadzīvoja. Mēs kopīgi ēdām vakariņas. Viņa daudz stāstīja par jaunlatviešiem un nepieciešamību būt izglītotiem. Viņa arī stāstīja par sieviešu tiesībām un Parīzi, un Romu, par Dāvidu, Belvederes Apollonu un Aspaziju, daudz par Aspaziju, un tēvs uz viņu skatījās, un viņam mirdzēja acis. Un vienu vakaru viņš apņēma viņu ap pleciem. Tad gan viņa izlocījās no šī tvēriena, un tas tētim nepatika. Es domāju, viņam šķita, ka viņš jau tā devis viņai tik daudz laika.
 Bet tad iznāca tas romāns.
 Un parādījās recenzijas.
 Es to visu stāstu retrospektīvi. Jo, kad romāns iznāca, man bija desmit gadu, un es viņas romānu un recenzijas izlasīju tikai pēc četriem gadiem. Kaut gan daļu romāna es izlasīju tomēr uzreiz, jo sadzirdēju no skolasbiedriem un kaut kādiem ciemiņu onkuļiem un tantēm, ka tas, ko mamma uzrakstījusi, ir kaut kas… kaut kas... netikumīgs. Es to paņēmu slepus no mammas istabas, sāku lasīt un man, godīgi sakot, šķita mazliet garlaicīgi, un tāpēc es to neizlasīju. Pēc tam, kad man bija četrpadsmit, es to izlasīju. Man patika.
 Tomēr tas, par ko es stāstu, ir tas, ka tai laikā, kad mamma rakstīja un tētis klusēja, ārstēja savus pacientus, nesatikās ar Jauko Dāmu, tai laikā mūsu māju sāka pildīt kaut kāda zeltaina gaisma. Pat ja bija apmācies vai vispār — ziema. Mēs bijām laimīgi.
 Un tad tas beidzās. Viņi abi atkal kļuva nelaimīgi un nikni. Katrs savā veidā. Mamma pārāk skaļā. Tētis pārmēru, pārmēru klusā. Dažreiz viņi samainījās vietām, t. i., dažreiz pārmērīgi klusēja mamma un pārmērīgi dusmojās tēvs. Un tas notika pēc tam, kad iznāca romāns. Tas romāns.
 Un es viņus visus ienīstu. Pat vietā, kur ienīst nav iespējams. Es viņus labprāt nogalinātu. Ne jau mammu un tēti. Nē. Recenzentus. Viņi nodarīja manai mātei to, ko nedrīkst otram cilvēkam nodarīt. Viņi iznīcināja to gaismu. Viņa, protams, pēc tam rakstīja vēl un darīja, kopa un apkopa, un audzēja, un Ulmanīti izloloja. Zeltu karavīriem savāca. Ar savām kurlajām austiņām un jau ar asinīm pierietējušajām smadzenēm. Bet tās recenzijas kādu daļu viņas nogalināja. Viņi pateica, ka viņai nav talanta, ka viņa ir lubu romānu autore, ka viņa nespēj izveidot raksturu, ka viņa… raksta par nesvarīgo, bet, pats galvenais, viņi visi kā viens uzsvēra, ka viņa grauj ģimeni un vēlas iznīcināt visas sabiedrības pamatus.
 Mana māte.
 Mana māte.
 Kuras dvēsele cēlās un gūlās ar rūpēm par vispārību un katru mazo kukainīti. Viņa baroja, lāpīja un aprūpēja. Viņa arī par rakstnieci bija kļuvusi, lai glābtu. Lai izstāstītu par netaisnību un palīdzētu izlabot.
 Un jūs, cienījamie, kas šūpojas kā niedres vējā un skan kā zvārguļi, jebkuras rokas iezvanīti, jūs viņu nogalinājāt. Iedzimtais grēks. Iedzimtais grēks ir skaudība, manuprāt. Nespēja pieņemt, ka tas, kas viņai bija izdevies, nebija izdevies jums, kungi. Iedzimtais grēks ir nespēja pateikt: nē, tas nav man domāts auglis. Iedzimtais grēks ir nespēja norimt un darīt to, kas jādara, bet alkatīgi gribēt sev vēl vairāk uzmanības, pārtikas, attīstības. Nomierinieties, kungi, beidzot nomierinieties. Jūsu alkatība ir šo zemi pārvērtusi pīšļos un manu māti nogalinājusi. Kurš tad jums dzemdinās jaunu rītu, ja jūs esat tā izdarījušies ar to visu, kas jums bija dots?