Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

FĀTIMAS ROKA

Grāmata pievienota: 17.01.12
 
Apakšvirsraksts:
Jaunā gadsimta trilleris
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Ildefonso Falkoness
Lapaspušu skaits:
760
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
7.35 Eur
Izdošanas gads:
2012

Romāns FĀTIMAS ROKA ir episks vēstījums par labu un ļaunu, mīlestību un naidu, par sabrukušiem sapņiem un neizdeldējamām cerībām un pārliecina ar vēsturiski precīzām detaļām un neaizmirstamiem raksturiem. Spāņu rakstnieka Ildefonso Falkonesa lielākais talants ir prasme apvienot aizraujošu stāstījumu, bagātīgu sižetu un daudzveidīgu, vēsturē pamatotu notikumu klāstu ar formas vienkāršību, kas, nenogurdinot lasītāju, ļauj aizrautīgi gremdēties nopietnā vēstījumā. Tā ir izklaidējošās literatūras visaugstākā māksla.

Spānijas musulmaņu piespiedu pievēršana kristietībai un tam sekojošā izdzīšana no zemes, kur tie bija dzīvojuši jau 800 gadu, ir maz zināma vēstures lappuse, taču šie notikumi būtiski pārveidoja Eiropas vaibstus.

Rit 1564. gads. Vairāk kā pirms pusgadsimta Ibērijas pussalā ir kritusi pēdējā musulmaņu valsts – Granadas emirāts. Paguruši no netaisnībām, moriski, kā tagad dēvē mauru pēctečus, Granadas kalnos saceļas pret kristiešiem un uzsāk nevienlīdzīgu cīņu par brīvību un taisnīgumu. Konflikta vidū atrodas jaunais Ernando – kristiešu priestera izvarotas mauru sievietes dēls. Savas “netīrās” izcelsmes dēļ, tautiešu un patēva nicināts, viņš ir spiests dzīvot stallī un kļūst par mūļu dzinēju. Kad Ernando satiek skaisto Fātimu, viņa kļūst par viņa mūža mīlestību. Tomēr šīm kaislīgajām jūtām būs jāspēj izturēt arvien nežēlīgāki vēstures griežu nestie pārbaudījumi, jo par Ernado lielo izaicinājumu kļūst plāns, kā apvienot divas nesamierināmās ticības – divas savas identitātes daļas…

Ildefonso Falkoness jau guvis pasaules slavu, pateicoties savam pirmajam romānam JŪRAS KATEDRĀLE (2008), kas tulkots vairāk kā 40 valodās. FĀTIMAS ROKA - romāns par arābu un kristiešu pasaules sāpīgo nesamierināmību - uzbur neaizmirstamas ainas, un galvenie varoņi un viņu likteņi vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas dzīvos lasītāja prātā.

No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Jaunā gadsimta trilleris:

Iedimdējās zvans, aicinot uz desmitās stundas rīta misi, un satricināja ledaino gaisu ap mazo ciemu, kas bija iekārtojies uz viena no daudzajiem Sjerranevadas atzarojumiem; metāliskās atbalsis aizvēlās lejup kraujās, kā gribēdamas izšķīst pret klinšu sienām, pret Kontravjesas kalnu grēdu, kas no dienvidiem noslēdz auglīgo ieleju, pa kuru skrien Gvadalfeo, Adras un Andaraksas upes, ko piepilda neskaitāmi strauti, plūzdami no sniegotajām virsotnēm. Kontraviesas grēdas viņā pusē Alpuharras novads sniedzas līdz pat Vidusjūrai. Ziemas saulei nedroši spīdot, aptuveni divsimt vīru, sieviešu un bērnu — gandrīz visi kājas šļūkādami, gandrīz visi klusēdami — devās uz baznīcu un sapulcējās pie tās durvīm.
 Dievnams bija vienkārša, četrstūraina okera krāsas akmens būve bez jebkādiem izrotājumiem, kam pie vieniem sāniem slējās smagnējs zvanutornis. No laukuma baznīcas priekšā pavērās skats uz līkumotajām aizām, kas no Sjerranevadas stiepās uz ielejas pusi. Laukuma pretējā malā aizsākās daudzas šauras ieliņas, kas, līkumus mezdamas, vijās augšup pa kalna stāvumu. Ciema mājas, sabūvētas cieši cita pie citas, visas bija balti nobalsinātas, tām bija viens vai divi stāvi, pavisam mazas durtiņas un niecīgi logi, plakani jumti un apaļi skursteņi, kuru gali atgādināja sēņu micītes. Uz jumtu terasēm saulē kaltējās pipari, vīģes un vīnogas. Ieliņas pa kalna nogāzi līkumoja tā, ka zemāko namu jumtmales saskārās ar nākamās rindas pamatiem, it kā ēkas būtu pakāpušās cita uz citas.
 Laukumā iepretī baznīcas durvīm bariņš puiku un daži no divdesmit šai ciemā dzīvojošajiem veckristiešiem vēroja sirmu sievieti, kura bija uzkāpusi pa redeļu trepēm, kas bija atslietas pret dievnama galveno fasādi. Sieviete trīcēja un pārsalusi klabināja nedaudzos atlikušos zobus. Moriski sagāja baznīcā, līdz pēdīgam nenovērsdami skatienu no savas ticības māsas, kas jau kopš rītausmas stāvēja uz trepju augšējā spraišļa, bez biezāka apmetņa plecos ciezdama ziemas aukstumu. Zvans līksmi lingoja, un viens no zēniem norādīja uz sievieti, kas nodrebēja pie katra dimdiena, pūlēdamās noturēt līdzsvaru. Atskanēja smiekli.
 —Ragana! — kāds izsmējīgi iesaucās.
 Pret večas augumu atsitās daži akmeņi, un ne viens vien skatītājs pie trepēm nicīgi nospļāvās.
 Zvani apklusa. Ārpusē aizkavējušies veckristieši steigšus iegāja baznīcā. Tur netālu no altāra uz ceļiem tupēja tumsnējs, melnmatains vīrs. Viņam ap kaklu bija aplikta virves cilpa, un viņš, tāpat bez apmetņa vai biezāka vamža, tupēja ar seju pret draudzi, rokas izstiepis sāņus krustā, dūrēs sažņaudzis pa degošai svecei.
 Pirms dažām dienām šis nelaimīgais savas slimās sievas kreklu bija iedevis večai, kas tagad stāvēja ārpusē uz trepēm, — viņš bija lūdzis, lai veča kreklu izmazgā avotā, kuram, kā runāja, piemita dziedinošs spēks. Šajā avotā, kas slēpās starp klintīm un bieziem krūmājiem, drēbes neviens nekad nemazgāja. Ciema priesteris dons Martins bija pieķēris veču skalinām ūdenī vienu vienīgu kreklu un nešaubīgi bija secinājis, ka te notiek pesteļošana. Sods bija nenovēršams: večai visu svētdienas rītu vajadzēja pavadīt, stāvot par apsmieklu uz redeļu trepēm. Bet lētticīgajam moriskam, kurš burvestību bija pasūtījis, grēku vajadzēja nožēlot, dievkalpojuma laiku notupot uz ceļiem pie altāra. Tā viņš tur tupēja visu cieminieku acu priekšā.
 Iegājuši baznīcā, vīri nošķīrās no sievām, un tās kopā ar meitām sastājās priekšējās rindās. Grēknožēlnieka skatiens bija aizklīdis tukšumā. Visi viņu pazina: tas bija krietns vīrs, kas gādāja par savu zemi un nedaudzajām govīm. Viņš taču tikai bija gribējis palīdzēt slimajai sievai! Vīrieši pamazām kārtīgi nostājās aiz sievietēm. Kad visi bija savās vietās, pie altāra iznāca priesteris dons Martins, beneficiārs dons Salvadors un ķesteris Andress. Priesteris dons Martins, resnis ar bālu ādu un sārtiem vaigiem, tērpies ar zeltu izšūtā ornātā, apsēdās greznā krēslā iepretī ticīgajiem. Beneficiārs un ķesteris nostājās viņam blakus, katrs pie sava sāna. Kāds aizvēra baznīcas durvis; caurvējš norima un gaismekļu liesmas pārstāja drebināties. Nu mudeharu meistaru darinātie krāšņie kesonu griesti iemirdzējās, sacenzdamies ar atturīgo un traģisko altāra retablu un tikpat drūmajām svētbildēm pie sānu sienām.
 Ķesteris, jauns, viscaur melnā tērpies gara auguma puisis ar tikpat tumšu ādu kā draudzes vairākumam, atšķīra grāmatu un nokremšļojās.
 —Fransisko Algvasils, — viņš nolasīja.
 —Šeit.
 Pārbaudījis, no kurienes atskanējusi atbilde, ķesteris kaut ko atzīmēja grāmatā.
 —Hosē Almers.
 —Šeit.
 Nākamā atzīme grāmatā.
 —Milagrosa Garsija, Marija Ambrosa...
 Par atbildi katram nosauktajam vārdam atskanēja kāds “šeit”, un, jo ilgāk Andress izsauca draudzes locekļus, jo vairāk šīs atbildes izklausījās pēc drūmiem ņurdieniem. Bet ķesteris nepagurdams ieskatījās ikvienam sejā un ievilka atzīmi grāmatā.
 —Markoss Nunjess.
 —Šeit.
 —Tu neieradies uz misi pagājušajā svētdienā, — apgalvoja ķesteris.
 —Es biju... — vīrietis mēģināja skaidrot, taču viņam aptrūkās vārdu. Teikumu viņš pabeidza arābiski, rādīdams ķesterim kādu dokumentu.
 —Panāc šurp, — Andress pavēlēja.
 Markoss Nunjess izslīdēja no baznīcēnu pulka un piegāja pie altāra.
 —Es biju Uhiharā, — viņš paskaidroja, sniegdams ķesterim dokumentu.
 Andress tam uzmeta acis un padeva tālāk priesterim, kurš to uzmanīgi izlasīja, pārbaudīja parakstu un visbeidzot saviebdamies palocīja galvu: Uhiharas abats apliecināja, ka 1568. gada 5. decembrī jaunkristietis Markoss Nunjess no Huvilesas ciema ir piedalījies svētajā misē Uhiharas miesta baznīcā.
 Ķesteris gandrīz nemanāmi pasmaidīja un kaut ko ierakstīja savā grāmatā, un tad atkal turpināja pa vienam vien izsaukt jaunkristiešus — musulmaņus, kurus karalis piespieda kristīties un pieņemt kristīgo ticību. Ķestera pienākums bija ik svētdienu un svētku dienu pārbaudīt, vai jaunie kristieši kārtīgi ierodas uz dievkalpojumiem. Daži izsauktie neatbildēja, un tas, ka viņi nav ieradušies, tika rūpīgi iegrāmatots. Divas sievietes, atšķirībā no Markosa Nunjesa, nevarēja ar dokumentiem pamatot, kāpēc iepriekšējā svētdienā nav redzētas baznīcā. Abas juceklīgi mēģināja taisnoties. Andress brīdi ļāva tām runāt, tad pievērsa skatienu priesterim. Pirmā apklusa, tiklīdz dons Martins tai valdonīgi pamāja ar roku; taču otra arī pēc priestera mājiena ietiepīgi turpināja apgalvot, ka svētdien bijusi slima.
 —Prasiet manam vīram! — viņa spalgā balsī atkārtoja, ar nervozu skatienu meklēdama vīru baznīcēnu pēdējās rindās. — Viņš jums...
 —Klusu, tu velna pielūdzēja!
 Dona Martina uzbrēciens apklusināja morisku, kura tūdaļ nodūra galvu. Ķesteris pierakstīja viņas vārdu: abām sievietēm nu pienācās soda naudā samaksāt pusi reāla.
 Pēc šī ilgā ievada dons Martins ķērās pie mises celebrēšanas, pirms tam gan viņš vēl pamāja ķesterim, mudinot parūpēties, lai grēknožēlnieks sveces tur pietiekami augstu.
 —Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā...
 Ceremonija turpinājās, lai arī pavisam nedaudzi no klātesošajiem spēja saprast Svēto Rakstu lasījumu vai izsekot drudžainajam ritmam un nemitīgajiem draudu izsaucieniem, ko priesteris viņiem veltīja sprediķa laikā.
 —Vai tiešām jūs ticat, ka avota ūdens jūs var izārstēt no slimībām? — dons Martins noprasīja un norādīja uz vīrieti, kurš sastingušu seju un drebēdams pie visām miesām tupēja ceļos. — Lūk, jūsu grēknožēla! Vienīgi Kristus var jūs atbrīvot no posta un nelaimēm, ko esat izpelnījušies ar izlaidīgu dzīvi, zaimu vārdiem un bezdievīgiem darbiem!
 Taču lielākā daļa baznīcēnu kastīliešu valodu neprata; ar spāņiem viņi parasti sazinājās alhamiado mēlē — dialektā, kurā kopā bija sajaukušies arābu un spāņu vārdi. Protams, visiem pienācās zināt un prast noskaitīt Tēvreizi, Ave Maria, Ticības apliecinājumu, Salve Regina un baušļus spāniski. Morisku bērni to visu mācījās pie ķestera; pieaugušie vīrieši un sievietes — ticības mācības stundās, kas notika piektdienās un sestdienās un kurās viņi bija spiesti piedalīties, citādi draudēja soda naudas un aizliegums precēties. No mācībām tika atbrīvoti vienīgi tie, kas spēja pierādīt, ka jau ir iekaluši no galvas visas vajadzīgās lūgšanas.
 Mises laikā daži lūdzās. Bērni, pievērsuši vērīgas acis ķesterim, lūgšanas skaitīja skaļā balsī, gandrīz kliegšus, tieši tā, kā vecāki bija piekodinājuši darīt, jo šādā troksnī, par spīti beneficiāram, kurš pārbaudot staigāja šurpu turpu pa baznīcu, moriski varēja paslepus skandēt: Allāhu akbar, Dievs ir dižens! Daudzi to čukstēja, klusi nopūzdamies, aizvērtām acīm.
 —Ak, Līdzcietīgais! Atbrīvo mani no manām nepilnībām un vainām...— bija dzirdams ļaužu pūlī, tikko dons Salvadors pagājās nostāk. Bet tālu viņš neatkāpās, itin kā baidīdamies, ka moriski tūdaļ viņu izaicinās, mises laikā kristiešu svētnīcā piesaukdami musulmaņu Dievu.
 —Ak, Visaugstākais! Vadi mani ar savu spēku... — arābiski iesaucās kāds jauns morisks dažas rindas tālāk, kamēr bērni pilnā rīklē izkliedza Tēvreizi. Dons Salvadors pārskaities apsviedās riņķī.
 —Ak, Miera Devēj! Iecel mani savā spožumā... — šo mirkli izmantoja kāds cits telpas pretējā malā.
 Beneficiārs dusmās pietvīka.
 —Ak, Žēlsirdīgais! — izsaucās kāds cits.
 Tad piepeši kristīgā lūgšana beidzās. Un no pēdējām rindām atskanēja skaidri arābisks: — Lai slavēts Dieva vārds!
 Moriski stāvēja kā sastinguši; daži spītīgi raudzījās pretī dona Salvadora skatienam, bet vairākums acis nodūra. Kurš bija uzdrošinājies slavēt Allāha vārdu? Beneficiārs grūstīdamies lauzās cauri baznīcēnu rindām, tomēr nespēja noteikt, kurš bijis zaimotājs.
 Kad mise bija pusē, dons Martins apsēdās savā krēslā, bet ķesteris un beneficiārs — viens ar grāmatu, otrs ar grozu — nostājās, lai pieņemtu ticīgo ziedojumus: monētas, maizi, olas, linus... Vienīgi pavisam nabagie bija atbrīvoti no ziedojumu došanas, turpretī, ja kāds no turīgākajiem neko neziedoja trīs svētdienas pēc kārtas, tam vajadzēja maksāt soda naudu. Andress cītīgi pierakstīja, ko un cik kurš ziedojis.
 Kad nošķindēja zvaniņš, vēstīdams, ka pienācis konsekrācijas brīdis, moriski nelabprāt nometās ceļos, uzkrītoši atšķirdamies no vecajiem kristiešiem, kas savu dievbijību izrādīja jo dedzīgi. Zvaniņš dzinkstēja, kad priesteris, draudzei muguru pagriezis, pacēla augšup hostiju; un otrreiz tas skanēja, kad viņš, tāpat stāvēdams, pacēla vīna kausu.
 Priesteris jau gatavojās izrunāt upurēšanas svētos vārdus, taču baznīcā skanošie čuksti aizdeva viņam pārmēru lielas dusmas, un niknumā sašķobītu seju viņš pagriezās pret draudzi.
 —Draņķa suņi! — viņš ieaurojās, un viņa siekalu šļakatas uzsprāga vīna biķerim. — Kas tā par purpināšanu?! Palieciet klusu, ķeceri! Metieties ceļos! Kristus, mūsu vienīgā Dieva, miesa jāpieņem bijībā! Tu! — Viņa rādītājpirksts pavērsās pret vecu vīru trešajā rindā. — Iztaisno muguru! Te tu nepielūdz savus viltus dievus. Skatieties šurp! Un paceliet acis, kad jums pasniedz Vissvētāko Sakramentu!
 Viņš vēl uzmeta iznīcinošu skatienu diviem moriskiem un atkal pievērsās liturģiskajiem traukiem. Tad vīrieši un sievietes klusēdami gāja pie altāra, lai saņemtu “plāceni”. Daudzi no viņiem centīsies kviešu mīklas plāksnīti nenorīt un paturēt mutē, lai mājās varētu izspļaut. Un visi moriski bez izņēmuma skalos muti un rīkli, lai atbrīvotos vismaz no dievmaizītes atliekām.
 Saņēmuši Dieva miera un svētības vēlējumu, ļaudis devās ārā no baznīcas; nedaudzie īstie kristieši svētību pieņēma bijīgi, bet lielais vairākums smīnēja, ačgārni metot krustus. Moriski klusībā apliecināja Dieva vienvienīgumu un vīpsnāja par Trīsvienību, ko vajadzēja piesaukt, metot krusta zīmi. Viņi steidzās mājās, lai drīzāk varētu izspļaut plāceni, bet nedaudzie ciema veckristieši palika patērzēt baznīcas durvju priekšā, nelikdamies ne zinis par saviem bērniem, kas atkal ņirgājās par veču. Pa šo laiku vecā sieviete bija nokritusi no trepēm un sazilējušām lūpām, sastingusi un nesamanīga gulēja zemē, tik tikko elpodama. Dievnama iekšienē priesteris un viņa palīgi paildzināja grēknožēlnieka sodīšanu un, nesteidzīgi novākdami no altāra liturģiskos traukus, ne mirkli nepārstāja atgādināt, cik smags ir tā nodarījums.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Ābele
Toms Deimonds Barvidis
Nora Ikstena
 
Džeina Fellona
Jichoks Baševis Zingers
13 autori
 
Arno Jundze
Valdis Atāls
Andris Zeibots