Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

GRĀFA MIRANDOLAS NOSLĒPUMU SARGS

Grāmata pievienota: 20.05.10
 
Apakšvirsraksts:
Jaunā gadsimta trilleris
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Karlo A. Martilji
Lapaspušu skaits:
416
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
5.08 Eur
Izdošanas gads:
2010

Florence, 2007. gads. Karabinieri no Zinātniskās izmeklēšanas nodaļas strādā senā Florences bazilikā. Lai arī Džovanni Piko della Mirandola un Andželo Policiāno ir nogalināti pirms 500 gadiem, atbilde jāatrod. Kāpēc? Ir zināms, ka Mirandola sarakstīja 900 tēzes, ar kuru palīdzību gribēja apvienot kristietību, jūdaismu un islāmu. Šīs tēzes sadedzināja kā ķecerīgas, pašu Mirandolu noindēja. Bet varbūt gan slepkavību, gan karabinieru veikto pētījumu iemesls ir 99 slepenās tēzes, kuras kopā ar tām 900, ko Mirandola publicēja 1486. gadā, spētu atklāt ko būtisku par Dieva iedabu. Tas ir noslēpums, kas pat mūsdienās spētu mainīt vēstures ritējumu, jo romāna autors pēc ilgiem pētījumiem ir secinājis, ka mūsdienas un 99 slepeno tēžu sarakstīšanas laiku vieno īpaša saikne.

Vatikāna intrigas, ticības dumpji, jūdu kopiena un Mēdiči dzimtas noslēpumi – uz šāda fona risinās Piko della Mirandolas sarakstīto Tēžu medības, kas romānā atklājas trijos laika slāņos: 15. gadsimta otrajā pusē, 1938. gadā, kad 99 tēzes tiek nolaupītas, un 2009. gadā, kad divus gadus pēc Piko kapa atvēršanas, sarga pēdējais pēctecis uzzina noslēpumu...

“Baznīcas intrigas un varas spēles starp Romu, Dženovu, Franciju un Spāniju, iespaidīga renesanses laikmeta aina. Lai arī pasniegta kriminālromāna formā, ar aizvien pieaugošu ritmu, bez samākslotiem pārsteigumiem, tomēr spriedzes deva ir vairāk nekā pietiekama!”
Stefano Bigaci, La Repubblica

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Jaunā gadsimta trilleris:

FLORENCE

Svētdiena, 1938. gada 10. jūlijs

Pa vienam vien septiņi vīri piecēlās un iebāza roku samta maisiņā, ieliekot tajā pa nelielai lodītei. Kad visi septiņi savu balsi bija nodevuši, viens no viņiem lodītes izbēra un sarindoja sev priekšā uz galda.
 — Piecas baltas un divas melnas, — viņš teica. — Omega piekrīt. Mihaēl, lūdzu, atver slēģus.
 Pa logu ieplūda karstuma vilnis, ko līdz šim bija atvairījusi krēsla. Gaiss bija mitrs un tvanīgs, un vējš grieza ielas putekļu vērpetes, vēstot, ka tuvojas negaiss. Mihaēls paliecās pār palodzi un palūkojās augšup starp māju dzegām: debesu svēdru šķērsoja pulks baložu, kas, iespējams, bija pacēlušies spārnos no Doma laukuma. Šai mirklī Džoto kampanile sāka iezvanīt vakara misi.
 — Rīkosimies tāpat kā vienmēr, Gabriēl? — jautāja Mihaēls, atkal apsēsdamies.
 — Domāju, ka jā, ja vien nav labāku priekšlikumu. Neredzu iemeslu mainīt pašreizējo sistēmu, vismaz kamēr Šveice paliks neitrāla un droša. Pamatojumu “dažādas konsultācijas” var norādīt bez problēmām, neizraisot nekādas aizdomas pat tad, ja notiktu pārbaudes.
 — Bet kāpēc vajadzīgs vēl viens pārskaitījums? No rēķiniem, ko mums rādīja Džākomo, var secināt, ka grāmatnīca plaukst un zeļ, un neizskatās, ka tai būtu nepieciešami papildu līdzekļi. Arī viņš pats naudu neprasīja.
 Gabriēls saņēma kopā plaukstas un pacēla uzacis, lūkojoties pāri briļļu ietvariem. Tikai viņa acis smaidīja, kamēr viņš klusībā nosprieda, cik precīzi Remiēla vārds piestāv sarunbiedram. Tāpat kā dievišķo zibeņu eņģelis, arī tas raidīja savas bultas pret visu un visiem, taču neviens nebija uzticamāks un godīgāks par viņu.
 — Džākomo lieliski tiek galā ar veikala lietām un nekad neko neprasa, ja vien nav spiests. Taču tu pats labi zini, ka ir prātīgi parūpēties, lai viņa rīcībā būtu prāvas summas, ja gadītos pēkšņa vajadzība.
 — Tā nauda drīkst kalpot tikai vienam mērķim, — atgādināja Remiēls. — Tās uzdevums ir garantēt, lai grāmata vienmēr būtu drošībā.
 — Tieši ar to Džākomo nodarbojas visu mūžu, — neslēpjot vieglu aizkaitinājumu, iejaucās Rafaēls, — turklāt līdzekļi nemitīgi pieaug. To pietiks arī nākamajām desmit paaudzēm.
 — Neviens jau neapgalvo pretējo,— mierīgi atteica Remiēls, — es tikai gribēju teikt...
 — Dārgie eņģeļi... — viņus pārtrauca Gabriēls.
 Šādi viņš savus biedrus uzrunāja, zinādams, ka teiktais tā iegūs lielāku svaru. Šie bija pēdējie mēneši, kad viņš ir primus inter pares, proti, pirmais starp līdzīgiem, jo šis pienākums katram tika uzticēts uz trim gadiem. Gada beigās viņš noliks pilnvaras un nodos tās Israēlam: pēc astoņpadsmit gadiem atkal pienāktu viņa paša kārta, taču viņš šaubījās, vai liktenis atvēlēs pildīt šo amatu vēlreiz.
 — Mēs visi kalpojam grāmatai ne vairāk, ne mazāk kā Džākomo. Un tā ir īsta laime, ka reizēm mūsu viedokļi nedaudz atšķiras. Tas nozīmē, ka lēmumi, kurus pieņemam, ir rūpīgu pārdomu un izvērtējuma augļi. Tieši tāpēc radās Omega, un tas, ka mēs pastāvam jau trīs gadsimtus, manuprāt, mums visiem ir iemesls pamatotam lepnumam...
 — Pēc diviem gadiem svinēsim trīssimto jubileju,— Mihaēls ar plaukstām uzsita sev pa ceļgaliem.Viņš šai pulkā bija visjaunākais. Tas, ka viņam ticis Mihaēla jeb Miķeļa, ar uguns zobenu bruņotā eņģeļa, vārds, viņu sajūsmināja jau kopš pirmās dienas, kopš iesvētībām, kas bija notikušas pirms trim gadiem, kad nomira iepriekšējais Mihaēls.
 — Žēl gan, ka nevaram sarīkot ballīti, — viņš turpināja. Viņa svaigais smaids pielipa arī pārējiem un bez pēdām aizslaucīja spriegumu, kas vēl pirms mirkļa bija jūtams starp Omegas biedriem.
 — Domāju, ka tagad kādam būtu laiks parādīties misē, — noteica Gabriēls. — Sievas droši vien jau gaida.
 — Vai drīkstu uzdot jautājumu?
 — Jautā visu, ko vēlies, Uriēl, — atbildēja Gabriēls. — Es nesteidzos.
 — Man ir tas gods būt Omegas biedram jau vairāk nekā astoņus gadus, un tas, ko tu tikko teici, atgādināja domu, kas palaikam iešaujas man prātā.
 — Saki, Uriēl, mēs visi klausāmies, — mudināja Mihaēls.
 Uriēla domu gājieni parasti bija visai sarežģīti un savādi, bet dažkārt viņa spriedumi kļuva par aizmetni aizraujošām diskusijām.
 — Kāpēc Džākomo tā arī nekad nav apprecējies?
 Jautājuma atskaņa ilgi vibrēja gaisā, un tostarp daudzi skatieni satikās, krustojās, bet neviens neizrādīja, ka būtu gatavs atbildēt. Tāpēc klusumu pienācās lauzt Gabriēlam. Reizēm daži jautājumi, pat visnevainīgākie, atbildi nesaņēmuši, pārvēršas asos zobena cirtienos.
 — Droši es nezinu, taču domāju, ka viņam savā ziņā gadījies tas pats, ko pieredzēja grāfs. Ja esi sastapis sava mūža īsto sievieti un pēcāk viņa tev tiek atņemta, tu vairs nevari viņu aizstāt ar kādu citu. Bet, ja runājam par grāmatu, — viņa balss tonis atkal kļuva ikdienišķāks, — domāju, ka Džākomo atrastais risinājums lieliski atbilst arī šiem apstākļiem, kad nav tieša, proti, to pašu asiņu pēcnācēja.
 Omegas biedri devās prom pa vienam ik pēc piecām minūtēm, ievērojot alfabēta secību: vispirms Mihaēls, tad Rafaēls, Raguēls, Remiēls, Uriēls un Cerahiēls. Tā viņus sauca, pieminot septiņus bibliskos erceņģeļus, un viņus vienoja viens vienīgs mērķis — sargāt Džākomo, Sargu.
 Pēdējais izgāja Gabriēls un aizslēdza nelielo telpu Ģeorgofilu akadēmijas dziļumos. Lietusgāze sākās pēkšņi un spēcīgi, un viņš patvērās zem tuvējās Tirgotāju ložas. Un atklāja, ka nonācis ciešā piespiedu tuvumā ar trokšņainu vācu karavīru tuvinieku grupu. No šādas sabiedrības viņš labprāt būtu izvairījies, taču tik stiprā lietū pat īsts eņģelis nespētu palidot.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Nataša Mosterte
Aldis Bukšs
 
Francis Usāns
Sandra Vensko
Ēriks Hānbergs
 
Pauls Bankovskis
Džeimss Mīks
Ieva Plūme