Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

ALEKSANDRA ŠIFRS

Grāmata pievienota: 06.12.11
 
Apakšvirsraksts:
Jaunā gadsimta trilleris
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Vils Adamss
Lapaspušu skaits:
344
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
2.69 Eur
Izdošanas gads:
2011

Pēc nāves Bābelē 323. gadā pirms Kristus Aleksandra Lielā mirstīgās atliekas greznā gājienā tika nogādātas uz Ēģipti, lai tiktu apbedītas Aleksandrijā, kur tās palika izstādītas aptuveni sešsimt gadu. Aleksandra mauzolejs tika uzskatīts par pasaules brīnumu. Vairāki Romas imperatori, tostarp Jūlijs Cēzars, Augusts un Karakalla, devās svētceļojumā uz to. Tomēr pēc virknes zemestrīču, ugunsgrēku un karu Aleksandrija panīka, un kaps pazuda. Neraugoties uz neskaitāmiem izrakumiem, tas tā arī netika atrasts.

Zemūdens klintīs Nīlas deltā kāds nirējs atrod neparastas formas rotaslietu ar visai nepārprotamu simbolu uz tās — sešpadsmitstūru zvaigzni, kas liecina par piederību Aleksandram Lielajam. Atradums ir savāds, jo saskaņā ar vēstures liecībām ne imperators, ne viņa karavadoņi vai piederīgie nekad nav bijuši tuvumā šai vietai, — vienīgi, ja nu mītiskais Aleksandra mirstīgo atlieku ceļojums zelta sarkofāgā atbilst īstenībai… Izbijušais arheologs Daniels Nokss ir gatavs pārbaudīt savu versiju, taču izrādās, viņam ceļā stāsies ne tikai stūrgalvīgi ierēdņi, naudas vara un paša pagātnes rēgi — leģendām apvītā karavadoņa īstā apbedījuma vieta interesē vēl kādu ļoti apņēmīgu ļaužu grupu un nebūt ne arheoloģiska fakta, zelta vai dārglietu dēļ…

No angļu valodas tulkojis Mārtiņš Pomahs

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Jaunā gadsimta trilleris:

PROLOGS

Lībijas tuksnesis, 318. gads pirms Kristus

Alas zemākajā daļā, kas dziļumā aprāvās kā melns nags saliektas, sakropļotas un pārogļotas kājas galā, izeju bija radis saldūdens avots. Tā virsmu, kas gadsimtu gaitā tikpat kā neizkustējās, ja neskaita niecīgu saviļņošanos un trīsas pēc reta kukaiņa pieskāriena, kas iegadījās virs tā, vai dziļi no pazemes virs apkārtējā tuksneša nākošās gāzes burbulīšu ņirbas, klāja biezs sārņu slānis.
 Piepeši avota āda pārplīsa, un no ūdens parādījās vīrieša galva un pleci. Viņa seja bija vērsta uz augšu, un vīrietis caur ieplestajām nāsīm un pavērto muti uzreiz sāka kampt dzīvinošo gaisu, itin kā zem ūdens būtu atradies ilgāk, nekā spēj izturēt. Viņa ieelpas neatslāba, mirkļiem aizritot, gluži pretēji, tās kļuva arvien izmisīgākas, itin kā sirds viņam krūtīs grasītos pārsprāgt. Taču galu galā viņš pierima.
 Alā valdīja pilnīga tumsa, nebija pat ūdens fosforescences, un vīrieša atvieglojums par izdzīvošanu pēc izglābšanās, bēgot peldus zem ūdens, ātri vien pārtapa bailēs, ka viņš ir samainījis vienu nāves veidu pret citu. Viņš sāka taustīties gar ūdens malu, līdz atrada zemu dzegu. Viņš uzrausās augšā, apgriezās un apsēdās uz tās. Gandrīz vai kā novēloti attapies, viņš pastiepa roku zem izmirkušās tunikas, lai izvilktu dunci, taču patiesībā briesmas, ka viņam varētu sekot, bija niecīgas. Bēgot pa šo ūdens ceļu, viņam bija jācīnās un jānopūlas par katru sprīdi, lai tiktu uz priekšu. Viņš labprāt paskatītos, kā resnais lībietis, kurš bija centies iecirst viņam ar zobenu, mēģina sekot; viņš jau nu noteikti būtu iesprūdis ejā un neizsprauktos pa to, nezaudējis kādu daļu miesas.
 Kaut kas aizspurdza viņam gar vaigu. Viņš šausmās iekliedzās un pameta gaisā rokas. Atbalss bija dīvaini lēna un dobja, viņš bija iztēlojies, ka ala ir maza. Vēl kaut kas aizplivinājās gar viņu. Izklausījās, ka tas ir putns, taču neviens putns nespēj orientēties tādā tumsā. Varbūt sikspārnis. Mijkrēslī viņš taču tos bija redzējis bariem, kas attālajos augļu dārzos spietoja kā knišļu mākonis. Viņa cerības pieauga. Ja viņš bija redzējis šos pašus sikspārņus, tad jābūt izejai no alas. Viņš ar rokām aptaustīja akmeņainās sienas un pēc tam sāka rāpties pa lēzenāko no tām. Viņš nebija diez ko atlētisks, un kāpiens tumsā līdzinājās murgam, kaut arī uz sienām bija daudz spraugu, kur pieķerties. Sasniedzis vietu, no kuras nebija iespējams tikt augstāk, viņš kāpa lejā un sameklēja citu ceļu. Tad nākamo. Aizritēja stundas. Vēl vairāk stundu. Viņu pārņēma izsalkums un nogurums. Vienreiz viņš ar blīkšķi novēlās zemē, pārbīlī iekliegdamies. Salauzis kāju, viņš šeit, bez šaubām, nobeigtos tāpat kā mūlis ar lauztu kāju uz ceļa, taču kritiena beigās viņš atsitās ar galvu pret akmeni, un viņu apņēma tumsa.
 Atguvis samaņu, viņš laimīgu acumirkli īsti nesaprata, kur un kāpēc tur atrodas. Kad atmiņa atgriezās, viņš sajuta tādu izmisumu, ka apsvēra, vai nedoties atpakaļ pa ceļu, pa kuru bija atnācis. Taču viņš nespēja vēlreiz šķērsot eju. Nē. Labāk turpināt pūlēties. Viņš vēlreiz mēģināja uzrāpties pa akmens sienu. Un tad vēlreiz. Un nākamajā mēģinājumā viņš beidzot sasniedza nedrošu dzegu, kas atradās augstu virs alas pamatnes un bija gana plata, lai uz tās varētu nomesties ceļos. Viņš rāpoja uz priekšu un augšup, pa labi roki viņam bija klints virsma, bet kreisajā pusē itin nekā, tā ka viņš ļoti labi apzinājās, ka viena kļūda viņam maksās drošu nāvi. Šī apzināšanās netraucēja, tā drīzāk palīdzēja saasināt koncentrēšanos.
 Dzega ieskāva viņu, tādējādi šķita, itin kā viņš rāpotu akmens čūskas vēderā. Drīz tumsa sāka izkliedēties. Pēc tam kļuva teju vai gaišs, un viņš, satriekts aiz pārsteiguma, iznāca rietošas saules gaismā, kas bija tik žilbinoša pēc viņa ilgā akluma, ka viņam ar plaukstu bija jāpiesedz acis.
 Rietoša saule! Vismaz diena aizritējusi kopš negaidītā Ptolemaja uzbrukuma. Viņš lēnām pievirzījās tuvāk malai un palūkojās lejup. Redzeslokā bija vien akmeņi un neapšaubāma nāve. Tad viņš paraudzījās augšup. Krauja joprojām bija stāva, taču šķita, ka pa to var uzrāpties. Saule drīz norietēs. Viņš nevilcinoties sāka rāpties, neskatīdamies nedz lejup, nedz augšup un apmierinādamies drīzāk ar progresu nekā steigu. Pacietība viņam nāca par labu. Smilšakmens pāris reižu sadrupa viņam rokā vai zem kājām. Kad izdzisa pēdējā dienasgaismas blāzma, viņš sasniedza kraujas malu. Tagad vairs nebija iespējams doties atpakaļ, tāpēc viņš saņēma dūšu un visiem spēkiem pūlējās uzrausties augšā, pievelkoties ar nagiem, plaukstām un elkoņiem un izmisīgi ķepurodamies ar ceļgaliem un pēdām, uz raupjās akmens virsmas nobrāžot ādu, līdz beidzot tika pāri malai, atgūlās uz muguras un pateicīgi raudzījās naksnīgajās debesīs.
 Kelonīms nekad nebija apgalvojis, ka ir drosminieks. Viņš bija zinību cilvēks un dziednieks, nevis karavīrs. Tomēr viņš joprojām juta biedru neizteikto pārmetumu. “Kopā dzīvē, kopā nāvē!” — tāds bija viņu zvērests. Kad Ptolemajs beidzot bija notvēris viņus slazdā, visi pārējie bez bailēm bija iedzēruši lauru koka lapu koncentrātu, ko Kelonīms bija sagatavojis, lai spīdzināšana neatraisītu viņiem mēli. Taču viņš pats bija atteicies to iedzert. Viņš piepeši sajuta ārkārtīgas bailes, ka visu zaudēs priekšlaicīgi, ka zaudēs brīnišķo dzīves velti, redzi, ožu, pieskārienu tīksmi, garšu, brīnišķīgo spēju domāt. Nekad vairs neredzēs dzimtenes augstos pakalnus, upju mitros krastus, priežu un baltegļu mežus! Nekad vairs neklausīsies gudru cilvēku soļos tirgus laukumā! Nekad vairs nejutīs mātes apskāvienu, neķircinās māsu un nerotaļāsies ar abiem viņas bērniem! Tāpēc viņš tikai izlikās, ka iedzer indi. Un pēc tam, kad pārējie bija nomiruši, viņš bēga uz alām.
 Kad viņš kāpa lejā, mēness apspīdēja tuksnesi, kas pletās visapkārt, liekot aptvert, cik vientuļš viņš ir. Viņa agrākie biedri bija vairogneši Aleksandra armijā, bezbailīgi pasaules pavēlnieki. Nekur nebija tik droši kā viņu pulkā. Bez viņiem Kelonīms jutās bezspēcīgs un vārgs, pamests likteņa varā svešu dievu un nesaprotamu valodu zemē. Viņš kāpa pa nogāzi arvien ātrāk, paniskām bailēm pieņemoties, līdz viņš nedomājot metās skriešus un bēga, pirms paklupa grambā un nokrita blīvajās smiltīs.
 Kad viņš pierausās kājās, viņu pārņēma arvien lielākas šausmas, kaut arī sākumā viņš īsti nesaprata to iemeslu. Taču tad tumsā sāka parādīties dīvaini veidoli. Sapratis, kas tie par veidoliem, viņš ļāva vaļu asarām. Viņš nonāca pie pirmā pāra. Bilips, kurš bija viņu nesis, kad viņam pie Aregas bija zuduši spēki. Jatrokls, kurš bija viņam stāstījis brīnumainus stāstus par tālām zemēm. Nākamie bija Kleomens un Hērakls. Nebija svarīgi, ka viņi jau miruši, ar krustā sišanu maķedonieši sodīja noziedzniekus un nodevējus, un Ptolemajs bija vēlējies darīt zināmu, ka tieši par tādiem uzskata šos cilvēkus. Tomēr ne jau šie vīri bija nodevuši Aleksandra pirms nāves izteikto lūgumu par vietu, kur viņu apglabāt. Ne jau šie vīri savu godkāri stādīja augstāk par sava valdnieka vēlmēm. Nē. Šie vīri tikai bija mēģinājuši izdarīt to, kas bija jāizdara pašam Ptolemajam, proti, ierīkot Aleksandra kapu vietā, kur atdusējās viņa tēvs.
 Kelonīmam iekrita acīs krustu simetrija. Tie bija pa pāriem. Tie visi bija iedzīti zemē pāros. Taču viņi bija bijuši trīsdesmit četri. Viņš un vēl trīsdesmit trīs vīri. Nepāris. Kā gan visi krusti varēja būt pa pāriem? Uzausa vārga cerība. Varbūt vēl kāds bija aizbēdzis. Viņš sāka steigšus iet pa baismo nāves gatvi. Abās pusēs seni draugi, jā, taču viņa brālis ne. Jau divdesmit četri krusti, bet viņa brāļa nav. Divdesmit seši. Viņš klusi lūdzās dieviem, cerībām arvien augot. Brāļa nebija. Nu bija apskatīti visi krusti. Acumirkli viņu pārņēma spēcīga eiforija. Taču tas nebija uz ilgu laiku. Gluži kā saņemot dunča dūrienu ribās, viņš saprata, ko ir izdarījis Ptolemajs. Viņš iekliedzās no sāpēm un dusmām un nokrita ceļos.
 Kad beidzot viņa dusmas aprima, Kelonīms kļuva pavisam citāds cilvēks, cilvēks, kuram ir stingrs un noteikts mērķis. Vienreiz jau viņš bija lauzis zvērestu šiem vīriem. Otrreiz tas vairs nenotiks. Kopā dzīvē, kopā nāvē. Jā. Tas bija viņa parāds biedriem. Lai tas maksātu ko maksādams.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Nataša Mosterte
Aldis Bukšs
 
Francis Usāns
Sandra Vensko
Ēriks Hānbergs
 
Pauls Bankovskis
Džeimss Mīks
Ieva Plūme