Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

DŽONATANS STREINDŽS UN MISTERS NORELS

Grāmata pievienota: 12.01.10
 
Apakšvirsraksts:
Jaunā gadsimta trilleris
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Susanna Klārka
Lapaspušu skaits:
816
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
9.10 Eur
Izdošanas gads:
2010

Anglija, 1806. gads, jau gadu simteņiem Anglijā sevi par burvjiem dēvē džentlmeņi, kas ir tikvien kā knauzerīgi maģijas vēsturnieki — uzburt tie nespēj ne nieka vēršaci pašu brokastīm. Tomēr krāšņās pagātnes entuziastiem izdodas atklāt, ka viens īsts burvis Anglijā vēl ir atrodams: tas ir vecīgais savrupnieks misters Norels, kuram gan svarīgāk par nožēlojamu sadzīves buršanos šķiet pārliecināt britu lordus izmantot viņa spējas valsts labā — kaut vai karā ar Napoleonu. Taču, kamēr piesardzīgais, mūžam tramīgais misters Norels lauž ceļu uz valdības kabinetiem, no nekurienes uzrodas sāncensis: kāds Džonatans Streindžs, kurš ir jauns, gudrs, izskatīgs un nepazīst baiļu. Neviens pat nenojauš, pie kā var novest divu īstu burvju džentlmeniskās domstarpības...

Balvas:

  • 2004. žurnāls Time atzinis par gada labāko romānu
  • 2005. Hugo balva par labāko romānu fantāzijas žanrā
  • 2005. Pasaules Fantāzijas balva par labāko romānu
  • 2005. Locus balva par labāko pirmo romānu
  • 2005. British Book Awards balva gada spožākajam jaunajam autoram

“Fiktīva zinātniska traktāta formā stilizēta alternatīva Eiropas vēsture, kur asprātīgā, aizraujošā pasaulē jautri un arīdzan ne tik jautri sadzīvo burvji un šarlatāni, vēsturiski personāži un elfi, komiķi un traģiķi, — pilns komplekts cilvēcisku dīvaiņu. Romāns rotaļa, kas gan uzjautrina, gan noskaņo apcerei par memento mori.”
Normunds Naumanis

“Šī grāmata notver kā lamatās. Nesteidzīgais, humorpilnais vēstījums par 19. gadsimta angļu džentlmeņu dzīvi iemidzina modrību, liekot pasmaidīt par viņu ekscentrisko aizraušanos ar maģiju. Bet — tikai viens solis, un kopā ar grāmatas varoņiem šķērsota netveramā robeža starp realitāti un fantāziju, “īsto” un “izdomāto” vēsturi, saprātu un neprātu. No teiksmainās pasaules, kur “kļūst saprotama vēja, lietus un koku maģija un mēs varam atrast karali Kraukli”, var arī nebūt atpakaļceļa, bet tā saglabā savu valdzinājumu līdz pat pēdējai lappusei.”
Vents Zvaigzne, žurnāla “Ilustrētā Zinātne” galvenais redaktors

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Jaunā gadsimta trilleris:

8

Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas

1807. gada oktobris

 VIŅI IEGĀJA TUKŠĀ istabā.
 Tas ir, kāds tajā bija gan. Gultā gulēja Vintertones jaunkundze, taču filozofiem vajadzētu krietni palauzīt galvu, lai noteiktu, vai istabu, kurā guļ nelaiķe, var vai tomēr nevar uzskatīt par tukšu.
 Viņa bija ieģērbta baltā kleitā, kaklā viņai bija sudraba ķēde; viņas skaistie mati bija sasukāti un sakārtoti un ausīs iekārti pērļu un granīta auskari, — tomēr ļoti jāšaubās, vai tas Vintertones jaunkundzi šobrīd iepriecināja. Bija iedegtas sveces un kamīnā kurējās silta uguns, malu malās stāvēja vāzes ar rozēm, kas piepildīja istabu ar saldu smaržu, taču arī pašos smirdīgākajos Londonas bēniņos Vintertones jaunkundze gulētu tikpat bezkaislīgi.
 — Ak, tad jūs sakāt, ka viņa izskatījās gluži ciešami? — apvaicājās misters Laselzs.
 — Jūs viņu netikāt redzējis? — atjautāja Drolaits. — Ai! Viņa bija debešķīga. Gluži dievišķa. Īsts eņģelis.
 — Re kā? Bet tagad, paskat, kāda sarukusi neglītene! Ieteikšu visām savām glītajām draudzenēm nemirt, — misters Laselzs noteica un pieliecās tuvāk. — Viņai aizvēruši acis.
 — Viņas acis bija pati pilnība, — Drolaits klāstīja. — Skaidras, tumši pelēkas, ar garām, tumšām skropstām un uzacīm. Žēl gan, ka jūs viņu neesat redzējis — viņa bija tieši tāda būtne, kādu jūs būtu apbrīnojis. — Drolaits pagriezās pret misteru Norelu. — Nu, ser, vai esat gatavs sākt?
 Misters Norels bija apsēdies krēslā pie kamīna. No izlēmības un lietišķuma, ko viņš bija izrādījis, ienākdams šajā namā, vairs nebija ne miņas; viņš bija nokāris galvu un bieži un smagi nopūtās, neatraudams skatienu no paklāja. Misters Laselzs un misters Drolaits raudzījās uz burvi ar tādu ieinteresētību, kas atbilda katra raksturam, — proti, misters Drolaits dīdījās un gaidās zibināja acis, kurpretim mistera Laselza seja pauda vēsu, smaidīgu neticību. Misters Drolaits pagāja dažus cieņpilnus solīšus tālāk no gultas, lai misteram Norelam būtu ērtāk pie tās pieiet, un misters Laselzs atbalstījās pret sienu un sakrustoja rokas (šo pozu viņš bieži ieņēma teātrī).
 Misters Norels vēlreiz nopūtās.
 — Mister Drolait, es jau sacīju, ka šīs burvestības ir veicamas pilnīgā vienatnē. Es palūgšu jūs uzgaidīt lejasstāvā.
 — Ak, nē, ser! — Drolaits protestēja. — Tik tuvi draugi, kā mēs ar Laselzu, taču nevaram būt nekāds traucēklis? Mēs esam klusi kā pelītes! Nepaies ne divas minūtes, kad jūs jau būsit pilnīgi piemirsis, ka mēs arī te uzturamies. Un man jāteic, ka es uzskatu mūsu klātbūtni par pilnīgi nepieciešamu! Kurš rīt pavēstīs pasaulei par jūsu sasniegumiem, ja ne Laselzs un es? Kurš pastāstīs par tā mirkļa neaprakstāmo lieliskumu, kad jūsu burvju mākas triumfēja un jaunā dāma modās no nāves miega? Vai par to neiedomājami skumjo brīdi, kad jūs bijāt spiests atzīt sakāvi? Jūs pats to nespēsit ne pustik labi, ser! Un jūs to zināt!
 — Varbūt, — atbildēja misters Norels. — Bet tas, ko jūs vēlaties, nekādā ziņā nav iespējams. Es nesākšu — es nevaru sākt, iekams jūs nebūsit atstājuši šo istabu.
 Nabaga Drolaits! Viņš nevarēja piespiest burvi ķerties pie buršanas pret viņa gribu, taču tik ilgi gaidīt izdevību ieraudzīt burvestību un tikt izraidītam — ak, tas bija briesmīgi. Likās, viņš neizturēs šo triecienu. Pat misters Laselzs jutās mazliet vīlies, jo bija cerējis redzēt kaut ko ļoti komisku un par to pasmieties.

 Kad abi bija aizgājuši, misters Norels gurdi piecēlās kājās un paņēma līdzatvesto grāmatu. Viņš atšķīra to vietā, ko bija iezīmējis ar salocītu vēstuli, un nolika uz maza galdiņa, lai tā būtu pie rokas, ja savajagas ieskatīties. Tad viņš sāka skandēt buramvārdus.
 Tie iedarbojās gandrīz acumirklī: kaut kas zaļš pēkšņi parādījās tur, kur pirmīt nekā zaļa nebija, un istabā uzvēdīja svaiga, salda mežu un pļavu smarža. Misters Norels apklusa.
 Istabas vidū kāds stāvēja: garš, izskatīgs džentlmenis ar bālu, tīru ādu un veselu gūzmu matu, tik koši baltu kā noziedējuša dzelkšņa pūkas. Viņa aukstās, zilās acis spulgoja, un viņam bija garas, tumšas uzacis, kuru gali izlocījās uz augšu. Viņš bija ģērbies tieši tāpat kā visi kārtīgi džentlmeņi, vienīgi viņa svārks bija zaļāks par zaļu — tādā krāsā kā lapas pašā vasaras sākumā.
 — O Lar! — misters Norels iesāka drebošā balsī. — O Lar! Magnum opus est mihi tuo auxilio. Haec virgo mortua est et familia eius eam ad vitam redire vult. — Misters Norels norādīja uz gulošo.
 Ieraudzījis Vintertones jaunkundzi, džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas ļoti satraucās. Viņš iepleta rokas itin kā pārsteigts un iepriecināts un sāka bērtin bērt latīņu vārdus. Misters Norels, kas bija vairāk pieradis redzēt latīņu valodu rakstītā vai drukātā veidā, atklāja, ka tik raitai runai nespēj izsekot, lai gan šad un tad viņš pa kādam vārdam saprata, piemēram, vārdus formosa un venusta — ar tiem raksturo sieviešu daiļumu.
 Misters Norels nogaidīja, līdz džentlmeņa sajūsma mazliet noplok, un pievērsa džentlmeņa uzmanību spogulim, kas atradās virs kamīna. Tajā parādījās Vintertones jaunkundze: viņa gāja pa šauru, akmeņainu taku starp nemīlīgiem kalniem.
 — Ecce mortua inter terram et caelum! — misters Norels pavēstīja. — Scito igitur, O Lar, me ad hanc magnam operam te elegisse quia...
 — Jā, jā! — iesaucās džentlmenis, piepeši pāriedams uz angļu valodu. — Tu izsauci mani tāpēc, ka burvju dāvanu ziņā man ciltī nav līdzīgu! Tāpēc, ka es biju kalps un sirdsdraugs Tomasam Godblesam, Ralfam Stoksijam, Mārtinam Peilam un karalim Krauklim! Tāpēc, ka esmu varonīgs, bruņniecisks, cildens un daiļš kā maijmēness! Tas viss arī tāpat ir saprotams! Būtu bijis neprāts saukt kādu citu! Mēs abi zinām, kas es esmu. Galvenais ir cits jautājums: kas, saki man, lūdzams, esi tu?
 — Es? — misters Norels apstulbis pārjautāja. — Es esmu mūslaiku dižākais burvis!
 Džentlmenis savilka vienu smalki izlocīto uzaci, kā vēlēdamies sacīt, ka šāds apgalvojums viņu izbrīna. Viņš lēni apgāja misteram Norelam apkārt, aplūkodams to no visām pusēm. Tad, it nemaz neceremonēdamies, norāva misteram Norelam no galvas parūku un paskatījās zem tās, it kā misters Norels būtu grāpis uz uguns un viņš vēlētos zināt, kas būs vakariņās.
 — Es... es esmu tas, kam lemts atdzemdināt Anglijas maģiju! — misters Norels stomījās, sakampdams parūku un no jauna uzlikdams to galvā — mazliet pašķībi.
 — Mjā, acīmredzot tā arī ir! — atsaucās džentlmenis. — Citādi manis te nebūtu! Tu taču neiedomājies, ka es tērētu savu laiku trīspeniju žogmales pesteļotājam, ko? Bet kas tu esi? Lūk, ko es gribu zināt. Kādas burvestības tu pieproti? Kas bija tavs skolotājs? Kādas burvju zemes tu esi apceļojis? Kādus ienaidniekus sakāvis? Kas ir tavi sabiedrotie?
 Tāds jautājumu birums misteru Norelu pagalam pārsteidza, un viņš nebūt nebija gatavs sniegt uz tiem atbildi. Viņš minstinājās un vilcinājās, līdz beidzot pieķērās tam vienīgajam, ko spēja atbildēt puslīdz saprotami:
 — Man nebija skolotāja. Es visu apguvu pats.
 — Kā? — No grāmatām.
 — No grāmatām! — (Tas tika atcirsts ar galēju nicinājumu.)
 — Jā gan! Mūsdienās ir daudz grāmatu par maģiju. Protams, visvairāk ir tādu, kur sarakstītas muļķības. Neviens tik labi kā es nezina, cik daudz muļķību sadrukā grāmatās. Bet var atrast arī ne mazums derīgu lietu un gluži apbrīnojami, kā cilvēks, mazliet pamācījies, sāk saskatīt...
 Misters Norels bija ķēries pie sava iecienītā temata, taču džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas nebija pacietības klausīties citu runās.
 — Vai es esmu pirmais no manas cilts, ko tu sastopi?
 — Jā, jā!
 Šī atbilde, liekas, džentlmenim ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija pa prātam, un viņš pasmaidīja.
 — Tad re kā! Un, ja es atdzīvināšu šo jauno dāmu, kāda būs mana alga?
 Misters Norels aizkrekšķējās.
 — Kādu algu jūs... — viņš nedaudz aizsmakušā balsī jautāja.
 — Ē, par to nav grūti vienoties! — atsaucās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas. — Manas vēlmes attiecas uz pagalam pieticīgām lietām. Par laimi esmu pilnīgi svabads no alkatības un zemiskas godkāres. Patiesībā tu redzēsi, ka mans priekšlikums ir daudz izdevīgāks tev pašam, nevis man, — lūk, cik nesavtīgs es esmu! Es vēlos tikai palīdzēt tev visos tavos pūliņos, dot tev padomus visās lietās un rādīt ceļu tavās studijās. Ā! Un tu nedrīksti aizmirst pavēstīt visiem, ka par saviem izcilajiem sasniegumiem tev lielā mērā jāpateicas man!
 Misters Norels izskatījās tā, it kā būtu mazliet nevesels. Viņš kāsēja un kaut ko murmināja par džentlmeņa augstsirdību.
 — Ja es būtu no tiem burvjiem, kas to vien kāro kā uzvelt visus savus darbus citiem, tad jūsu piedāvājums būtu ļoti vilinošs. Bet diemžēl... Īsi runājot, es turpmāk nedomāju izmantot jūsu — vai kāda cita jūsu cilts pārstāvja — pakalpojumus.
 Ilgs klusums.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude
Karena Bliksena
Svens Kuzmins
 
Dace Rukšāne
Osvalds Zebris
Māris Bērziņš
 
Lauris Gundars
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Ilze Jansone