Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

MANTOJUMS UN CITI STĀSTI

Grāmata pievienota: 10.04.12
 
Apakšvirsraksts:
A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Andris Kolbergs
Lapaspušu skaits:
272
Platums:
110
Augstums:
165
Cena:
2.31 Eur
Izdošanas gads:
2012

Rakstnieka Andra Kolberga īpašais sabiedrības vērotāja talants jo spilgti atklājas ne tikai viņa kriminālromānos un publicistikā, bet arī stāstos. Autora modrā acs uzķer jebkuru šķietami maznozīmīgu ikdienas epizodi, un – meklējot un analizējot iemeslus, kāpēc kāds noziegums pastrādāts, - lasītāja priekšā izvērpjas aizraujošs un argumentēts vēstījums, kas spriedzi notur nevis ar lētu šausmināšanu, bet gan rūpīgu cilvēka iedabas un mūsu vēstures kūleņu izpēti.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA:

TAKSOMETRS PIE VĀRTIEM

PRIEKŠNAMIŅĀ BIJA patumšs, un lācīgais Konrāds, protams, kaut kam uzskrēja.
  — Piķis un...— Konrāds errīgi izgrūda. Viņš būtu šķendēšanos turpinājis, ja saimnieks, jauns puisis zilā treniņtērpā, neieslēgtu elektrību un neatvērtu durvis uz virtuvi.
  — Lūdzu, šeit,— saimnieks pakalpīgi teica, turēdams durvis atvērtas, kamēr virtuvē ienāca izmeklētājs, fotogrāfs un medicīniskais eksperts. — Viņa atrodas priekšistabā. Kad ieraudzīju, kas noticis, es tālāk negāju, lai nesajauktu pēdas.
  — Pareizi darījāt, — Konrāds norūca un atgrūda vaļā durvis uz istabu. Viņš brīdi pārdomāja un piebilda: — Nepieskarieties rokturim, varbūt uz tā palikuši pirkstu nospiedumi.
  Viņam neviens neatbildēja.
  Līķis, veca sieviņa pelēkos katūna lindrakos un filca šļūcenēm kājās, gulēja sarāvies čokurā pašā istabas vidū. Vecmodīgā skapja malējās durvis bija atrautas vaļā līdz galam, un plauktos varēja redzēt savandītas veļas kaudzītes. Pie sienas blakus skapja durvīm bija piesliets cirvis. Eksperts paskatījās uz to un kā starp citu teica Konrādam:
  — Laikam ar pietu...
  — Ne jau ar knipi! — Konrādā lēnām auga dusmas. Naids uz noziedznieku un dusmas uz sevi. Dusmas par to, ka viņš nevar tikt pāri naidam, kas traucēs izmeklēšanas gaitā. Noteikti traucēs — viņš to zināja. Naids vienmēr traucē. Daudzajiem kriminālmeklēšanas inspektora amatā pavadītajiem gadiem šo naidu vajadzēja nodeldēt un dot vietu aukstasinīgam mieram, bet naids auga augumā.
  Izmeklētājs ar acīm raudzīja vietu, kur patukšajā istabā piesēsties un sākt rakstīt savus papīra blāķus. Konrāds to pamanīja un prasīja saimniekam, kas ir aiz nākamajām durvīm.
  — Viņas guļamistaba, — puisis atbildēja, un viņa gludi skūtā seja nervozi noraustījās. — Ja tikai tur arī viss nav apgriezts ar kājām gaisā. Mans skabūzis atrodas vēl aiz guļamistabas, bet tur nav ko zagt. Es domāju, ka vainīgs ir cilvēks, kurš šo māju pazinis. Vecā glabāja naudu skapī zem veļas, un atvērtas ir tieši tās puses durvis...
  — Visas vecenes glabā naudu skapī zem veļas, — Konrāds noburkšķēja, viņam nepatika uzklausīt padomus. Atradies gaišreģis! Pasauc no blakus mājas jebkuru tantiņu, un viņa precīzi pateiks, kurš ir vainīgais!
  — Iesim apskatīt pārējās istabas!
  Nākamajā istabā bija divas platas gultas ar naktsgaldiņu starp tām.
  — Liekas, nekas nav aiztikts, — sacīja saimnieks. Viņam sāka izspurt mati. Varēja redzēt, ka tie pirms kāda laiciņa bijuši samitrināti un tāpēc vien turējies glīti pāršķirtais celiņš. Matiem žūstot, celiņš sāka jukt, un līdz ar to puisis vairs neizskatījās tik solīds. Drīzāk zēnisks un mazliet iedomīgs.
  — Patukšs, — Konrāds teica, pārlaizdams skatienu telpai.
  — Vecajai bija lieliskas mēbeles, bet viņa tās aizveda uz komisijas veikalu. Pašreiz vecmodīgās ar kokgriezumiem ir cenā.
  Varēja dzirdēt, ka blakus istabā čīkst skapja durvis un tiek pārbīdīti krēsli. Izmeklētāja vīri sāka darīt savu darāmo.
  — Viņa bija jūsu radiniece?
  — Nē, krustmātes paziņa. Kad es pārnācu uz Rīgu un iestājos institūtā, viņa mani par divsimt rubļiem pierakstīja. Viņai vienmēr vajadzēja naudas. Bet vispār mēs sadzīvojām labi.
  — Naudu viņa glabāja krājkasē?
  — Viņa teica, ka krājkases domātas muļķiem.
  — Kas to zināja?
  — Visi kaimiņi. Un tās vecenes, ar kurām viņa kopā tirgū andelējās.
  Jaunekļa istaba smaržoja pēc kalifonija, spirta lakas, ar kuru pārklāj lodējumu vietas, un jasmīniem, jo tieši aiz atvērtā loga ziedēja jasmīnu krūms un zari liecās istabā.
  — Pavisam aizmirsu, ka man palika vaļā logs. Slepkavas varēja...
  Konrāds piegāja pie loga, paskatījās uz nobirušajām ziedlapiņām, mīksto mauriņu zem krūma un pateica, ka šodien pa šo logu ārā neviens nav kāpis.
  Jauneklis ņēmās rindot uz galda radiodetaļas. Šķita, ka puisis grib, lai uzslavē par kārtību, kāda parasti viņa vecuma cilvēku istabās nevalda. Akurāti likdams papes kārbiņā radiolampas, viņš atvainojās, ka nav pirms aiziešanas paspējis nokopt galdu.
  — Futbola mačs sākās tieši četros, bet bija jāaiziet mazliet ātrāk, lai paspētu pienācīgi iesildīties, — jauneklis teica.
  — Nu, un kā?
  — Par ko, lūdzu, jūs jautājat?
  — Par futbolu.
  — Neizšķirts.
  Konrāds atspiedās pret palodzi, pārlaida skatienu spodrajai grīdai, gultai, prāvajai magnetofona ierakstu kolekcijai, kuras iegādei diezin vai ar visu stipendiju pietiktu, un pusmontētām radio šasijām zem plaukta. Var jau būt, ka šie pusmontētie aparāti bija pilnīgā kārtībā, vienīgi bez kastēm.
  — Paša konstrukcija?
 — Nē. Mūsu kursā nodibinājās elektroģitāristu ansamblis, un mani lūdza uzbūvēt pastiprinātāju. Pēc shēmas, kas bija žurnālā ‘Tehnika”.
  Konrāds labsirdīgi palocīja galvu. Viņam bija vecmodīgi aizspriedumi pret tiem, kas vakaros staigā pa ielām, ģitāras trinšķinādami, bet simpātijas pret jaunekļiem, kuri aizraujas ar tehniku. Laikam tādēļ, ka pašam par eksaktajām zinātnēm bija gaužām maza jēga, bet šo zināšanu trūkumu gandrīz vienmēr zemapziņa cenšas kompensēt ar cieņu.
  — Vārdu sakot, radiotehniķis no bērna kājas.
  — Vidusskolā es aizrāvos ar ķīmiju, taču iestājos radiotehniķos. Ķīmiķu jau pie mums saradies tik daudz, ka pēc beigšanas vairs nav nekādu perspektīvu.
  — Un esat apmierināts?
  — Kā lai saka... Radiotehnika ir ļoti interesanta nozare. Trijnieku man nav...
  Jauniņais izmeklētājs bija iebīdījis naktsgaldiņu pirmajā istabā un strādāja pie notikuma vietas apraksta. Pamanījis nākam atpakaļ Konrādu, viņš pacēla galvu un teica:
  — Speciālista darbs. Ne pirkstu nospiedumu, ne citu pēdu, biedri pulkvedi. Bet skapī mēs atradām naudu.
  — Augšējā vai apakšējā plauktā? — jautāja saimnieks un, pirms izmeklētājs paspēja ko iebilst, paskaidroja: — Vecā naudu glabāja divās daļās — augšējā un apakšējā plauktā.
  — Apakšējā. Gandrīz sešsimt rubļu.
  — Tad bandītam ir maz kas ticis, jo augšējā plauktā vecā slēpa tikai saimniecības vajadzībām.
  — Pēc manām domām, nāve iestājusies ne ātrāk kā pirms trim stundām, — sacīja eksperts. — Varbūt nedaudz kļūdos. Ar tik veciem cilvēkiem nekad neko īsti nevar zināt. Ja nu vienīgi sekcijas rezultātā...
  — Turpiniet, turpiniet! — Konrāds paskatījās pulkstenī, pie sevis kaut ko parēķināja un māja, lai grupa nepārtrauc strādāšanu.
  — Es iešu meklēt kādu liecinieku.
  Tūlīt aiz mazā namiņa lieveņa sākās puķu cienītāju paradīze ar ugunīgiem rododendronu krūmiem, tulpēm un narcisēm. Jaunā dzīvojamā masīva projektētāji laikam tieši dārza dēļ nebija ierosinājuši namiņu nojaukt. Tā tas zems un necils tagad stāvēja balto, augsto piecstāvu ēku ieskauts un sildīja tos gan ar saviem ceriņiem, gan ziedošajiem ķiršiem, gan zaļo lapu vainagiem. Lielo namu iedzīvotājiem nevajadzēja skatīties, kā vējš pa kailo pagalmu dzenā netīras smiltis.
  Starp žogu un tuvāko no namiem, kuram iepretim atradās dārza vārtiņi, bija smilšu kaste mazajiem un soliņš. Sasēdušās cieši blakus, uz tā nemierīgi trinās divas večiņas, laiku pa laikam mezdamas skatienus te uz vārtiņiem, te uz stāvošo milicijas mašīnu.
  Konrāds pārmeta pār roku plānos audekla svārkus, padeva cienīgu veca vīra labvakaru un lūdza atļauju piesēst.
  — Sēdiet tik nost! — abas žirgti atsaucās. — Mums, jaunām meitenēm, taisni viena vīrieša trūka!
  Konrāds lēni atsēdās, izņēma no svārku kabatas lielu mutautu un sāka nesteidzīgi slaucīt no sejas sviedrus. Viņš gaidīja. Kaimiņienes saskatījās, un tad mutīgākā bez kādiem aplinkiem noprasīja:
  — Kas tur pie vecās Robenes noticis, ka milicijai uzreiz jābrauc?
  — Vai tad nu es visu zinu, — Konrāds negribīgi norūca un turpināja slaucīt sviedrus.
  — Jūs jau gan zināt! Jūs jau laikam esat tas galvenais. Mēs redzējām, ka tiem citiem gājāt pa priekšu.
  — Ir nu gan trakas lietas ar tiem sieviešiem, visu viņas redz...
  — Nē, pa īstam... Kas tur lēcies? Tas puika kaut ko nostrādājis, vai? Tikko atnāca, tā milicija ir klāt. Bet vispār jau viņš tāds kārtīgs, radio, lai, par velti visiem labo. Tik vien kā tās daļas pašiem jānopērk.
  — Dikti jau izpalīdzīgs, — otrā pievienojās, — kad gribēju pārdot sava nelaiķa zelta pulksteni, viņš atnāca un aiznesa uz pirkšanas punktu. Un ne kapeikas neņēma par pūlēm. Nē un nē, saka, tad tā vairs nebūtu kaimiņu savstarpēja izpalīdzēšanās.
  — Kvīti atnesa? — Konrāds sāka ausīties.
  — Kvīti es neprasīju, bet viss bija gods godam. Es zinu, cik pulkstenis svēra un cik pirkšanas punktā maksā par gramu.
  — Godīgs gan! — Svinīgi māja pirmā.— Katiņa viņam uzticēja pārdot laulības riņķi un nesūdzas, ka apkrāpta, bet Krustsonietei viņš palīdzēja tikt vaļā no sudraba karotēm un svečtura. Viņam tai pieņemšanas punktā strādājot radinieks, un tāpēc viņš varot tikt bez rindas. Nav jau vairs pašām tā spēka dzīties un pilsētu un stāvēt stundām, savu kārtu gaidot!
  — Viņš atnāca, aizgāja zvanīt milicijai un pēc tam atkal atnāca...
  — Tā bija gan. Ieskrēja, nometa somu un atkal laukā pa vārtiņiem. Par radiomeistaru studējot.
  — Vai saimniece šodien uz tirgu negāja?
  — Robene? Šodien ne. Viņa iet pārdienām. No rīta ņēmās dārzā, ka putēja vien. Es vēl teicu, lai pietaupa spēkus, bet šī tik mala savu maļamo: “Ja nelaistīs, tad nokaltīs!” Tā jau ir, otru nedēļu saule pie debesīm vien stāv. Bet kas tur īsti noticis?
  Konrāds salocīja mutautu, iebāza to atpakaļ žaketes kabatā un sarauca kuplās uzacis.
  — Pagalam, — viņš teica.
  — Ko? Pagalam? Ar sirdi?
  — Ja būtu ar sirdi, tad brauktu dakteri. Gan jau uzzināsiet. Vai pēc tam, kad puika ap trijiem aizgāja futbolu stāvēt, pie viņas kāds atnāca?
  — Kas to nu visu var atcerēties... Mēs jau arī te augu dienu nesēžam, tāpat mājā kaut kas jāpadara... — Mutīgajai jau acīs bija asaras, kad viņa pagriezās pret savu kaimiņieni. — Varbūt tu kādu redzēji?
  Uzrunātā saguma un nezin kāpēc sāka ātri mirkšķināt acis.
  — Bija... Viens bija... Ar taksi. Mašīna palika stāvam mazliet vairāk uz šito pusi nekā jūsējā. Liels, garš vīrietis svētdienas drēbēs, ar Ūsiņām. Taksī palika vēl citi, bet tos es neredzēju. Akurāt tūliņ pēc pieciem. Ieskrēja pie Robenes un pēc pāris minūtēm jau bija atpakaļ. Mēs ar Gustiņu domājām, ka atbraukuši pēc puķēm, jo iznākot viņam rokā bija tāds kā papīrā ietīts puķu pušķis. Viens no tiem, kas palika taksī, vēl atvēra pakaļējās durtiņas un sauca: “Fiksāk, fiksāk! Nav īstais laiks stiept gumiju!”
  — Jūs sakāt — ap pieciem?
  — Tā būs... Ap pieciem... Jo tad vēl nebija pieci, kad Robene — dod Dievs viņai vieglas smiltis! — sauca pa logu Zelmu un plaukšķināja rokas. Laikam, kā parasti, bija aptrūkusies sāls un gribēja palienēt. Es saucu pretī, ka Zelma vēl ir darbā, bet Robene vēl labu brīdi plaukšķināja rokas — ko var gribēt, vecas ausis.
  — Kas tā par Zelmu?
  — Viņas draudzene. Dzīvo tepat otrā stāvā. Šitas logs! — Runātāja parādīja uz logu blakus kāpņu telpas durvīm.
  — Paldies! — Konrāds sacīja un strauji piecēlās. — Kā es varēšu jūs abas satikt, ja vajadzēs?
  — Mēs jau tepat katru dienu esam. — Arī abas večiņas tūlīt uzrausās kājās. Konrāds gribēja teikt, lai viņas pagaidām par notikušo nevienam nestāsta, bet tad pārdomāja. Vienalga, pa logiem redz milicijas mašīnu, un, tiklīdz izmeklētāja ļaudis iznāks pagalmā, apkārt savāksies ziņkārīgo pūlis.
  Aizvēris aiz sevis vārtiņus, Konrāds apstājās: “Padomāt. Mierīgi, netraucēti padomāt. Apsēsties un padomāt.” Diemžēl dārzā nebija ne soliņa, ne šūpuļtīkla, un viņš palika stāvam pie vārtiņiem.
  Versijas. Domas ātri un it kā bez īpašas piepūles jauca, pārcilāja un klāja uz galda faktu pasjansu. “Volga” pie vārtiņiem. Sauciens: “Zelma, Zelma...” Divas minūtes... Cilvēks ar puķu pušķi... “Vizītkartes”, kuru nav... Sešsimt rubļu skapja apakšējā plauktā... Jaunekļa izpalīdzība... Eksperts: nāve iestājusies ne agrāk kā pirms divām stundām... Dārgā magnetofona lenšu kolekcija...
  Tas viss atkal un atkal jaucās un virknējās, jaucās un virknējās. Kamēr nebija zināms abu sieviņu redzētais, smadzenes it kā snauda, bet nu bija pamodušās un tikai virknēja, virknēja, virknēja. Līdz pilnai kombinācijai vairs nebija tālu, tomēr kaut kā vēl trūka. Vēl trūka. Konrāds nezināja, kas, bet trūka.
  Uz naktsgaldiņa, pie kā sēdēja izmeklētājs, glītās kaudzītēs stāvēja vecas zelta desmitrubļu monētas. Ieraudzījis tās, Konrāds ļauni pasmīnēja. Te nu laikam arī bija tas, kā trūka faktu virknē. Vesela naudas kaudze, ja rēķina pēc melnā tirgus cenām — divi, varbūt pat trīs tūkstoši.
  — Kur? — viņš jautāja.
  — Virtuvē. Zem skārda plītspriekšā, — izmeklētāja vietā atbildēja jauneklis. — Kaut ko tādu nevarēja nosapņot...
  — Kādi vēl jaunumi?
  — Pagaidām nav. Noziedznieks bijis rūdīts. Nevienas “vizītkartes”, — izmeklētājs vainīgi noteica. Viņam šķita, ka ir palaidis garām kaut ko nepamanītu, tāpēc “vizītkartes” atrašana viņu vilināja kā provinces meiteni lielpilsētas ugunis.
  — Nesērojiet, man veicās labāk, — Konrāds sacīja un pievērsās jauneklim. — Cikos jūs izgājāt no mājas?
  — Pusčetros...
  — Paldies! Apmēram pēc stundas, kad šis jauneklis cītīgi spārdīja bumbu, kaimiņienes dzirdēja slepkavas upuri saucam pa logu savu draudzeni. Tātad jauneklim ar notikušo nav nekāda sakara. To arī liecina apstāklis, ka nav paņemta no skapja visa nauda, lai gan viņš precīzi zināja, kur meklēt. Puisis ir ārpus aizdomās turamo loka. Toties ap pulksten pieciem pie šī namiņa piebrauca taksometrs, no kura izkāpa vīrietis lieliskā uzvalkā, iegāja namiņā un pēc divām minūtēm atgriezās pie automašīnas ar ietītu ziedu pušķi rokā.
  — Tik drīz? — izmeklētājs jautāja.
  — Pilnīgi iespējams, — pārtvēra jauneklis. — Ejot prom, es redzēju veco gatavojam puķu pušķi. Viņa laikam par šo vizīti bija jau vienojusies. Ja viņai iepriekš samaksāja, tad pēc puķēm varēja nākt jebkurā laikā.
  — Skaidrs, — Konrāds turpināja. — Mēs esam noskaidrojuši vēl vienu apstākli. Uzzinājis, ka vecā sieviņa naudu nenes uz krājkasi, noziedznieks norunā pēc puķēm ierasties pie viņas mājās, lai būtu iemesls iekļūt dzīvoklī. Izdarījis slepkavību un paķēris naudu, viņš aizcērt durvju automātisko atslēgu un taksometrā aizbēg.
  Izmeklētājs sarosījās.
  — Es ceru, ka mēs vēl šovakar dabūsim rokā taksometra šoferi, kurš veda uz šejieni slepkavu.
  — Noteikti jādabū. Viņš būs vērtīgs liecinieks. Bet, kamēr jūs vēl rakstāt protokolu, mēs ar jaunekli iesim paklausīties mūziku. Viņam ir plaša fonotēka.
  Kad aiz Konrāda un jaunekļa aizvērās galējās istabas durvis, izmeklētājs un eksperti noskurinājās un kā norunājuši uzmeta skatienus nevainojami tīrajam palagam, ar kuru bija pārklāts līķis. Pēc brīža, kad no galējās istabas atskanēja šaudīga vieglās mūzikas melodija, viņi noskurinājās vēlreiz.
  Konrāds zināja, ka dažreiz spēj būt ļauns, bet nedomāja, ka spēj ar šo ļaunumu tīksmināties. Tagad saprata, ka tīksminās, tomēr nepārstāja to darīt. Kā inkvizitors. Laikam tāpēc, ka viņš skatījās uz nervozējošo jaunekli, bet acu priekšā stāvēja priekšistabā sakņupušais sievietes ķermenis.
  — Uzliec citu lentu! — Konrāds pieklājīgi palūdza.— Nē, nē, ņemiet pēc kārtas.
  — Lūdzu! — Jauneklis nomurmināja.
  — Kāds ātrums?
  — Četrarpus...
 — Paldies! Tātad lentas pēdējā dziesma, ja sākumā citu ierakstu nav, bet magnetofons ieslēgts, skan pēc stundas un piecpadsmit minūtēm. Paldies! Nospēlējiet, lūdzu, divas pēdējās dziesmas!
  Klarnete trallināja kā cīrulis un piepildīja visu dārzu.
  — Varbūt pietiks? — izmocītais jauneklis lūdza. Viņš ap sevi neko vairs nemanīja, dzirdēja tikai jautājumus, atbildēja un kustējās pa istabu kā paklausīgs mehānisms.
  — Nākamo lentu! Tikai pēdējās divas dziesmas! Paldies!
  Pēkšņi izmeklētājs un abi eksperti sarāvās. No pēdējās istabas skanēja roku plaukšķināšana un vecīgas sievietes balss:
  — Zelma... Zel-mu-u... Zelma-a... Zel-mu-u...
  Atvērās durvis, un pie izmeklētājiem ienāca Konrāds Ulfs. Pār viņa seju tievās urdziņās ritēja sviedru lāses.
  — Biedri pulkvedi...
 — Ejiet, viņš jums visu parādīs un izstāstīs. Viņš zināja, ka piecos pēc puķēm atbrauks kāzinieki, un puķu pušķi ar attiecīgu zīmīti nolika pie lieveņa durvīm... Ja jums vēl kādreiz jāsastopas ar slepkavu, kas līdz upura namdurvīm brauc taksometrā, pēc tam, divās minūtēs, nesaceļot troksni, noskaidro, vai namā neatrodas vēl kāds cits cilvēks, un izdara tādu noziegumu, piezvaniet man. Noteikti piezvaniet. Man nekā līdzīga dzirdēt nav gadījies. Piecās — jā! Piecās minūtēs tādas lietas ir notikušas. Un, ja jums pagadās mirušie, kas pusotras stundas pēc savas nāves slienas kājās, plaukšķina rokas un skaļā balsī sauc kaimiņus, tad arī zvaniet. Manu telefona numuru jums pateiks dežurants.
  Aiz Konrāda aizcirtās automātiskā ārdurvju atslēga.

1969

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Pauls Bankovskis
Juris Kronbergs
 
Nataša Mosterte
Aldis Bukšs
Francis Usāns
 
Sandra Vensko
Ēriks Hānbergs
Pauls Bankovskis