Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

CIVILIZĒTO KROKODILU SINDROMS

Grāmata pievienota: 23.04.13
 
Apakšvirsraksts:
A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Andris Kolbergs
Lapaspušu skaits:
360
Platums:
110
Augstums:
165
Cena:
1.97 Eur
Izdošanas gads:
2013

Visbiežāk cilvēki pastrādā briesmīgus noziegumus neapzinības, vieglprātības... savas muļķības dēļ – un dažkārt, neiedziļinoties lietas apstākļos, mēdzam uzskatīt, ka tas viņu vainu mīkstina. Kolbergs savā detektīvromānā nemoralizē – viņš intriģējoši izstāsta mums kādu gadījumu un pierāda, ka tieši muļķība ir ļaunuma sakne.

Vācu finansists Manfrēds Grunds pazaudē savu jauniņo draudzeni – skaisto Ģertrūdi. Kas noticis ar meiteni? Vai viņa, piedzīvojumu alkās, aizbēgusi no brīvas gribas, vai varbūt viņu nolaupījuši izsekotāji – rumāņu suteneru banda? Tomēr pēdas ved gluži neizprotamā virzienā – uz slepenu būvobjektu bijušās PSRS armijas kara daļas teritorijā…

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA:

1990. gada 27. jūlijā

Lepnais BMW stāvēja tajā pašā stāvlaukuma vietā pretī viesnīcas durvīm, ap to jau bija sapulcējušies apbrīnotāji dziļdomīgiem ģīmjiem.
  Es atcerējos melnīgsnējo jauno sievieti, kas uz mirkli man bija izkritusi no prāta, un tagad jau biju gatavs zvērēt, ka esmu viņu kādreiz agrāk redzējis, turklāt tas noticis nesen, nevis tālā, miglas tītā pagātnē.
  Stāva dežurante sacīja, ka mani meklējuši no kooperatīva, kas apņēmies numurā uzstādīt telefaksu. Viņi pienākšot vēlreiz. Pēc stundas.
  Istabā gandrīz nekas vairs neatgādināja parasto viesnīcas Standartu. Man izdevās pierunāt — par dolāriem pierunāt nav nekāda lielā māksla — aizvākt abas gultas un tās aizstāt ar nelielu dīvāniņu gadījumam, ja radīsies vajadzība te pārlaist nakti. Krietni plašās telpas otrā kaktā stāvēja žurnālu galdiņš ar pelnutrauku, garajām, stiprajām Old Gold cigaretēm un trīs klubkrēsli, stāvēja liels seifs un liels rakstāmgalds, kā pieklājas solīdas firmas kantorī, stāvēja japāņu televizors ar videomagnetofonu un vēl pavisam mazs galdiņš ar elektrisko patvāri eksotikai un kafijas automātu. Pats būdams liels tējas cienītājs, es apmeklētājus labprāt cienāju ar Liptona melno vai Monkey King zaļo tēju vai labu kafiju, neatteikdamies pa reizei arī izvilkt no bāriņa un ieliet pa malkam stiprāka dzēriena, kādu nu kuro reizi tepat stāva veikaliņā par valūtu varēja dabūt. Alkohols lieliski atraisīja apmeklētāju mēles, un viņi ar savu pļāpāšanu man īsināja laiku.
  Pēc REMAX reklāmas nodrukāšanas avīzēs pie manis iegriezās diezgan daudzi, piedāvādami uzņemties starpniecību tūrisma kopuzņēmuma dibināšanā ar kādu ārzemju firmu, kura man būtu jāsameklē. Visi bija pārliecināti, ka tā lieta ir droša un ka ārzemnieki neko citu nevēlas, kā nolīst kaut kur Latvijas krūmos un makšķerēt, par to bargi samaksājot dolāros, mārciņās, rietumvācu markās un tā tālāk. Ja es būtu varējis apmierināt kaut pusi šo vēlmju, tad govīm vairs nebūtu nevienas upmalas pļaviņas, kur ganīties, un neviena alkšņu pudura, kur pusdienlaika svelmē iebēgt no dunduriem. Vēl nesa vecu muižu pilsdrupu fotogrāfijas un dažkārt arī bildes, kas rādīja ēkas pirms sociālisma uzvaras. Par ārzemnieku naudu tās varot viegli atjaunot un pēc tam savukārt izmantot naudas kāšanai no citiem ārzemniekiem. Man piedāvāja keramiku, pinumus, kažokādas, gleznas, mantojumus, kas stāsies spēkā pēc zemes privatizācijas likuma pieņemšanas, kad gruntsgabali būšot pasakaini dārgi. Piedāvāja rakt zivju dīķus sevišķi lielām karpām sevišķi bagātiem pīckotājiem. Visi šie piestaigātāji nebija blēži, taču viņu iztēlē kaut kur tālu aiz robežām dzīvoja naudīgu muļķu bari un bija grēks nemēģināt viņu naudu ievilkt. Uzradās ziedojumu vācēji, un es palaikam pieklājības pēc viņiem arī kaut ko ziedoju, uzradās vīri ar vērā ņemamiem priekšlikumiem, piemēram, kopējas mēbeļu firmas radīšanu, izmantojot mūsu darbaspēku un ārzemnieku apdares materiālus. Tiem es tik tiešām centos palīdzēt, un šīs ziņas līdz ar citām, kas man likās ievērības vērtas, nosūtīju Georgam Šindleram. Vairumā gadījumu rezultāti laikam izpalika, vismaz man par tiem nekas ausīs vairs nenāca. Taču lielākā daļa apmeklētāju ieradās tāpat vien, lai paskatītos, vai viņiem šeit nekas nevar atlēkt par brīvās Latvijas vārda skaļu daudzināšanu, kā dažiem jau bija par to atlecis no ārzemju tautiešiem.
  Nervozā nestabilitātes laika morālo klimatu, šķiet, vislabāk tomēr raksturoja kāds vīrs, kurš atbrauca ar vecu pobedu. Viņš bija pāri pusmūžam, un visa viņa būtne pauda, ka viņš dzīvē jau daudzkārt ir piekrāpts un ka arī turpmāk neko labāku negaida. Es, būdams dzimis rīdzinieks un diezgan slikti pazīdams lauku ikdienu, esmu pārliecināts, ka ar blēdīgiem slaistiem latviešus galvenokārt apgādā Rīga, taču šis nāca no provinces.
  —Es nemaz nezinu, kā lai jums izstāstu savu vajadzību, — viņš teica.— Man ir ideja, kā nodibināt ļoti ienesīgu uzņēmumu.
  —Lūdzu, es klausos!
  —Jā, bet jūs varat paņemt manu ideju, es, protams, atvainojos, un atstāt mani ar garu degunu.
  —Tad paturiet ideju pie sevis!
  Viņš smagi nopūtās.
  —Kādas garantijas jūs man varat dot?
  —Šveices firma, kuru es pārstāvu, ir veca un godājama.
  —Es jau gribēju iet pie kāda kooperatīva, bet tur visi ir bandīti. — Vīra tonis kļuva izsmējīgs. — Goda vārds! Ko jūs šodien par savu godavārdu varat nopirkt?
  Viņš sāka mani kaitināt. Viņš to redzēja. Tomēr es laikam viņam šķitu uzticamāks nekā kooperatori.
  —Tā lieta iet uz miljoniem. — Viņš beidzot bija izšķīries, tāpēc sacīja kā atvainodamies. — Ieguldīt nevajag gandrīz neko, bet pret katriem desmit koka rubļiem var ienākt trīsdesmit, četrdesmit vai vēl vairāk dolāru. Tikai jādabū iekšā reklāma ārzemju latviešu avīzēs. — Viņš vēlreiz smagi nopūtās. — Cik procentu no peļņas jūs ņemat?
  —Mēs neesam dārgi.
  Tas viņu nedaudz nomierināja, un es noklausījos labi sagatavota projekta izklāstu.
  —Latvieši ir lieli savas dzimtenes patrioti. Lai kur latvietis dzīvotu, viņš domā par tēva mājām un tamlīdzīgi. Tas visiem ir zināms. Tāpat visiem ir zināms, ka reiz jebkuram cilvēkam pienāk pēdējā stundiņa, ka viņu apbedī un uz zārka vāka piederīgie met trīs smilšu saujas, un mācītājs piesauc saulaino bērnību tālajā malā. Kas tās par smiltīm, ko mācītājs met? Tās viņš pagrābj turpat no kaprača lāpstas. Vai aizgājējs gribētu, lai tās būtu dzimtenes smiltis? Protams, ka viņš gribētu. Protams, ka par tām viņš būtu gatavs maksāt. Mēs piedāvāsim izsūtīt maisiņus ar dzimtenes smiltīm, muitas noteikumi to neliedz. Latviešiem bija tradīcija laikus taisīt un glabāt mājaugšā zārku. Es domāju, ka lielākā daļa atkarībā no metēju skaita laikus iepirks šīs trīs vai vairāk smilšu saujas. Tās skanot pirmās kritīs uz zārka vāka, tā padarot atvadas no šīs pasaules daudz svinīgākas. Mēs varam iet vēl tālāk. Ja mums paziņo adresi, mēs varam piesūtīt smiltis no konkrētu piederīgo kapu kopiņām vai komunistu atņemtiem dzimtīpašumiem. Tas būs dārgāk, jo mēs algosim dažus vīrus, kas apbraukās vajadzīgās kapsētas un tās mums pievedīs. Visam jānotiek godīgi, nekādu žuļikošanos! Ārzemēs dzīvo ap divsimt tūkstošiem latviešu. Vieni mirst, citi dzimst, bet arī reiz mirs… Ja tā lieta tur nāks modē, tad tas būs grandiozs bizness! — Tā ka mana seja nepauda milzīgu sajūsmu, vīrā atgriezās sākotnējās bailes tikt apkrāptam.
  —Es gribu paļauties uz jūsu godaprātu…
  Pār Latviju pēkšņi bija uzlēkusi neaizsniedzama saule, ko sauca par konvertējamo valūtu un kas it kā varēja ārstēt nabadzību un visas nedziedināmās kaites vēl labāk par gaišreģi Kašpirovski. Pēc cietās valūtas stiepās tūkstošiem nepacietīgu roku, un daudzi par to bija gatavi maksāt jebkuru cenu. “Valūtu!” brēca šai viesnīcā no visiem kaktiem. “Valūtu!” sauca afišas un skatlogi no ielu stūriem. “Valūtu!” čukstus prasīja viesmīļi, šveicari un maukas.

Līdzīgās grāmatas:
Inga Žolude
Karena Bliksena
Svens Kuzmins
 
Dace Rukšāne
Osvalds Zebris
Māris Bērziņš
 
Lauris Gundars
Virdžīnija Lejiņa, Jānis Lejiņš
Ilze Jansone