Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

DUMPIS UZ LAUPĪTĀJU KUĢA

Grāmata pievienota: 10.07.12
 
Apakšvirsraksts:
A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Andris Kolbergs
Lapaspušu skaits:
192
Platums:
110
Augstums:
165
Cena:
2.31 Eur
Izdošanas gads:
2012

Kolbergs ir mūsu “krimiķu” žanra spilgts pārstāvis, un varbūt tieši šī iedziļināšanās likumpārkāpēju un viņu tvarstītāju darbības niansēs dod viņam spējas redzīgi izvērtēt arī politiķu spēlītes. Sakritības te lielas. Politiķus kontrolējoša policija ir tauta, un Kolbergs mūs aicina būt vērīgiem šajā uzraudzības darbā, lai neiznāk tā, ka savēlam Saeimā pārāk daudz mantaskāru, melīgu un kauslīgu deputātu.” Tā par Kolberga nesaudzīgo publicistista skatījumu uz 1990.—1991. gada notikumiem Latvijā atsaucās Andrejs Dripe laikrakstā “Diena” (1993.1.VI).

Šajā izdevumā Dumpim uz laupītāju kuģa līdzās lasāmi arī divi citi to laiku nozīmīgi dokumentējoši darbi: Rīgas Latviešu biedrība un Likumus vai dzīvību!.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA:

RĪGAS LATVIEŠU BIEDRĪBA

1988—1992

BIJA AIZRĪBĒJUSI 1988. gada trakā Atmodas vasara ar radošo savienību sākto Dumpi un norībējis Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Iestājās neparasts novembris. Demokrātiskajā sabiedrībā virda cerīga un apņēmīga jūsma, jo ultralabējie un ultrakreisie nacionāļi savus arhaiskos saukļus vēl nebija izdomājuši, bet latvieši bija vienoti kā nekad vēlāk, izņemot barikāžu nedēļu. Kompartijas funkcionāri bija dabūjuši tik daudzus un negaidītus belzienus, ka apjukuši skatījās uz savām debesīm, tas ir Maskavu, pēc vadošiem norādījumiem un pagaidām tikai izmisuši cirta ar nagiem pa labi un pa kreisi kā kaktā iedzīti sīki plēsoņas. Drīz viņi sagaidīja Interfronti, Rubiku, OMONU, bet toreiz lielo pārmaiņu laiks tikai jautās, nora cīņai jau bija izvēlēta, taču karapulki vēl kārtojās kaujai.
  Decembra sākumā man piezvanīja kāda sieviete un stādījās priekšā kā Ilze Dzene, un aicināja uz sapulci, kurā tikšot atjaunota Rīgas Latviešu biedrības darbība. Viņa bija neatlaidīga sieviete un zvanīja vairākkārt, līdz es apsolīju ierasties, lai gan iemesls bija mazliet citāds, nekā, šķiet, viņa domāja. Pavasarī, organizējot Radošo savienību saietu, kur valdībai un kompartijai pirmo reizi kategoriskā formā tika pieprasīts risināt ekonomikas, ekoloģiskas un vēl duci citu problēmu, bija arī prasība pēc poļu, ebreju un citu minoritāšu skolām un kultūras biedrībām. Šo prasību par pieticīgu toreiz nevarēja saukt, jo visiem bija saprotams, ka tā ir vēršanās pret pārkrievošanu, oficiāli realizēto PSRS politiku. Par Latviešu kultūras biedrības dibināšanu mēs taktisku iemeslu dēļ runāt neuzdrīkstējāmies, lai gan ļoti ilgojāmies pēc latviskas saliņas krieviski runājošajā Rīgā. Uz šo mērķi mēs varējām virzīties tikai citu kultūras biedrību aizsegā. Tāpēc Radošo savienību saieta rezolūcijā tāds jautājums nemaz netika pieminēts, lai gan darba gaitā to apspriedām pavisam konkrēti, atceroties, ka Rīgas Latviešu biedrība pagājušajā gadsimtā kļuva par tādu salu toreiz vāciskajā Rīgā.
  Tautas Frontes nodibināšana izvirzīja citus uzdevumus, prātus jau nodarbināja doma par latviešu Latviju, saliņas jautājums pēkšņi kļuva pārliek šaurs un sīks un to aizmirsa pavisam, lai gan reālajā dzīvē maz kas bija mainījies, Rīga kā bija krieviska, tā arī palika krieviska.
  Pulcēšanās notika Rīgas pils Sarkanajā zālē, kur apmēram pusotra simta sirmu galvu klausījās jauniņos filozofus Baibu Pētersoni, Igoru Šuvajevu, Viesturu Zanderu un Pussara kungu, tad laida apkārt papīra lapas, kurās saieta dalībnieki ierakstīja savas adreses un parakstījās. Tā veidojās RLB atjaunotāju pirmais saraksts, bet, kur tas pēc tam palika, man nav zināms.
  No visiem klātesošajiem es pazinu vienīgi dzejnieku Igoru Noskovu, Politiski represēto kluba dibinātāju. Viņš man čukstus stāstīja, ka divatā ar sievu veido represēto kartotēku, kā apzina jaunus kluba biedrus, tāpēc oratoru runas palika otrajā plānā, jo par kādreizējās Rīgas Latviešu biedrības tapšanu un nozīmi abi zinājām apmēram tikpat daudz. Mēs ar Igoru simpatizējam viens otram, taču šīs simpātijas nevajadzētu saistīt ar materiālo palīdzību, ko RLB vēlāk sniedza Politiski represēto klubam. Latvijas Jūras akadēmijas rektoru es, piemēram, esmu redzējis tikai televīzijā, taču RLB viņam ilgu laiku maksāja algu. Vienkārši tobrīd bija tāda nepieciešamība, un mēs to darījām. Ne tāpēc, ka RLB būtu bagāta, bet tāpēc, ka tas bija jādara latviešu jūrniecības attīstības interesēs.
  Neviens no klātesošajiem neapšaubīja nepieciešamību atjaunot Rīgas Latviešu biedrības darbību. Sirsnīgi strīdējās tikai par to, ko biedrībā vajadzētu uzņemt un ko nevajadzētu, lai gan biedrības vēl nemaz nebija.
  Pēdējā gada brīvības visvairāk bija pārvērtušas klusās un gādīgās vecmāmiņas. Viņām bija daudz laika, viņas alka būt cilvēkos, pēriens par mutes palaišanu vairs nedraudēja, zināšanu trūkumu viņas veiksmīgi aizstāja ar skaļumu un agresivitāti. Pasauli viņas bija gatavas redzēt tikai tādu, kādu to uzbūvējušas savās iedomās, cita viņām nebija pieņemama. Un šīs pasaules dēļ viņas bija gatavas kaut tūlīt šaut ar lielgabaliem. Paldies dievam, ka viņas to nemācēja darīt, citādi sekas varētu būt traģiskas. Dūšas viņām pietika. Brīžiem pat liekas, ka viņas dažu labu vēlētos saraustīt ar nokaitētām knaiblēm kā Rīgas dedzinātājus viduslaikos. Pretargumentus tās izlikās nedzirdam, bet faktiem gluži vienkārši atsacījās ticēt. Šādu politiski iecentrētu vecmāmiņu nav pārāk daudz, taču šķiet, ka tieši viņu dēļ nacionālradikāļu rindās nav radošās inteliģences pārstāvju.
  Velns mani paraustīja aiz mēles, un es naivi aizrādīju, ka Rīgas Latviešu biedrības dibinātājs un ilggadējais sekretārs Ivans Himillers, piemēram, nebija latvietis.
  — Nost! Nost!
  — Viņš pat neprata latviešu valodu.
  — Ko viņš tur muld! Vai tik nav pillā!
  — Biedrības Latviešu muzeju vadīja Sīmanis Novickis, krievs...
  — Nost! Ārā!
  — Par pašaizliedzīgu darbu biedrība viņam uz kapa uzstādīja pieminekli...
  — Čekists! Kagebešņiks, ārā! Un lai krievi atdod mūsu māju! Biedrības namu lai atdod! Un to naudu, kas biedrībai bija bankā!
  Klaigātājas varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, bet piekliegt viņas spēja visu pili. Tā bija daļa no monolītā nacionālistiski aprobežotā ļaužu pulciņa, kas laikam tiešām domā, ka skolā negājis latvietis ir daudz gudrāks par studējošu krievu vai angli, ka latvietim darba tikums nav jāapgūst, jo viņam tas jau ielikts šūpuli, bet netikumi, ja tādi tomēr izrādītos, pielipuši no saskarsmes ar citām tautām. Šie ļautiņi ir tik pārliecināti par savu misiju, ka cīņā par “taisnību” gatavi izmantot jebkurus līdzekļus, viņu vienīgā bagātība ir latviskā izcelšanās, un to viņi grib nēsāt kā par īpašiem nopelniem piešķirtu spožu ordeni. Raksturīgi, ka šie cilvēki ir klāt visos daudzmaz nozīmīgākos saietos gan ar plakātiem, gan bez, bet nekad nav klāt nevienā talkā ar lāpstu vai grābekli. Ieskatieties, kad televīzija rāda konfliktsituācijas mītiņos, un jūs redzēsiet atkārtojamies vienas un tās pašas sejas, jo sevis izrādīšana, konfliktēšana un noārdīšana tiem ir kļuvušas par dzīvesveidu un dzīves jēgu. Pirmajos RLB atjaunotnes gados viņu biedrībā nebija, vai arī bija tik maz, ka nevarēja pamanīt, lai gan gados vecāku cilvēku bija ievērojamā pārsvarā. Taču tie bija citi ļaudis, tie nāca un meklēja, kur pielikt darbam rokas, vai centās palīdzēt ar padomu. Materiālu vai citu iemeslu dēļ viņu idejas visbiežāk bija praksē nerealizējamas, bet noteikti bija labi domātas. Ja šai nacionālistiski aprobežotajai saujiņai nebūtu traģiska loma 1992. gada notikumos Rīgas Latviešu biedrībā, to droši vien varētu pat nepieminēt. Bet par to vēlāk.
  Sapulce Sarkanajā zālē turpinājās stundas divas un faktiski ne ar ko nebeidzās kā vairums tā laika sapulču. Parunātu, ap sirdi kļūtu mazliet vieglāk un izklīstu pa mājām. Es nezinu, kā tas gadījās, bet tieši izklīšanas laikā no krēsliem brīvajā zāles galā izveidojās pūlītis, ko tagad lepni dēvētu par iniciatīvas grupu, un kur kāds būdīgs vīrs palūdza piestāt arī mani. “Juris Pētersons — jūs mani atceraties, vai ne?” — “Protams, protams,” es atbildēju, lai gan neatcerējos vis. Bet kam gan patīk izkladzināt pa pasauli par savu slikto atmiņu? Bez tam pēdējā gadā es biju pazīstināts ar pārāk daudziem cilvēkiem, un mana atzīšanās varētu aizvainot. Pagāja vismaz pāris mēnešu, līdz nejauša atgādinājuma rezultātā es atcerējos, kā mēs ar Juri iepazināmies: pirms vairākiem gadiem viņš man piedāvāja pirkt rakstāmgaldu, kas it kā bija piederējis Igaunijas armijas virspavēlniekam Johanam Laidoneram. Taču andele mums neiznāca, jo manta priekš manis bija par dārgu.
  Tā nu mēs stāvējām pūlītī un spriedām, ka biedrības nodibināšanai vajadzīgi statūti, ko pieņēmusi dibinātāju sapulce, un vēl daudzi un dažādi dokumenti, laikam, neko konkrētu neizdarījuši, mēs izklīstu, ja mūsu vidū negadītos arī divi advokāti — dūšīgi ziedošais Egīls Prieks un mazais, kalsnais vecītis Arnolds Kaktiņš. Egīlu likumu labirinti nebaidīja, un viņš apņēmās nepieciešamos dokumentus juridiski pareizi sastādīt. Vienojāmies par pulcēšanos pēc pāris dienām, un, tā kā neviens cits nespēja piedāvāt šim nolūkam telpas, mākslinieks Pēteris Krūmiņš lika priekšā savu darbnīcu Birznieka-Upīša ielā 20.
  Norunātajā laikā es stāvēju Visvalža ielas stūrī. Aiz dubļaina pagalma bija redzama šķība, izbalojusi divstāvu koka ēka. Krūmiņa kunga darbnīca bija pirmajā stāvā, gaitenīša grīdas dēļi izpuvuši, virtuvē stāvēja virpa, galdi un skapīši, apkrauti ar misiņa sagatavēm, no kurām saimnieks taisīja krāšņas lustras, tualetē visu laiku šļāca ūdens, jo kaut kas nebija kārtībā ar kanalizāciju. Mēs sapulcējāmies līdzīga izskata istabelē, visiem pie galda nepietika vietas, tāpēc daži bija atbīdījuši savus krēslus tālāk. Bija Pēteris Krūmiņš, Igors Šuvajevs, kas dzīvoja tā paša nama augšstāvā, Ilze Dzene, Baiba Pētersone, Juris Pētersons, kam ar Baibu nav nekādas radniecības, Viesturs Zanders, ķīmiķi Jānis Drēģeris un Gunārs Tirzītis, abi advokāti un vēl kāds omulīgs kungs ar mazām ūsiņām. Pēdējais gan nosēdēja visu laiku klusēdams, un nākošo reizi es viņu ieraudzīju tikai pēc vairākiem mēnešiem televīzijā kādā preses konferencē, kur viņš uzdeva jautājumus kā Neatkarīgās informācijas aģentūras pārstāvis. Bet vēl pēc kādiem mēnešiem es viņu ieraudzīju televīzijā kā vienu no LNNK līderiem — Brinkmaņa kungu. Varbūt esmu kādu aizmirsis nosaukt, jo diezgan daudzajās tikšanās reizēs, līdz statūti nāca gatavi, mainījās gan pulcēšanās vietas — laboratorijas bijušā Franču liceja ēkā, šauri kabinetiņi, Ilzes Dzenes mazā istabiņa —, gan dalībnieku sastāvs. Vienmēr ieradās tikai Juris Pētersons, Gunārs Tirzītis, Ilze, Egīls Prieks, Pēteris Krūmiņš un es.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Pauls Bankovskis
Juris Kronbergs
 
Nataša Mosterte
Aldis Bukšs
Francis Usāns
 
Sandra Vensko
Ēriks Hānbergs
Pauls Bankovskis