Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

NAKTĪ, LIETŪ

Grāmata pievienota: 13.10.11
 
Apakšvirsraksts:
A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Andris Kolbergs
Lapaspušu skaits:
304
Platums:
110
Augstums:
165
Cena:
0.95 Eur
Izdošanas gads:
2011

Vinarts visus skolas gadus izmisīgi centies pēc savu “draugu”, pārtikušu ģimeņu dēliņu, labvēlības. Kad “dižciltīgās” padomju sabiedrības krējuma atvases sataisa sev pamatīgas nepatikšanas, Vinarts tiesā uzņemas visu vainu, bet cerētās pateicības un apsolītā nosacītā soda vietā saņem negaidīti bargu spriedumu un visu novēršanos. Iznācis brīvībā, viņš spēj domāt tikai par vienu — atriebība…

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA:

IEKLAUSOTIES, KĀ IVARAM taisnojas dārziņu kolonijas sargs, man rodas aizdomas, ka večuks pie atrastā nelaiķa ir stāvējis ar aizvērtām acīm un tagad atkārto “nē, nekad agrāk, noteikti nekad agrāk šo cilvēku neesmu redzējis”, jo baidās, ka viņam liks skatīties vēlreiz. Nekāds teātris jau nav: neskūts, zili uztūcis dzērāja ģīmis, līdz lipīgumam netīrs un nodriskāts apģērbs, asinīm norepis pakausis, turklāt vēl atziņa, ka tepat netālu no tavas mājas, kur tu dzīvo vientuļš kā mežā, notikusi slepkavība.
  Nogalinātais ir tik pretīgs, ka tam negribētos pieskarties pat ar zābaka purngalu. Laimīgā kārtā tiesu mediķis, kam — vēlas viņš to vai nevēlas — vienalga būs jāizdara sekcija, piedāvājas pats visu izkrāmēt no kabatām, lai tikai kāds no mums braucot līdzi. Specializēto autobusiņu piedzen ar aizmugurējām durvīm pie šaurās, tuneļveidīgās taciņas un no grāvja izvilkto, vēl zaļajām ūdenszālēm aplipušo, stiepj pāri ziņotāja gruntsgabalam. Tas nemaz nav tālu, kopumā metru četrdesmit, ne vairāk. Pirmoreiz mēs abi ar večuku nācām no otras puses pa kājnieku ceļu, un tikai pēc tam viņš man parādīja arī mašīnām izbraucamu atzarojumu. Taču, ja nebūtu viņa, es diezin cik ilgi maldītos un to varbūt nemaz neatrastu, jo gruntsgabaliem te ir tikai numuru plāksnītes un arī to pašu lielākajai daļai trūkst. Večuku apsēdināja blakus pirmās automašīnas šoferim par ceļa rādītāju, bet viņš sāka minstināties vai pie katra krustojuma, kad nogriezāmies no asfaltētās maģistrāles.
  — Te...Man liekas, ka pa šito... Jā, jā! Es atceros to dzīvībskoku. — Viņš rādīja ar pirkstu. Un taisnojās: — Man jau braucamā nav, es vienmēr ar kājām gar garāžām... Un tagad rudenī viss citādi arī izskatās... Un vēl tumsa arī... Pavisam citādi!
  Beidzot tomēr automašīna apstājas un lāga vīrs lepni paziņo: — Klāt esam!
  Es izkāpju tieši uz betona caurteces, pa kuru novadgrāvis šķērso ceļu. Novadgrāvji ir ļoti līdzīgi, vismaz pieciem sešiem mēs jau esam pārbraukuši, caurteču liektās betona muguras stiepjas šķērsām ceļam visā platumā, dažas no tām ir pilnīgi kailas, pie tādām šoferi bremzē un tad pavisam lēni pārlīgo, baidīdamies aizķert ar kardāniem vai izpūtējiem.
  Uz nakti ir pievilcis sals, ceļmalas zāle zem zolēm čab, prožektoru gaismā var redzēt runātāja dvašu. Spuldžu uz statņiem kopā sanāk diezgan daudz, un visu laiku ir jāuzmanās, lai staigājot neaizķertu kādu no kabeļiem — daži stiepjas no automašīnas, daži no veča būdas.
  Mūs pārsteidz, ka ne vienā, ne otrā grāvja pusē neredz pēdu, tad mēs iedomājamies, ka vīrs grāvī varbūt nogulējis ilgāk, nekā mēs sākumā bijām domājuši, un pēdu nav tāpēc, ka zeme blakus pieguļošajos dārziņos pēc tam uzrakta. Izrādās, ka neviens no še esošajiem nezinām, vai līķa uzpeldēšanas laiks, ko izsauc gāzes, kuras izdalās pūšanas procesā, tāds pats ir arī šādās mazās ūdenstilpnēs vai tikai lielos dziļumos. Sākas strīds par fizikas pamatlikumiem, pie tam neauglīgs, jo neviens nevar atcerēties, ka speciālajā literatūrā par to kaut kas būtu sacīts. Bez tam svars, kas ar elektrisko vadu bija piesiets nelaiķa viduklim, izrādījās īsteni iespaidīgs — liels, kalts akmens, kādus senāk iepirka Zviedrijā Rīgas ielu bruģēšanai.
  Prokuratūras izmeklētāja Irina Spulle — četrdesmitgadīga sieviete enerģiskiem žestiem, pārāk melniem matiem, lai tie izrādītos nekrāsoti, un ādas mētelī, kas viņu vērš līdzīgu komisārei, kādas tās redzam filmās par pilsoņu karu,— pielocīdama pirkstu pēc pirksta, stāsta Ivaram ābeces patiesības. Nabaga sievišķis laikam apzinās, ka te nav viņas īstā vieta, ka te starp mums ir noklīdusi kā Sarkangalvīte mežā, baidās, ka mēs to varam pamanīt, tāpēc žesti kļūst vēl striktāki. Man ar viņu jau dažas reizes ir gadījies kopā strādāt, lai nu Ivars tagad paklausās, ka, pirmkārt, jāmēģina noskaidrot cietušā personība, ka to var izdarīt, atrodot tam kabatā dokumentus vai... Dokumentus! Varu derēt, ka šis nelaimesputns dokumentus nav redzējis vismaz piecus gadus, vai nu pats tos dzērumā pazaudējis, vai arī viņam tos izvilcis cits saulesbrālis, lai izīrētu veļas mazgājamo mašīnu un aiz stūra tūlīt uzsistu gaisā. Viņam, cienītā izmeklētāja, pēc dokumentiem nav nekādas vajadzības, jo atskurbtuvē viņu noteikti jau neņem pretī ne ar, ne bez pases. Dokumenti! Viņam pat vecas tramvaja biļetes kabatā nebūs, jo līdzekļu šķiešana par transportu viņa uztverē asociējas ar galīgu idiotismu.
  Kreisās rokas pirkstus Spulle jau ir pielocījusi — nu sāk locīt labajai. Interesanti, ko viņa darīs pēc tam, kriminālistikas ābecē taču ir vairāk nekā desmit patiesību. Cik bezpalīdzīga tu, sieviete, šeit jūties! Droši vien tikpat bezpalīdzīga, cik es biju pārsteigts, kad uzzināju, ko tu no dažām liecinieku liecībām proti izšķetināt, mierīgi sēžot savā kabinetā pie rakstāmgalda. Ar gudrību? Ar viltību? Ar skaistajam dzimumam piemītošu intuīciju? Nezinu, bet tu to dabū gatavu, un tas ir pats svarīgākais. Tikai zvēru, ka šoreiz nebūs ko šķetināt. Mums ar Ivaru vienīgi jāatrod tie, ar kuriem viņš pēdējo reizi dzēris politūru vai trīskārtīgo odekolonu — citu dzeramo jau šie neatzīst un tālākais noskaidrosies pats no sevis. Parasti tas ir niecīgs strīdiņš, kura iemeslu dažkārt nevar atcerēties ne vainīgais, ne cietušais, un vainīgais izmeklēšanā tikai truli atkārto: “Viņš mani apvainoja!” — bet nespēj pateikt, ar kādiem vārdiem. Un cietušais, ja vien hroniskā alkoholisma izsauktās agresivitātes rezultāts nav tik traģisks kā šoreiz, ir gatavs piedot visus zilumus un visas brūces, jo arī pats neatceras, kā viņš apvainots.
  Spulle vēl arvien pieloka pirkstus, un kriminālmeklēšanas inspektors Ivars Hintenbergs ar mazliet noliektu galvu raugās viņā no saviem simt deviņdesmit centimetru augstumiem. Nopietns un iegaumēt gribošs. Pat viņa modernās, gaišās ūsas izstaro nopietnību. Zibensnovadītāja lomu viņš pilda apzinīgi. Tas ir mans honorārs par instruktāžu kārtības sargu štābā, kurā viņam pašam ierasties traucēja vecpuiša rūpes.
  — Es pošos, — īsi nosaku un dodos uz automašīnu, kas jau rūcina motoru.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Nataša Mosterte
Aldis Bukšs
 
Francis Usāns
Sandra Vensko
Ēriks Hānbergs
 
Pauls Bankovskis
Džeimss Mīks
Ieva Plūme