Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

SIEVIETE MELNĀ

Grāmata pievienota: 30.05.11
 
Apakšvirsraksts:
A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
mīkstie vāki
Autors:
Andris Kolbergs
Lapaspušu skaits:
344
Platums:
110
Augstums:
165
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2011

Šī grāmata ir noslēdzošā triloģijai par Latvijas vēsturi divdesmitajā gadsimtā. Pulkstenis ar atpakaļgaitu un Klaunu maršs šausmu tirgū stāstīja par Latvijas valsts dzimšanu un Otro pasaules karu, taču šī daļa ieved padomju dzīves reālijās. Bijušie leģionāri, bijušie padomju frontinieki, vēlēšanu farss un jauniņš milicis, kam nav sajēgas ne par brīvvalsts laiku, ne par kultūru, toties par varītēm gribas atrast īstu mīlestību un izcelties darbā… un noslēpumainā, nelaimi nesošā sieviete melnā, kura līdzi nēsā milzīgo dimantu. Ābolzaļais dimants ilgus gadus ir ceļojis no vienām rokām otrās, kā jau dimantam pieklājas, atstājot aiz sevis līķus un sagrautas dzīves. Kurš kļūs par nenovērtējami dārgā akmens īpašnieku? Un ko ar to varētu darīt valstī, kur vienīgā reālā bagātība ir labi sakari nomenklatūrā?

Ironija, pamatīgas vēstures zināšanas un spēja saistoši savīt notikumus ir iemesls, kāpēc Andri Kolbergu pelnīti dēvē par latviešu kriminālžanra maestro.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

A. K. KRIMINĀLROMĀNU BIBLIOTĒKA:

Rīgas milicijas pārvaldes kriminālmeklēšanas daļas priekšnieka vietnieks Georgijs Klimentijevičs Jacenkovs nospieda izsmēķēto papirosu pelnutraukā uz sava rakstāmgalda. Tur nodeguļi jau veidoja glītu piramīdu un draudēja gāzties pāri zaļganā stikla apmalai. Mirkli padomājis, viņš izbēra pelnutrauka saturu papīrgrozā zem rakstāmgalda, piegāja un atvēra logu — svaigs gaiss, veselības ķīla!
  No trešā stāva pavērās skats uz ziedošiem apstādījumiem abpus pilsētas kanālam, slīpi iepretī pletās Stacijas laukums, tālāk labajā pusē pa augsto uzbērumu skrēja elektriskie vilcieni uz Jūrmalu, bet tieši pašā priekšā jauko ainavu bojāja abi vecie radiotorņi — dzelzs monstri, vismaz četrreiz augstāki par pārvaldes ēku, ar betonētiem laukumiņiem starp varenajām, Parīzes Eifelim līdzīgajām pamatnēm. To dižums sevišķi izcēlās parka soliņa dēļ, kas bija novietots tuvākā laukumiņa malā. Jacenkovs neatcerējās redzējis kādreiz kādu uz tā sēžam — neies taču pilsētnieks mielot acis ar pliku betonu un aprūsējušām metāla konstrukcijām, ja turpat, dažus soļus zemāk, kanāla malā, lielu rododendru krūmu ieskauti, ir tieši tādi paši soliņi ar atzveltnēm un piedevām gulbji no kanāla atļēpo diedelēt maizi savai dienišķai iztikai.
  Jacenkovs jau pagriezās, lai ietu projām no loga, bet tajā brīdī ieraudzīja vienu no saviem padotajiem, operu ar iesauku Ķiška, šķērsojam Radio ielu, uzkāpjam līdz soliņam, apsēžamies, plati atveram avīzi un ieduram tajā degunu. Itin kā iegrimstot lasīšanā, patiesībā aizsedzot seju no nejaušiem garāmgājējiem, lai gan šobrīd nevienas dzīvas dvēseles tuvumā nebija.
  Jacenkovs pasmaidīja, viņam kļuva interesanti, viņš paredzēja turpinājumu. Gaišreģis Nostradams to nebūtu izdarījis labāk. Un tiešām nepagāja ne minūte, kad no pretējās puses soliņam pienāca būdīgs, krupim līdzīgi sakumpis vīrietis ar garām pērtiķa rokām, apsēdās Ķiškam gandrīz blakus un arī atvēra avīzi. Viņi gribēja sarunāties, bet nevēlējās, lai abus redz kopā. Jacenkovs uzreiz saprata — būdīgais pienācējs ir Ķiškas slepenais aģents, viens no tiem, uz kuru pakalpojumiem dibinās policiju un miliciju panākumi visā pasaulē, lai gan paši kārtības sargātāji mēdz apgalvot, ka veiksmes pamatā ir viņu augstā profesionālā sagatavotība, intelektuālais pārākums un tehniskais nodrošinājums. Bet par saviem slepenajiem ziņu pienesējiem sakās neko nezinām, dažreiz pat apšauba to esamību, lai gan septiņdesmit procenti noziegumu tiek atklāti, apstrādājot no aģentiem iegūto informāciju.
  Ķiška pastiepa savam aģentam papīra lapiņu, tas ātri sāka uz tās rakstīt, bet Jacenkovs iedomājās, ka ar septiņkārtīgo binokli varbūt varēs ieraudzīt, ko viņš raksta, tāpēc izvilka no rakstāmgalda atvilktnes binokli un turpināja skatīties ar to. Teksts viņam bija zināms, visi šo zīmīšu teksti bija vienādi: “Es, aģents ar segvārdu tādu un tādu, saņēmu no leitnanta (kapteiņa, majora vai apakšpulkveža) tāda un tāda tik un tik rubļu. Summa vispirms ar cipariem, tad iekavās rakstīta ar vārdiem. Datums. Paraksts.” Jacenkovu interesēja cipari, viņam jau pasen bija radušās aizdomas, ka vismaz daži operi nelaiž garām iespēju padarīt biezākus arī savus maciņus. Aģents uzraksta zīmīti par vienu summu, bet opers iesniedz grāmatvedībā par citu, lielāku. Cik daudz maksāt aģentam, vadoties no iegūto ziņu svarīguma, operi izlēma paši, summa tikai nedrīkstēja pārsniegt piecus simtus. Aģentu zīmītes par saņemto naudu pēc tam vizēja Jacenkovs — te nav nabagmāja, te nedala žēlastības dāvanas, bet pērk noderīgu informāciju! — un nodeva tālāk grāmatvedībā. Kam nevajag lieku rubli? Īpaši jau precētiem, kam algas dienā jāpārnes mājās, teiksim, četri simti, bet, avansu saņemot, trīs, — prēmijas, ko no sievām var noslēpt, ir retas un sīkas. Bet te, lūk, nauda, kas pati krīt mutē! Droši vien operiem ir aģenti, kuriem vispār nemaksā. Tas saistīts ar vervēšanas specifiku — ne jau visi par naudu piekrīt savus čomus nodot, nauda ir tikai papildu stimuls, vairākums piekrituši sadarboties tāpēc, ka pašiem bikses svilst. Tad opers pret konkrētām ziņām laipni piedāvājas nobāzt topošo aģentu apdraudošos materiālus skapja apakšējā plauktā zem citiem aktu vākiem uz mūžu mūžiem. Ej ar Dievu, bet neaizmirsti, ka paliec mans parādnieks! Un laiku pa laikam atgādina, palūdzot uzzināt kaut ko, nepārsniedzot aģenta iespēju robežu, aiz kuras draud atmaskošana un sods par nodevību, — starp slepenajiem aģentiem godīgu cilvēku nav, godīgi cilvēki kā aģenti nevienam nav vajadzīgi, jo tie nekad nespētu uzzināt to, ko vajag operam. Labam aģentam pagātnē ir plaši sakari ieslodzījuma vietās un sakari ar noziedzniekiem, kas pastaigājas brīvībā, bet pavisam labam aģentam tiesas prāvā drīzāk piestāvētu līdzdalībnieka, nevis liecinieka statuss. Grēki pret vecajiem čomiem krājas uz aģenta kakla, rēķinu kārtošanas stunda nāk tuvāk un tuvāk, taču viņam vairs nav citas izejas kā ziņošanu turpināt. Lūgumus atdot brīvību operi izliekas nedzirdam, lai gan māj ar galvu: “Labi, vēl šoreiz, un tad es padomāšu!” Un savervētie atkal un atkal spiesti atgriezties starp maukām, pederastiem, alkoholiķiem, narkomāniem, laupītājiem un slepkavām, jo ceļu uz normālāku dzīvi opers ir cieši noslēdzis, vien atliek cerēt, ka galīga izmisuma brīdī viņš saplosīšanai tomēr nepametīs — tas nebūtu viņa paša interesēs. Vai ir jēga tā apstrādātam cilvēciņam maksāt? Turklāt dažiem no viņiem, valsts mantas izlaupītājiem, pāris simti galīgi neko nenozīmē, tik daudz tie katru vakaru atstāj krogā oberiem par dzeramnaudu. Ir aizdomas, bet trūkst pierādījumu, ka opers šādos gadījumos aģenta vārdā uzraksta zīmīti pats un atstāj rubļus savā kabatā. Neizskatās, ka viņiem katra kapeika jāizdīc sievām, daži atļaujas smēķēt “Kazbeku”nevis Belomor kanal vai Sever kā es, viņu priekšnieks. Pārbaudes nav iespējamas, jo vienīgi opers pats zina, kā patiesībā sauc viņa aģentu, kur tas dzīvo, kā to vajadzības gadījumā atrast. Reiz bija doma izveidot slepeno aģentu kartotēku, taču ministrijā vienbalsīgi nolēma pagaidām atturēties — pastāvēja iespēja, ka var noplūst informācija. arī visi operi bija pret — baidīdamies no pārvervēšanas, viņi savus aģentus greizsirdīgi sargāja pat no kolēģiem, vārdus un telefonu numurus nepierakstīja, glabāja atmiņā, ja vajadzēja satikties, izmantoja konspiratīvos dzīvokļus. Operi apzinīgi darīja visu, lai aģentus nevarētu atklāt, bet paši aģenti darīja vēl vairāk, jo viņiem vairāk bija ko zaudēt — galva katram ir tikai viena. Aģenti nekad nelaida tālāk operiem ziņas, kuras varēja mest uz pašiem kā nodevējiem kaut mazāko ēnu. Operu un aģentu intereses it kā bija kopējas, bet savstarpējās uzticības nebija nemaz.
  Informācijas noplūde no centralizētas kartotēkas draudētu ar neparedzamām sekām, aģentūras sistēmas sabrukumu. Uzreiz saruktu atklāto noziegumu skaits, ne viens vien aģents dabūtu nazi ribās pēc “likumīgo zagļu” norādījumiem, kas viņu nodevības dēļ pašreiz bija spiesti īsināt laiku aiz restēm.
  Katrs aģentos ieguldītais rublis atgriezās valsts kasē tūkstoškārt un desmittūkstoškārt piebriedis, pie tik brangas peļņas varēja, piemiedzot acis, atļauties ziedot arī operiem kādu nieku, taču Jacenkovam par varu gribējās uzzināt, vai viņa aizdomām pret Ķišku ir pamats vai nav.
  Aģents beidza skribelēt, atdeva zīmīti Ķiškam. Jacenkovam neizdevās saskatīt neko no tā, kas uz papīra strēmeles bija rakstīts.
  Ķiška aģentam apmaiņai iedeva aploksni ar naudu, un tas — tavu alkatīgu veci! — izkašāja naudaszīmes no aploksnes un sāka pārskaitīt. Nomināli bija mazi, zilie piecnieki, Jacenkovs varēja izsekot aģenta pirkstu kustībām, garantēt viņš neņēmās, bet kopā varēja būt apmēram simti divi. Kad aģents lika naudu atpakaļ aploksnē, Jacenkovu tā rokas vairs neinteresēja, viņš paskatījās sejā un no pārsteiguma sarāvās.
  — Lucis!
  Jā, tas pats Lucis, vārdu gan viņš neatcerējās, tikai tagad sarkano Jeruzalemes dedzinātāja matu vietā plika, spīdīga pļeška. Tās pašas šaurās aizpampušās acis. Divpadsmit gadi — ārprāts! — laiks, kur tu paliec? — Luča sejā neko nebija spējuši mainīt, varbūt tikai kāda grumba nākusi klāt, lai gan tie, it īpaši sākumā, viņam noteikti bija ļoti grūti gadi.
  Labi ģērbies, neraugoties uz karsto dienu, solīds, baložpelēks putekļu mētelis kā Centrālkomitejas loceklim.
  Lucis salocīja avīzi, pārmeta rokai putekļu mēteli un, cēli gāzelēdamies, slinkā pastaigas solī aizlīgoja prom pa celiņu gar kanāla malu.

Līdzīgās grāmatas:
Aldis Bukšs
Osvalds Zebris
Iveta Harija meita
 
Nora Ikstena
Svens Kuzmins
Laima Kota
 
Viktors Suvorovs
Ilze Jansone
Sanita Reinsone