Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv


Meklet

Tumšā lūgšana

Grāmata pievienota: 29.07.16
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Nataša Mosterte
Lapaspušu skaits:
280
Platums:
156
Augstums:
217
Cena:
9.60 Eur
Izdošanas gads:
2016

“Tumšā lūgšana” ir Londonā dzīvojošās Dienvidāfrikas rakstnieces un scenāristes, romānu “Raganu sezona” un “Sargātāja” (latviski 2009. un 2010. gadā) autores Natašas Mostertes sestais romāns. “Tumšā lūgšana” lasītāju vedina risināt vienu no aizraujošākajiem un joprojām neatbildētajiem 21. gadsimta izaicinājumiem – atmiņas noslēpumu, kurš, iespējams, glabā atbildi uz urdošo jautājumu: kas mēs esam.
Piecu gadu vecumā Dženili piedzīvo savas mātes slepkavību. Bērna prāts šīs atmiņas ir pamanījies izdzēst, taču, būdama jau pieaugusi, Dženili kādudien negaidīti un neizskaidrojami visiem, visdrīzāk, arī sev, pilnībā pārvēršas, burtiskā nozīmē kļūstot par kādu citu – par kādu Eloīzu Bleiku -, un pamet mājas. Viņas aizbildnis uzsāk meitenes meklēšanu, un neviens nezina, kur – un pie kā – šie meklējumi viņus novedīs.

No angļu valodas tulkojusi Lilija Berzinska
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas vāka noformējumā izmantota Darjas Bulavinas fotogrāfija

Sāka jau tumst, kad Džeks izkāpa Vaitlijas stacijā. Tā bija savdabīga, visapkārt podos ziedēja sārti un violeti ziedi, bet celiņus sedza rudens lapu paklājs. Džeks tikko bija nokāpis no perona, kad spēcīgas miesasbūves vīrietis, kurš gaidīja līdzās kastaņbrūnam hromētam jaguāram, pienāca klāt un stādījās priekšā kā Skots, Bārona kunga šoferis. Skots bija pieklājīgs, taču viņu nevarēja nosaukt par runīgu. Džeks lūkojās uz priekšā sēdošā vīrieša stūrainajiem, nesatricināmajiem pleciem. Divdesmit minūšu laikā Skots nebilda ne vārda.
 Tomēr šķita, ka galamērķis ir sasniegts. Kamēr mašīna izbrauca cauri automātiskajiem vārtiem, Džeks vēroja ēku, kas vīdēja caur tumšajiem kokiem, kuri ieskāva piebraucamo ceļu. Tas bija noslēpumains nams ar bieziem akmens mūriem, svina dzīslu caurvītām logu vitrāžām, caur kurām biezējošā tumsā atspīdēja dzintaraina blāzma. Dubultās galvenās durvis no abām pusēm balstīja akmens kariatīdes ar efeju apslēptām drānu ielocēm. Namam nepiemita tāds pārspīlēts gotiskums kā torņi vai margām ieskauta platforma uz jumta, tomēr Džeks nosprieda, ka Vaitlēdijas izstaro pietiekami tumšu greznību, lai uzrunātu pat Čārlija ekstravaganto izpratni par romantiku.
 Mašīna pārvarēja nelielu slīpumu, izbrauca cauri alejai un apstājās grantētā laukumā mājas durvju priekšā.
 Gaidīdams, kamēr Skots no bagāžnieka izņems mugursomu, Džeks lūkojās apkārt. Kreisajā pusē atradās ar mūri apjozts dārzs — caur vārtu dzelzs režģi viņš saskatīja strūklaku un marmora soliņu —, bet pati māja vērās uz mauriņu, kas stiepās līdz pat upes krastam. Gleznains vītols gremdēja savus kailos zarus melnajā ūdenī. Un tur bija arī gulbji. Bāli un spocīgi tie peldēja mijkrēslī.
 Džekam aiz muguras asi iežvadzējās atslēgas: Skots turēja vaļā ārdurvis un centās — ne pārāk smalki — piesaistīt jaunā vīrieša uzmanību.
 Iespējams, Džeks vienkārši bija noguris, viņa prātu gausināja laika starpība ar ASV, bet, ielūkojoties pa atvērtajām durvīm, kuras atklāja skatam izliektu kāpņu margas un bieziem gaismas viļņiem piesātinātu parketu, viņš sajuta pārskrienam skudriņas. Kādā slepenā zemapziņas nostūrī viņš juta, ka šis ir izšķirošais brīdis.Viņš varēja izvēlēties pārkāpt slieksnim, un viņa dzīve neatgriezeniski mainītos. Vai arī viņš tieši tagad varēja pagriezties, un durvis uz viņa dzīves nākamo nodaļu burtiskā nozīmē aizvērtos.
 Mirklis pagāja. Spēja brāzma no upes atnesa dubļu un augu mitro smaržu. Vējš saldēja Džeka pakausi un dzenāja sausas lapas pa pagalmu. Tagad viņš domāja tikai par to, ka ir nosalis un izsalcis un alkst vienīgi paglābties no aukstuma un satvert bagātīgi pielietu glāzi skotu viskija.
 Viņš nevilcinoties iegāja iekšā.

Pēc četrdesmit minūtēm Džeks turēja glāzi brīnišķīga Macallan viskija, un skats uz dzīvi bija ievērojami uzlabojies. Taču viņš arī sāka kļūt nepacietīgs. Namatēvs acīm redzami nesteidzās viņu satikt.
 Vismaz te bija kārtīga uguns, un Skots viņu atstāja pie dzērienu galdiņa. Džeks ielēja vēl viskiju, ar pirkstiem pagrāba no spainīša pāris ledus gabaliņu un iebaudīja kārtīgu malku. Tieši tas, kas vajadzīgs. Vēl dažas glāzes, un viņš kļūs tik šļaugans, ka nemaz neiebildīs, ja viņam te kā muļķim jāsēž un jāgaida.
 Istaba, kurā Džeks atradās, nepārprotami bija kabinets. Tā bija iespaidīga telpa ar piemīlīgiem grāmatplauktiem un ar karnīzēm un medaljoniem rotātiem griestiem. Uz kafijas galdiņa stāvēja mirdzoša kristāla vāze ar leknām krēmkrāsas rozēm. Taču it viss kabinetā izskatījās mazliet nolietots. Pat vienas galda lampas nespodrajā gaismā Džeks spēja saskatīt, ka dīvānu roku balsti ir nobružāti līdz spīdumam, bet aizkaru samta ieloces ir izbalojušas. Tebrīzas paklājā rēgojās izdilis plankums. Šai vietai trūka sievietes pieskāriena. Rakstāmgalds dīvainā kārtā bija bez krēsla. Turklāt telpa nebija kārtīgi nosiltināta: laiku pa laikam pa grīdu aizvirpuļoja auksts caurvējš, kaitinoši saldēdams Džeka potītes un izkliedēdams viskija labo darbu.
 Pienācis pie uguns, Džeks nopētīja lielu eļļas gleznu, kas dižojās virs kamīna. Tajā bija attēlota caurspīdīgā tērpā ģērbta sieviete pienbaltiem pleciem. Viņa bija nometusies ceļos pie upes, vienā rokā bija gaismeklis, bet otra bija iemērkta upes melnajos ūdeņos. Parasti Džekam tīri labi gāja pie sirds sievietes ar pienbaltiem pleciem, taču šai acīs manīja neomulīgu viedumu.
 Džeks skatījās uz parakstu audekla stūrī, taču tas bija tikpat kā nesalasāms. Glezna bija datēta ar 1952. gadu, taču kastaņbrūnie mati un izliektā augšlūpa nenoliedzami norādīja uz prerafaelītu fantāziju. Kritiski pētīdams gleznu, viņš nodomāja, ka attēlotā sieviete, taisnību sakot, ļoti atgādina Dantes Gabriela Roseti gleznas: smaragdzaļā kleitā tērpusies sieviete, kura arī tur gaismekli. Kā to gleznu sauca? Ricordanza vai kaut kas tamlīdzīgs...
 “Mnēmosine,” aizmugurē atskanēja balss — sausa kā papīrs un auksta.
 Džeks pārsteigts atskatījās. Vīrietis viņam aiz muguras bija iekļuvis istabā pa sāndurvīm, nesaceldams ne mazāko troksni. Viņa veiklība bija vēl apbrīnojamāka, ņemot vērā, ka viņš atradās ratiņkrēslā.
 Ratiņkrēsls atkal neomulīgi klusi pabrauca uz priekšu. Tajā sēdošais vīrietis atgāza galvu un palūkojās uz gleznu.
 “Atmiņas dieviete. Deviņas naktis pēc kārtas viņa gulēja ar Zevu un dzemdēja mūzas. Te viņa redzama, mērcot roku aizmirstības ūdeņos, Lētā, ko dzers mirušo dvēseles, lai aizmirstu savas iepriekšējās dzīves, iemiesojoties atkal.”
 Viņš pagrieza galvu pret Džeku un pasmaidīja. “Esmu Dāniels Bārons. Atvainojiet, ka liku jums gaidīt.”
 Džeks sniedzās lejup, lai paspiestu pastiepto roku. Spiediens bija stingrs, bet ne dzelžains, un tvēriens ātri atlaidās.
 “Lūdzu.” Bārons virzījās pie viena no dīvāniem.
 Džeks apsēdās un nopētīja vīrieti, kurš manevrēja ar savu ratiņkrēslu, veikli taupīdams kustības. Lai gan ratiņkrēsls bija masīvs, Bārons tajā izskatījās eleganti.Viņš bija ģērbies tvīda žaketē un polo džemperī. Kājas sedza rūtains pārklājs. Uzmanību piesaistīja Bārona seja. Tā bija grumbaina, taču aizvien vēl neparasti izskatīga. Virs melnajām acīm ar smagnējiem plakstiņiem asi iezīmējās uzacis. Viņa tumši blondie mati bija sirmuma caurausti, taču biezi un elastīgi.
 “Ceru, ka brauciens bija ērts?”
 “Paldies, jā.”
 “Tēvam klājas labi?”
 “Viņš sūta laba vēlējumus.”
 Bārons brīdi vēroja viesi. “Jūs nevēlaties šeit atrasties, vai ne?”
 Džeks izbrīnā samirkšķināja acis. Taču tad paļāvās uz savstarpējo atklātību.
 “Negribu gan. Esmu šeit, jo tēvs piespiež mani būt šeit.”
 “Jūs piespiež.” Bārons apklusa. “Atvainojiet, Džek, bet kā tas var būt, ka tēvs jūs var piespiest darīt kaut ko, ko jūs nevēlaties?”
 “Tāpēc, Bārona kungs, ka es lielā mērā dzīvoju uz tēva bagātības rēķina. Viss, kas man ir, nāk no viņa. Es nestrādāju. Man nav savu ienākumu. Es spēlēju azartspēles.”
 “Skaidrs,” Bārons zobgalīgi novilka.
 Džeks paraustīja plecus. “Diez vai. Tā ir spēle. Tēvam patīk vara, bet man patīk redzēt, cik tālu spēju nokaitināt viņu. Laiku pa laikam es ciešu neveiksmi. Šis ir viens no tādiem brīžiem.”
 “Visas spēles reiz beidzas.”
 “Patiesi. Šī spēle beigsies, kad tēvs nomirs.”
 “Un jūs saņemsiet mantojumu.”
 “Es nesaņemšu ne centa. Pēc tēva nāves viņa nauda nonāks vairākos nozīmīgos labdarības projektos. Es zinu: viņš man parādīja testamentu.”
 Bārons tikko jaušami pasmaidīja. “Un kad naudas vairs nebūs? Ko tad jūs darīsiet?”
 “Nav ne jausmas. Taču ar prieku varu teikt, ka tēvu tas biedē daudz vairāk nekā mani. Tātad. Kā varu jums līdzēt?”
 “Cik daudz Leons stāstījis par manu situāciju?”
 “Neko daudz.Viņš teica, ka ir problēmas ar jūsu aizbilstamo.”
 Bārons pamāja. “Viņu sauc Dženili. Dženili Greja. Mēs ar viņas māti bijām labi draugi. Kad Džuliāna tika... nogalināta... Dženili apmetās pie manis.”
 Džeks ievēroja vilcināšanos Bārona balsī. “Nogalināta?”
 “Džuliānu nosita pašas virtuvē.”
 Jēziņ. Džeks blenza uz Bāronu, kurš viņu nopietni vēroja.
 “Dženili tolaik bija tikai pieci gadi. Cik policija spēja noskaidrot, tovakar Džuliāna nolika meitu gulēt, bet pati tā arī neaizgāja pie miera. Kad nākamajā rītā ieradās apkopēja, viņa virtuvē atrada mirušu Džuliānu, savukārt Dženili savā istabā bija cieši aizmigusi. Par laimi, viņa nogulēja visas tās šausmas.”
 “Vainīgo atrada?”
 “Nē. Sētas durvis bijušas vaļā; Džuliāna droši vien bija aizmirsusi tās aizslēgt. Bija pazudušas dažas vērtslietas, un policija nosprieda, ka tā bijusi zādzība, kas izvērtusies vardarbībā. Kramplauzis, pieķerts notikuma vietā, kritis panikā.” Bārona sejā nemanīja emocijas, taču rokas klēpī pēkšņi raustīgi sakustējās. “Tomēr šai pagātnes traģēdijai nav nekā kopīga ar pašreizējo problēmu. Pieņemu, Leons jums pateica, ka Dženili ir pazudusi.”
 Džeks pamāja. “Viņa mēdz aizmukt no mājām?”
 “Ne tradicionālā nozīmē. Starp mani un Dženili nebija nesaskaņu, un viņai nekā netrūka. Taču kādu dienu viņa vienkārši izgāja no restorāna, kurā pusdienoja, līdzi nepaņemot pat rokassomiņu. Bet pēc tam — nekā.”
 “Man šķita, ka esat viņu atradis.”
 “Es atradu. Pēc diviem gadiem, kurus aizvadīju, no raizēm vai jukdams prātā. Policija bija atmetusi ar roku, taču vienam no maniem privātdetektīviem izdevās sadzīt meitenei pēdas.”
 “Un kur ir problēma?”
 “Viņa nevēlas atgriezties mājās.” Bārons apklusa. “Viņa mani nepazīst.”
 “Kā tas ir?” Džeks bija neizpratnē. “Viņai ir amnēzija?”
 “Diemžēl viss ir sarežģītāk. Amnēziju izraisa fiziska trauma — smadzeņu bojājums. Dženili nav cietusi no šāda veida fiziskām traumām. Šķiet, viņai ir tā dēvēta disociatīvā fūga.Viņa ir pieņēmusi citu  identitāti, patiesībā viņa sevi ir izgudrojusi no jauna — viņai ir jauns vārds, jauna dzīve, un viņa neatceras agrāko sevi. Taču pats briesmīgākais ir tas, ka viņa tagad ir cita personība — ne tikai ārienes un vārda ziņā, bet arī attiecībā uz savu būtību. Tā sieviete, kas viņa ir tagad, kā nakts pret dienu atšķiras no meitenes, kura izauga manās mājās.”
 Tas patiešām kļuva nepajokam savādi. Bet interesanti, te nu Džekam bija jāpiekrīt.
 “Kā tad viņa nonāca šajā disociatīvās fūgas stāvoklī?”
 “Es nezinu. Taču noteikti ir bijis kāds stresa faktors. Kaut kas notika — kaut kas emocionāli graujošs.”
 Bārons apklusa, un grumbas lūpu kaktiņos kļuva dziļākas. “Galvenā problēma slēpjas tajā, ka fūgas stāvoklī nonākušais nespēj atcerēties stresoru. Viņa neatceras neko, kas būtu izraisījis šo atmiņas zudumu. Pēc izglītības esmu neirozinātnieks, Džek.Mans pētījumu lauks ir atmiņa un smadzenes. Ja kāds arī spēj palīdzēt Dženili, tad tas esmu es. Taču es nespēju piedabūt meiteni man uzticēties. Viņa mani neatceras un uzskata, ka viņai ir pilnīgi funkcionējoša, pašpietiekama dzīve. Dženili neuzskata, ka viņai ir vajadzīga palīdzība.”
 “Vai esat ar viņu ticies personīgi? Pēc tam, kad meiteni atrada?”
 Bārons pamāja. “To nebija viegli nokārtot, bet galu galā man izdevās ar viņu mazliet aprunāties. Taču viņai, šķiet, nav ne mazākās intereses atgūt iepriekšējo dzīvi.”
 “Vai esat pilnīgi drošs, ka tā ir viņa?”
 “Viņai te ir dzimumzīmīte.” Bārons pieskārās savai plaukstas locītavai. Un viņas acis — otru tādu nav.”
 Jo tālāk, jo trakāk. Džeks iedomājās par otršķirīgām filmām, kurās ar amnēziju sirgstošā galvenā varone kādu rītu ar pateicību uzlūko pasauli, kurā valda veselais saprāts un gaisma. “Vai ir iespēja, ka viņa... nezinu, izkļūs no šī stāvokļa?”
 “Jā gan. Fūga tiek raksturota kā atgriezeniska amnēzija, un atmiņas zudums parasti ilgst dažas stundas vai, ilgākais, dienas. Tas parasti izzūd tikpat noslēpumaini, kā iestājies. Taču ir dokumentēti reti gadījumi, kad upuri gadu desmitiem cieš no ieilgušas psihogēniskas amnēzijas. Dženili fūgas stāvoklī atrodas nu jau divus gadus.”
 Nama dzīlēs kāds pēkšņi sāka spēlēt klavieres. Pāris lēnu izmēģinājuma akordu, un tad notis sāka virknēties sapņainā precizitātē. “Mēnesgaisma”. Džeks prātoja, kurš tas varētu būt. Šofera kandidatūra nešķita ticama.
 Bārons nepaskaidroja, kas ir šis neredzamais pianists. Viņš stingi vērās ugunī. Pēc brīža Džeks pārtrauca klusumu.
 “Bārona kungs, esmu pārliecināts, ka tas viss jums ir sagādājis daudz raižu, diemžēl joprojām nesaprotu, kā varu līdzēt.”
 Bārons palūkojās uz viņu un pasmaidīja. Smaids bija vienkāršs un pēkšņi vērta Bāronu daudz jaunāku.
 “Es lūdzu palīdzēt, Džek, jo jūsu tēvs man teica, ka jums lieliski veicas parkūrā.”
 Džeks samirkšķināja acis. “Jūsuprāt, es varu palīdzēt, jo nodarbojos ar brīvo skrējienu?”
 “Jūs taču ar to nodarbojaties?”
 “Nu,” Džeks centās sakopot domas, “tā laikam ir. Taču kādu laiku neesmu skrējis.”
 “Esmu pārliecināts, ka neesat aizmirsis, kā tas darāms.Arī muskuļiem ir atmiņa.” Bārona roka noglauda segu uz ceļiem, un Džekam bija jāapvalda skatiens, lai tas nenoslīdētu vecā vīra klēpī un uz izstīdzējušajām kājām, kuras rēgojās no pārklāja apakšas. “Mans privātdetektīvs ziņo, ka Dženili ir dedzīgi aizrāvusies ar brīvo skrējienu. Man joprojām ir grūti aptvert šo aizraušanos, jo viņa nekad agrāk neizrādīja ne mazāko interesi par sportu vai ekstrēmām fiziskām aktivitātēm.”
 Džeks papurināja galvu. “Daudzus skrējējus, kas nodarbojas ar parkūru, fiziskas aktivitātes nemaz neinteresē. Brīvais skrējiens galvenokārt pastiprina pašapziņu. Tas sagatavo prātu šķēršļu pārvarēšanai — ne vien fizisko, bet arī garīgo.”
 “Kā pašpalīdzības rīks?”
 “Tieši tā. Ja skrienot spēj pārvarēt fiziskās bailes un sāpes, tev ir labākas izredzes valdīt arī prātu.”
 “Interesanti.”
 Džeks paraustīja plecus. “Vismaz tāda ir teorija.”
 “Viss, ko tikko teicāt, mani vēl vairāk pārliecina, ka esat ideāli piemērots uzdevumam. Jums ir pazīstama brīvā skrējiena pasaule, tās tikumi. Jūs pārstāvat šo kopienu. Dženili ar jums jutīsies ērti.”
 “Ērti? Mēs pat nevaram droši apgalvot, ka es viņai patikšu.”
 Bārons palika pie sava. “Man nez kāpēc ir sajūta, ka tā nebūs problēma, ja vien jūs pacentīsieties.”
 No nama dzīlēm plūstošā mūzika vairs nebija Debisī. Pianists bija pārslēdzies uz “Izklaidētāju”. Mundrums bija slāpēts, taču pianists spēlēja droši, un ritms bija pareizs. Džeks atkal ieprātojās, kurš tas varētu būt.
 Viņš saprata, ka Bārons gaida atbildi. “Palūkosim, vai esmu pareizi sapratis. Jūs vēlaties, lai es aprunātos ar Dženili un pārliecinātu viņu atgriezties mājās, lai jūs varat palīdzēt viņai atgūt atmiņu.”
 “Tāds ir ilgtermiņa mērķis. Bet, ja jūs mēģināsiet viņu uzrunāt tieši, viņa nebūs atsaucīga. Jums vajadzēs laiku, lai iegūtu viņas uzticību. Bet līdz tam brīdim es vēlos, lai jūs meiteni paturat acīs.”
 Pie velna, nē. Džeks saviebās. Nav jau tā, ka viņam nabaga meitenes nebūtu žēl, taču viņš nu gan negrasās kļūt par Dženili aukli. Džeks atvēra muti, lai protestētu, taču Bārons pēkšņi pagrieza ratiņkrēslu rakstāmgalda virzienā un liegi paslidināja tā riteņus zem galda nopulētās virsmas. Protams, tas izskaidroja krēsla trūkumu.
 Klaviermūzika pārtrūka. Džeks dzirdēja atveramies durvis un kādu apņēmīgi ejam cauri priekšnamam. Tad atvērās un aizvērās ārdurvis, un uz grantētā celiņa bija dzirdami soļi. Džeks no savas vietas pa logu varēja redzēt, kā mētelī tērpies vīrietis iet pie jaguāra. Vispirms Džeks nodomāja, ka tas ir Skots, taču, kad vīrietis atvēra mašīnas durvis un apsēdās pie stūres, salona gaismā varēja manīt profilu, un Džeks redzēja, ka vīrietis ir gadus piecdesmit vecs.Viņam bija estēta seja: šaurs deguns, augstprātīga mute, īsa bārda. Spēcīgi pleci. Šīs iezīmes atmodināja Džeka atmiņā kādu nenotveramu noti. Džeks bija pārliecināts, ka viņš jau agrāk ir redzējis šo vīrieti. Bet kur?
 Vīrietis piepeši palūkojās augšup, un Džekam uz mirkli šķita, ka svešinieks skatās taisni uz viņu. Taču tad mašīnas durvis aizcirtās. Džeks vēroja, kā jaguārs apmet plašu loku un aizjoņo pa piebraucamo ceļu.
 Viņš atkal pievērsās istabai. Bārons bija atvēris rakstāmgalda atvilktni un izņēmis lielu papīra aploksni. Ar aploksni klēpī namatēvs piebrauca tā, lai atrastos ar skatu pret Džeku.
 “Es jums dodu šīs fotogrāfijas, lai jūs gūtu priekšstatu par to, kas Dženili bija agrāk, pirms kļuva par to, kas ir tagad. Tās jums var palīdzēt.”
 Džeks bez sajūsmas paņēma aploksni un izvilka vienu no fotogrāfijām. Koši sārtā rāpulī un vēl košāk sārtā cepurītē tērpts zīdainis viņam smaidīja savu bezzobaino smaidu.Meitenīte izskatījās tā, it kā būtu bijusi iemērkta kādā ķīmiskā krāsā.
 “Es jums esmu arī sarunājis tikšanos ar privātdetektīvu, kurš viņu atrada,” Bārons turpināja. “Viņš jūs iepazīstinās ar lietu un dos norādes, kur meklēt Dženili. Tagad viņai ir cits vārds. Viņa sevi dēvē par Eloīzu Bleiku.”
 Džeks iestūma fotogrāfiju atpakaļ aploksnē. “Bārona kungs, man ļoti žēl, taču jūs nevarat no manis gaidīt...”
 “Es gaidu gan. Es sagaidu, ka jūs ar viņu iedraudzēsieties un noskaidrosiet visu iespējamo saistībā ar jauno dzīvi. Un es sagaidu, ka jūs viņu paturēsiet acīs. Un, kad es saku “paturēsiet acīs”, es tā arī domāju — paturēsiet acīs.” Acis zem smagajiem plakstiņiem piepeši kļuva aukstas. Džeks pirmo reizi sajuta visu Bārona personības spēku. Tas bija cilvēks, kurš ir radis panākt savu.
 Bārons nesteidzīgi turpināja. “Esmu ļoti nobažījies. Pēdējos mēnešos Dženili ir cietusi dažādos nelaimes gadījumos. Par mata tiesu.”
 “Brīvā skrējiena piekritēji ir pakļauti traumām. Tas pieder pie lietas.”
 “Nē,” Bārons apņēmīgi papurināja galvu. “Mēs nerunājam par pāris puniem un zilumiem.Vai pat salauztiem kauliem.”
 “Par ko tad mēs runājam?”
 Istabā iestājās ilgs klusums. No kamīna augšpuses uz viņiem zinoši nolūkojās daiļā Mnēmosine.
 Kad Bārons ierunājās, viņš izklausījās neticami noguris. “Man šķiet... Man šķiet, kāds cenšas viņu nogalināt.”

Līdzīgās grāmatas:
Osvalds Zebris
Daniels Kēlmans
Guna Roze
 
Svens Kuzmins
Mo Jeņs
Sandra Vensko
 
Inga Žolude
Vlamirs Nabokovs
Valdis Atāls
 
Komentāri (0):
Lai pievienotu komentāru, nepieciešams autorizēties